Sadaļas Sadaļas

Atvērtie faili

#46 Privatizācija ventspilnieku stilā: ar partijām saistītas ārzonu firmas saņem miljonus

Atvērtie faili

#48 Viltus dīķi: Latvijas bagātības izsmeļ nelegāli

#47 Liecinieks: Ventspils grupējums lika "i ministrus, i prezidentus"

Liecinieks: Ventspils grupējums lika «i ministrus, i prezidentus»

Ventspils osta deviņdesmitajos gados bija īsta zelta ādere. Krievijas kravas vēl plūda ierasto ceļu, daži cilvēki no tām iemācījās pelnīt miljonus un tos lika lietā, lai kļūtu vēl bagātāki un vēl ietekmīgāki. Viņi pirka politiskos lēmumus. Šim neformālajam grupējumam pat bija sava kvota Ministru kabinetā un lielajos valsts uzņēmumos. Latvijas Radio kļuvušas zināmas liecības, ka naudu no ventspilniekiem savulaik saņēmušas gandrīz visas lielās Saeimas partijas. Daži liecībās minētie cilvēki joprojām darbojas politikā. Raidījums „Atvērtie faili” turpina pētīt, kā Ventspils tranzītuzņēmēji pirka ietekmi politikā.

ĪSUMĀ:

Pierakstu kladē fiksē maksājumus partijām

Uzņēmējs Valentīns Kokalis atver savu 1998. gada plānotāju un rāda: šis stabiņš, JP –  Jaunā partija,  150 000. “Lati tie ir,” ierakstu paskaidro Kokalis.

Vecās piezīmēs kārtīgā rokrakstā piefiksēti partiju nosaukumi un tiem pretī – naudas summas.

Tad ir ieraksts “zemnieki – 200”. “Zemnieki jau tuvi tiem, to jau pārvaldīja [toreizējā Ventspils mēra Aivara] Lemberga ieliktie cilvēki,” saka uzņēmējs.

 –Tautas saskaņas partija, 

– Jurkāns tur man liekas, ka bija toreiz

– Socdemokrāti varētu būt? 8 tūkstoši.

– Jā, Varētu būt Bojārs

–  Zaļā partija

– Apakšā ir trīs – LC, Saimnieks un Tēvzemieši – nekas nav pretī

 Tobrīd nav nolemts, ka tur maksās.

Valentīns Kokalis ir viens no tiem cilvēkiem, kas savulaik ar ietekmīgajiem Ventspils tranzītuzņēmējiem sēdēja pie viena galda un izlēma biznesa un politikas jautājumus.

Padomju laikos un neatkarības pašos pirmajos gados bijis prokurors, 90. gadu pirmajā pusē viņš sāka strādāt tobrīd valstij piederošajā uzņēmumā „Ventspils nafta”. Sākumā par juristu, vēlāk kļuva par valdes locekli un juridiskās daļas priekšnieku. Privatizācijas procesā kļuva arī par „Ventspils naftas” līdzīpašnieku.

Taču 2001. gadā Kokalis nonāca konfliktā ar Aivaru Lembergu un, citējot viņu pašu, “pasūtīts tālāk”.

“Sākotnēji Lembergs radīja tādu priekšstatu, ka Ventspils grupējums ir koleģiāls orgāns, ka visus jautājumus izšķir pie apaļā galda, ka katram dod izteikties – ko domā VN, “Ventbunkers”, “Ventamonjaks”, “Kālija parks”. Beigās, kā saka, onkulis paklausījās un pieņēma lēmumu,” stāsta Kokalis.

Katru pirmdienu Ventspils domē notika sapulces, kurās Ventspils ostas uzņēmumu vadītāji pārsprieda aktualitātes.

 Šīs tikšanās dēvēja par politbiroja sēdēm. Uz tām ieradušies arī politiķi.

“Brauca tie, kas dibināja partijas, kuri naudu prasīja. Es visus, protams, neatcerēšos, gadi pagājuši, tik daudz viņi ir bijuši. Ļoti labi atceros, ka [Jānis] Ādamsons atbrauca. Kad, ko viņš toreiz dibināja, neatceros – vai nu TSP vai sociāldemokrātiem, nepateikšu precīzi, kā viņš atbrauca un naudu prasīja. Atceros, kā Bojārs vecākais atbrauca. Viņš gan uz mednieku māju atbrauca uz medībām,” klāsta Kokalis.

Kokaļa pieraksti rāda, ka naudu no Ventspils tranzītuzņēmējiem saņēma ne tikai trīs Saeimas partijas, kurām „Ventspils naftas” privatizācijā caur ārzonu firmām tika atvēlēta pat sava daļa – šie politiskie spēki ir savulaik ietekmīgais „Latvijas ceļš”, demokrātiskā partija „Saimnieks” un „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK. Izmeklētāju savāktās liecības rāda, ka ventspilnieki 90. gadu otrajā pusē un gadsimtu mijā pārskaitīja miljonus uz ārzonu firmām, aiz kurām stāvēja ar šīm partijām saistīti cilvēki. Taču lieta beidzās bez apsūdzībām.

Naudas saņemšanu atzīst divi – viss esot bijis oficiāli

Latvijas Radio lūdza komentārus visu Kokaļa piezīmēs atrodamo partiju pārstāvjiem. Naudas saņemšanu no ventspilniekiem atzina divi, uzsverot, ka tas viss bijis oficiāli.

Viens no viņiem ir partijas „Saskaņa” priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs, kurš tolaik darbojās Tautas saskaņas partijā. 

“Mums bija līgums pat noslēgts ar šo asociāciju… Es atceros, jo es to pats arī laboju, pirms tas tika parakstīts no partijas vadības. Proti, no vienas puses viņi bija gatavi sponsorēt partijas darbu, partijas programmas izpildi – tieši tā, šo es atceros, jo es pats to ieliku, vienīgais viņu elements, kāpēc viņi arī pie mums griezās, bija mūsu gatavība iebilst pret “Latvenergo” privatizāciju,” stāsta Urbanovičs.

Partijas "Saskaņa" valdes priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs

Tautas saskaņas partijai un ventspilniekiem sakrituši viedokļi, kā saka Urbanovičs, par valsts īpašumu izsaimniekošanas apturēšanu – ka nevajadzētu nodot privatizācijai valsts energoapgādes kompāniju.

“Uz šī pamata arī bija domstarpības starp pumpainajiem un strīpainajiem,” skaidro politiķis. 

“Strīpainie – tie bija tā sauktie tranzīta, viņiem pat šlipses bija strīpainas, un pumpainie ar tādiem zirnīšiem – tie bija tie, kā saka, tie pārējie, nu, netranzīta tā laika uzņēmēji, pārsvarā pārtikas pārstādes uzņēmumus privatizējošie biznesmeņi. Lūk, tā tas bija,” saka Urbanovičs.

Jautāts, vai bija vēl kādi lēmumi, kurus partija toreiz atbalstīja, sekmēja, vai bija kādi balsojumi Saeimā vai citas lietas, viņš skaidro: “Mums bija attiecības noregulētas ar līgumu, to es atceros. Vai kādam no partijas biedriem bija vai nebija kādas citas attiecības – to es nevaru komentēt.”

Urbanovičs nevarēja atcerēties, cik ilgi sadarbība turpinājusies. Pilnīgi visa saņemtā nauda esot oficiāli ieskaitīta partijas kasē.

Viņš arī apstiprina, ka varētu būt parakstījis kādu dokumentu, kurā fiksēts: “ar šo apliecinu, ka Tautas saskaņas partijas vajadzībām saņēmu 25 tūkstošus dolāru un 3000 latu no AS “Ventbunkers”.  

Naudas saņemšanu apstiprina vēl viens Kokaļa pieminētais politiķis – bijušais Latvijas Sociāldemokrātiskās partijas (LSDSP) priekšsēdētājs Juris Bojārs.

Sociāldemokrātiem 7. Saeimā bija 21 deputāts parlamentā, bet 2001. gadā par Rīgas mēru kļūst Jura Bojāra dēls, arī LSDSP biedrs Gundars Bojārs.

Bojārs uzsver, ka naudu saņēmis nevis viņš personiski, bet gan partija. 

“Nu, mums bija līgums, kur bija precīzi uzrakstīts, ko mēs darīsim un ko viņi darīs… Tur bija viss sīki uzrakstīts, ka mēs varam sadarboties tur, kur viedokļu sakritības un tā.... Tur tā nebija nekāda privāta nauda un neviens to kabatā nebāza,” stāsta Juris Bojārs.

Cik šādā veidā saņēmuši, pateikt nevar, taču naudas summas neesot bijušas lielas. 

“Nu, nelielu naudas paciņu iedeva un viss, pa daļām kaut ko, pa mēnesi reizi vai kā.. no tā,” saka Bojārs.

Cik ilgi tas turpinājies, nevarot precīzi pateikt.

“Visus kontaktus ar Lembergu es pārtraucu, kad viņš man vienās medībās pienāca klāt, paveda maliņā un pateica, ka, ja mēs mēģināsim kļūt par varas partiju, tad mani nošaus. Nu, ziniet, ja es būtu viens, bet man tajā laikā bija ģimene un mazi bērni,” stāsta Bojārs.

“Es viņu uzskatu par ārkārtīgi negodīgu un Latvijas demokrātijai un tiesību un ekonomiskajai sistēmai ārkārtīgi kaitīgu cilvēku,” viņš piebilst.

Pārējo Kokaļa pieminēto partiju pārstāvjiem ir cita versija par notikušo. 

Jānis Ādamsons, kurš 6. Saeimā bija ievēlēts no “Latvijas ceļa”, bet nākamajā jau no sociāldemokrātiem, saka: “Es ne no viena neesmu lūdzies. Es esmu pieņēmis no tiem naudas finansējumu, kas labprātīgi kaut ko ziedojuši, esmu ticies ar viņiem, bet ka es būtu speciāli braucis uz Ventspili pakaļ naudai – tādu lietu es neatminos.”

Arī tradicionāli ar Lemberga ietekmi saistītās Zaļo un Zemnieku savienību veidojošās partijas noliedz neoficiālus maksājumus no Ventspils uzņēmējiem. 

“Protams, ka ne.. viss, kas ir bijis, tas ir redzams mūsu KNAB mājaslapā, visi ziedojumi, kas tur ir bijuši, nekā cita nav bijis,” norāda ilggadējais Latvijas Zemnieku savienības politiķis Augusts Brigmanis.

Personiski viņš nekādus maksājumus neesot saņēmis. Bet vaicāts par Aivara Lemberga ietekmi partijā, Brigmanis atbild šādi: “Nu, kāda tur ietekme. Viņš bija mums premjera amata kandidāts, visa viņa ietekme un visa viņa darbība bija publiski redzama, tā, ka man tur, godīgi sakot, pat īsti nav ko komentēt.”

Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) valdes loceklis Augusts Brigmanis

Neko tādu neatceras arī Zaļās partijas līderis, ekspremjers Indulis Emsis, kura karjera politikā beidzās pēc tam, kad viņš valdības mājā pazaudēja portfeli ar 10 000 ASV dolāru skaidrā naudā.

“Tās ir tādas pilnīgas muļķības un izdomājumi, kas tur figurē jau gadiem ilgi un par kuriem jau tajā laikā, kad izdomājumi klīda apkārt, bija attiecīgas prokuratūras darbības, lai atklātu, ja pārkāpumi bijuši. Cik es zinu, toreiz liecības arī sniedzu, ka tādi gadījumi man nav zināmi,” saka Emsis.

Līdzīgi arī Jaunās partijas dibinātājs Ainārs Šlesers noliedza, ka būtu saņēmis kādu finansējumu no Ventspils tranzītuzņēmējiem.

Viņš atbildi sniedza rakstiski: “Jaunā partija nesaņēma finansējumu no Ventspils uzņēmumiem. Visi Jaunās partijas ziedotāji ir atrodami oficiālajos reģistros.”

Tomēr Valentīna Kokaļa pieraksti nav vienīgā liecība par ventspilnieku maksājumiem politiķiem.

Protokolē maksājumus; iespējams, pastiprināti finansē “Jauno laiku”

Biznesa attīstības asociācija – tā sauca organizāciju, kurā Ventspils tranzītuzņēmēji lēma par partiju finansēšanu. Asociāciju vadīja Aivars Lembergs, bet izpilddirektora amatā bija par Lemberga kasieri dēvētais Laimonis Junkers. 

“Šo organizāciju nodibināja apmēram 10 privātpersonas un, cik atceros, tad visi dibinātāji bija arī šīs sabiedriskās organizācijas valdē. Organizācijas mērķis bija tikties, pārrunāt un koordinēt jautājumus par biznesa attīstību Ventspilī un ārpus tās robežām,” tā prokuratūrai liecinājis uzņēmējs Igors Skoks.

Viņa liecība lasāma lēmumā, ar kuru prokuratūra izbeidza kriminālprocesu par maksājumiem politiķiem.

Bet uzņēmēja Genādija Ševcova liecībā norādīts: “5% no kompāniju ienākumiem tika maksāti arī politiķiem. Bija tāda kompānija “Trans Oil Sistems”. Ar to nodarbojās Laimonis Junkers. Par jautājumiem, kas bija saistīti ar partijām un maksājumiem partijām, biznesa asociācijas sapulcēs ziņoja Lembergs. (..) Parasti Lembergs teica apmēram tā, ka viņu interesēs ir un viņiem vajag samaksāt tik un tik tādai partijai. Parasti neviens pret to neiebilda un jautājumu ātri izlēma.”

Sākotnēji Biznesa attīstības asociācijas sēdes neprotokolēja. Vēlāk, lai varētu izsekot un kontrolēt, kas iepriekš apspriests, lemtais piefiksēts. Latvijas Radio rīcībā ir daži asociācijas sēžu protokoli. 

Piemēram, kādā 2001. gada 15. janvāra protokolā ir ieraksti “Piešķirt SD Latgales organizācijai no LRT līdzekļiem – 7000 latus” un “saistībā ar Rīgas pašvaldību vēlēšanām piešķirt ZS 7000 latus”. Tie vedina domāt par naudas piešķīrumiem sociāldemokrātiem un Zemnieku savienībai.

Savukārt tā paša gada 11. jūnija protokolā kā pirmais punkts ir jautājums par finansiālu palīdzību un nolemts “piešķirt TB 160 000 USD”, kas vedina domāt par naudas došanu “tēvzemiešiem”.

Tajā pašā dienā darba kārtībā ir arī jautājums ar nosaukumu “konsultanti” – tā ventspilnieki iekšējās sarunās sauca partiju pārstāvjus. Pie „konsultantiem” piezīme - “apstiprināt 1. ceturkšņa izmaksas, pielietojot koeficientu 0,5”.

Latvijas Radio rīcībā ir informācija, ka 2002. gadā ventspilnieki varētu būt pastarpināti finansējuši arī togad dibināto partiju “Jaunais laiks”, kas politikā startēja ar pretkorupcijas karogu.

No dokumentiem, ko likumsargi kratīšanā izņēma pie Lemberga grāmatvedes Gitas Grasmanes, noprotams, ka 17 cilvēki 2002. gada augustā un septembrī „Jaunajam laikam” ziedojuši kopumā 120 000 latu.

Starp ziedotājiem manāmi Ventspils pašvaldības darbinieki un uzņēmēji. Var pieņemt, ka ventspilnieki Einara Repšes dibinātajai partijai vēlēšanās prognozēja panākumus un vēlējās savas ietekmes sviras.

Par šiem ziedojumiem Radio viedokli lūdza Repšem.

Repše atbildes sniedza rakstiski:  “Tie bija vispārīgi ziedojumi politiskā procesa atbalstam, kas tika iegrāmatoti un deklarēti atbilstoši tā laika likumiem un kārtībai.

Par “trešajām personām” mūsu rīcībā ziņu nebija, redzējām tikai to, kas bankas maksājumu dokumentos.”

Uz jautājumu, vai „Jaunā laika” dibinātājiem bijušas sarunas ar Ventspils tranzītuzņēmējiem par finansiālu atbalstu partijai, Repše atbild: 

“Ļoti iespējams, ka ir bijušas sarunas par mūsu programmu un politiskajiem mērķiem. Neatceros.

Tādu sarunu toreiz bija ļoti daudz. Noteikti nekad nevienu neesam aicinājuši ziedot nelikumīgi un neko nesolījām, izņemot īstenot savu publisko programmu.”

Vienīgā vērā ņemamā tā laika partija, kuras nosaukums nefigurē liecībās par ventspilnieku maksājumiem, ir cita oligarha Andra Šķēles dibinātā Tautas partija.

Šķēle ar Lembergu ilgu laiku atradās pretējās nometnēs, līdz 2001. gadā vienojās par, “uzņēmējdarbības vides sakārtošanu”, un kopš tā laika politikā saspēlējas.

Nacionālā buržuāzija ar mērķi izveidot stabilu partiju sistēmu

Latvijas Radio uzrunāja vairākus lieciniekus, kas prokuratūrai apstiprinājuši maksājumus politiķiem, piemēram, Olafs Berķis, Igors Skoks, Jūlijs Krūmiņš. Taču vienīgais, kas atsaucās intervijai, ir Valentīns Kokalis.

“Cienītā Indriņ, atvainojos, bet ar Lembergu nodzīvotais posms ir nodzīvots un aizmirsts!” tā atrakstīja Jūlijs Krūmiņš.

Savukārt pēc Kokaļa stāstītā ideja finansēt partijas bijusi teju ar cēliem nodomiem.

“Man tur nekāda balss nebija, bet es principā atbalstīju šo ideju, jo tā ideja ir tāda – Latvijā izveidot stabilu politisko partiju varu kā Amerikā, kā Anglijā. Tur leiboristi un tie republikāņi, demokrāti, kur ir stabilitāte, nevis katrās vēlēšanās atnāk 4–5 jaunas partijas; ej tu zini, kas viņi ir,” stāsta Kokalis.

Kokalim ir arī sava versija par ventspilnieku lēmumu 21% uzņēmuma „Latvijas naftas tranzīts” akciju slepeni atvēlēt partijām. Šo uzņēmumu privātie tranzītuzņēmēji dibināja, lai piedalītos toreiz bagātās „Ventspils naftas” privatizācijā, un tas viņiem arī izdevās. Guntara Krasta valdības laikā 1997. gadā parakstīja līgumu, ar kuru ventspilnieku rokās nonāca 37%  „Ventspils naftas”.

“Tā doma bija sekojoša, kāpēc tas ir vajadzīgs – doma jau bija, ka “Ventspils nafta” jau nebūs pirmais uzņēmums, kuru privatizēs. Tālāk ies Kuģniecība, tālāk noteikti gāja runa par “Latvijas mežiem”, “Latvijas dzelzceļu”, un būtu labi, kā saka…

Toreiz Lembergam bija tā ideja, ka vajag radīt nacionālo buržuāziju, nevajag ielaist tur kaut kādus svešus –

ne tur amerikāņus, ne tur krievus, ne tur ukraiņus, ka Latvijā viss jāpieder nacionālajai buržuāzijai, Latvijas uzņēmējiem. (..) Bet lai Latvijas buržuāzija notiktu, vajag noturēt politisko varu, lai noturētu politisko varu, vajag stabilu politisko varu –  2–3 partijas, kuras ir finansiāli nodrošinātas, kurām nav jāskrien, kuras nevar nopirkt deputātus, un tās partijas tiek finansētas no visiem šiem valsts uzņēmumu privatizācijas procesā iegūtajām daļām,” skaidro Kokalis.

Valentīns Kokalis ierodas uz tiesas sēdi Rīgas apgabaltiesā. 2009. gads.

“Šīm partijām tiek piešķirtas daļas ofšoruzņēmumos kā uzrādītājakcijas. Kas bija īpatnēji – akcijas tika uzrakstītas, bet partijām netika nodotas. Akcijas paturēja savā kontrolē Lembergs, un, ja kāds tur sāka nepieņemt tādu lēmumu vai tādu politisku risinājumu, kā vajadzēja, tad nauda tika iesaldēta un netika izmaksāta šai partijai no tā, kas pienācās, kamēr partija neizpildīja,” stāsta Kokalis.

Maksāt nācās visiem tranzītuzņēmējiem vienādi.

“Visa naudas shēma, kādā veidā tā nauda aizgāja.. tur, kur rakstīti konsultanti – tās ir partijas. Bija uz kreisās rokas…” Kokalis rāda lapu, uz kuras uzzīmētas shēmas, kā dalījusies komisijas maksa par Ventspilī pārkrautajiem naftas produktiem. 

No katras tonnas 15 centi aizgājuši šiem neoficiālajiem maksājumiem, tajā skaitā partijām jeb konsultantiem.

Jo vairāk uzņēmējs pārkrāvis, jo vairāk bijis jāmaksā. Kopā sanāca lielas summas – ap 6 miljoniem dolāru gadā.

Naudas bijis daudz, tomēr iecere stiprināt atsevišķas partijas, lai tās augtu un attīstos, neizdevās.

“Man toreiz likās, ka tā ideja ir laba, bet Lembergs jau to ideju sagrāva, viņš nedeva partijām naudu, tā aizgāja pieciem, sešiem partiju vadoņiem, kuri iebāza savā kabatā un partija bija nabaga,” apgalvo Kokalis.

“Tā ideja man liekas, ka bija laba. Varbūt viņa nebija likumīga, es tam piekrītu,” piebilst uzņēmējs.

Nopirkto ietekmi ventspilnieki esot likuši lietā

“Kad tā nauda nāca, bija ļoti interesanti – partijas pat izdalīja Ventspilij kvotas. Piemēram, kvotas uz padomes locekļiem, kvotas uz ministriem pat. Bija izdalīta kvota uz ekonomikas ministru, kā tagad atceros. Mēs tur tā sēdējām medībās ar Lembergu un runājām. Saku: “ Aivar, tev vajag iet par ekonomikas ministru, kvota izdalīta, tad jau tu daudz ko izdarīsi Latvijas valdības labā. Davaj, mēs tevi izvirzīsim – ej tu par ekonomikas ministru!” Viņš saka: “Kas es par ekonomikas ministru, es par tieslietu ministru varētu iet”. (smejas). Nu tieslietu ministram mums nav kvotas (smejas), tad beigās piedāvāja tam Strujēvičam no “Ventamonjaka”. “Paga, kur mums Strujēvičs, o, Strujēviču liksim iekšā!,” stāsta Kokalis.

Kvotas darbojās tā, ka bija noteikti amati, uz kuriem Ventspils uzņēmumi bija tiesīgi izvirzīt savus cilvēkus, “kuri tika izvirzīti, tie arī tika ielikti”, skaidro uzņēmējs,

Ventspilnieki ar politiķiem apsprieduši arī citu uzņēmumu privatizāciju.

“Bija viena tikšanās “Mētrās 1” mednieku mājā. (..) No partijām piedalījās LNNK cilvēki, nenosaukšu tagad – vai nu Zīle, kā tas otrais, Lakučs bija sīks gariņš, sanāksmēs nepiedalījās, viņš padomē sēdēja, kādi tie bija, un Guntars Krasts, es neatceros kurš no viņiem. Tad bija Ojārs Kehris, Panteļējevs no Ceļa. Un tad atnāca Krištopāns, un Lembergs sāka viņus briesmīgi lamāt un kliegt. Bija runa par Kuģniecības privatizāciju, un tie partijas cilvēki saka - “pa’ pa’, kā mēs dalīsim”. Lembergs saka – “mums būs tas un tas”. “Paga, bet mēs taču norunājām, ka viss dalās pēc šitādas shēmas”.

Lembergs saka – “kādas shēmas, tas bija tikai uz “Ventspils naftu”! Un aiziet viss “matom”, kādi jūs tur visi esat…

Tāda viena palikusi atmiņā, bet notika regulāri,” stāsta Kokalis.

Liecībās minētie politiķi noliedz vizītes pie Lemberga

Prokuratūrā ir vairākas liecības par politiķu regulārajām vizītēm pie Lemberga. Taču liecībās minētie cilvēki visi kā viens to noliedz.

“Lai vispār premjerēšanas laikā es kaut kur būtu braukājis un ar kādiem vispār saticies par privatizāciju runāt – tāda vispār gadījuma neviena nav. Es tiešām strādāju un nebiju ārpus Ministru kabineta vai tām vietām, kas būtu publiski zināmas,” saka bijušais premjerministrs Guntars Krasts.

Tomēr par tēvzemiešu daļu „Latvijas naftas tranzītā” liecināja ne tikai uzņēmēji un pārskaitījumi ofšoriem, ar kuriem rīkojās partijas pārstāvji Normunds Lakučs un Eižens Cepurnieks. To prokuratūrai atzinis arī kāds šīs partijas biedrs, kura liecība atreferēta prokuratūras lēmumā izbeigt kriminālprocesu. 

Latvijas Radio rīcībā esošais lēmums ir anonimizēts, tāpēc konkrētais politiķis nav zināms.

Viņš stāstījis, ka līdzās „Latvijas ceļam” un „Saimniekam” 6% daļa “Latvijas naftas tranzītā” sākotnēji bija atvēlēta partijai LNNK, kuru tolaik vadīja nu jau mūžībā aizgājušais Andrejs Krastiņš.

Turpinājumā citāts no kriminālprocesa izbeigšanas lēmuma: “Krastiņš neizrādīja vēlmi ar šiem 6% dalīties. Tad dzima ideja abas partijas – „LNNK” un „Tēvzemei un brīvībai” apvienot, Krastiņu “nobīdīt malā” un tādējādi pārņemt akcijas. Šo plānu aktīvi realizēt tika uzdots fonda „Tēvzeme” revidentei. Vēsture liecina, ka redzamai „LNNK” politiķei izdevās panākt šķelšanos „LNNK” desmitajā kongresā 1997. gada aprīlī un Krastiņš pazaudēja „LNNK” priekšsēdētāja amatu. Cik zināms no paša Krastiņa, tad uzreiz pēc šā kongresa pie viņa Aizsardzības ministrijā ieradās persona (vārds, uzvārds anonimizēts) ar Guntaru Krastu –  „pēc akcijām”.” 

Krasts šo komentē, sakot, ka “nekad nav bijusi tāda tikšanās, nekad nav bijušas tādas sarunas, es neko tiešām nezināju, ka kaut kādas vispār saites LNNK bijušas ar kaut ko un kā viņi būtu varējuši ietekmēt privatizāciju, nu tas tāds. Tas ir parastais baumu līmenis.”

Arī eiroparlamentārietis Roberts Zīle, kurš deviņdesmito gadu nogalē, šī gadsimta sākumā septiņus gadus bijis ministrs dažādās valdībās, noliedz, ka būtu piedalījies neoficiālās sarunās ar Ventspils uzņēmējiem.

Eiropas parlamenta deputāts Roberts Zīle

Viņš Latvijas Radio izvēlējās atbildēt rakstiski: “Nekādās neoficiālās sarunās ne ar kādiem Ventspils tranzītuzņēmējiem neesmu piedalījies. Satiksmes ministrijā bija notikušas tikšanās ar dažādu satiksmes nozaru asociācijām kā “Latvijas auto”, Ostu asociāciju un arī ar Latvijas Tranzītbiznesa asociāciju, kuru tajā laikā vadīja Aivars Lembergs. Tā bija un ir normāla prakse, ka ministrs un ministrijas vadība tiekas ar nozares asociācijām par viņu nozarē būtiskiem jautājumiem.” 

Rakstiski atbildēt izvēlējās atbildēt arī Nacionālās apvienības priekšsēdētājs Raivis Dzintars, kad viņam lūdza komentēt liecības par miljonu dolāru pārskaitījumiem ofšoriem, ar kuriem rīkojās Nacionālās apvienības politiskie priekšteči no “Tēvzemei un brīvībai”/LNNK: “Man nav bijusi nekāda darīšana ar Lakuču  vai Cepurnieku, viņi nekad nav bijuši Nacionālās apvienības biedri, un uzskatīt viņus par Nacionālās apvienības priekštečiem būtu tas pats, kas uzskatīt Gorbačovu par neatkarīgās Latvijas priekšteci.” 

Savukārt cits tolaik ietekmīgs politiķis, kuru no tikšanās mednieku namiņā atminas Kokalis, – Vilis Krištopāns – saka, ka notikušo neatceras. Krištopāns vadīja valdību pēc Krasta no 1998. līdz 1999. gadam.

“Tās sanāksmes tur bija dienā 10–15, kā es varu to visu atcerēties – kas tur kurā tika runāts, kas ko vadīja. Tas bija tāds laiks, pavisam cits laiks, jo jūs tagad mēģināt kaut kā nu tā… izraut no konteksta kādu sanāksmi, kurā es esmu piedalījies, es esmu tūkstošiem sanāksmēs piedalījies,” apgalvo Krištopāns.

Jautāts, vai “Latvijas ceļam” slēpti piederēja daļas “Naftas tranzītā”, viņš atbild: “Nezinu, nezinu, es no “Latvijas ceļa” aizgāju, kad nekas tur vēl nebija privatizēts.”

Savukārt bijušais „Latvijas ceļa” priekšsēdētājs Andrejs Panteļejevs saka – neesot bijis cilvēks, kas risināja partijas saimnieciskos jautājumus. Viņš sakās neko nezinām par „Latvijas ceļa” daļām “Latvijas naftas tranzītā”, un arī uz mednieku namiņu Ventspilī neesot braucis.

“Nezinu, nezinu. Manuprāt, nav, es tādas neatceros. Ar Lembergu man, protams, ir bijusi tikšanās, to nekad neesmu noliedzis, bet par privatizācijas lietām noteikti viņš mani nav lamājis, un es ar privatizācijas lietām nekādi nebiju saistīts,” saka Panteļejevs.

Lembergs pašlaik atrodas apcietinājumā citā kriminālprocesā, tāpēc viņa viedokli nevar uzklausīt.

Bet Kokalis uz jautājumu, vai tas, ar ko viņi nodarbojās, nebija valsts nozagšana, saka : “Redziet, nebija toreiz tāda termina valsts nozagšana, tie visi pēc tam parādījās. Toreiz visi darbojās pēc padomju laiku likumiem, viņi tika adaptēti Latvijā un netika pat laboti, pēc tādiem kodeksiem un likumiem mēs dzīvojām kādus gadus desmit, kamēr sāka kaut ko labot”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt