Sadaļas Sadaļas

Atvērtie faili

#45 Pandēmijā mobings pielāgojas interneta videi. Ko darīt?

Atvērtie faili

#47 Liecinieks: Ventspils grupējums lika "i ministrus, i prezidentus"

#46 Privatizācija ventspilnieku stilā: ar partijām saistītas ārzonu firmas saņem miljonus

Privatizācija ventspilnieku stilā: ar partijām saistītas ārzonu firmas saņēmušas miljonus

Politikas aizkulisēs jau sen klīda leģenda, ka savulaik bagātās „Ventspils naftas” privatizācijā partijas bija tikušas pašas pie savām ārzonu firmām.  Izrādās, tā nav tikai leģenda. Shēmu savulaik izmeklēja prokuratūra un atklāja, ka Ventspils tranzītuzņēmumi patiesi ir pārskaitījuši vismaz 8,7 miljonus ASV dolāru ārzonas firmām, aiz kurām stāvēja politiķi. Taču līdz apsūdzībām netika. Kādus faktus noskaidroja izmeklētāji? Un kāpēc nevienu politiķi pie atbildības tomēr nesauca?  

ĪSUMĀ:

Liecinieks pie Dūņezera

Zemes ceļš caur Ādažu novada Divezeru ciematu ved dziļāk mežā. Kreisajā pusē viļņojas Dūņezers, labajā – priežu mežs. 

Pabraucu garām ēkai, kas izskatās pēc laivu mājas. Gabaliņu tālāk – saimniecības ēka, ko varētu raksturot kā makšķernieku oāzi.

Dodos uz priekšu, tomēr satikties ar īpašumu “Ūdensrozes” un “Bruņinieki” saimniekiem neizdodas. Patiesību sakot, apmeklējums izvēršas dīvains. Pie īpašuma vārti pēc mana zvana atveras, liekas, ka mani kāds ir ielaidis saimniecībā. Taču, nonākot pie ēkām, – ne saucieniem, ne klauvēšanai vairs neviens neatsaucas. 

Īpašums liecina par turību. Dzīvojamā māja ar terasi un skatu uz ezeru. Gabalu tālāk krastmalā – plašs, divstāvu guļbaļķu nams. Turpat dažādas palīgēkas un visapkārt, cik tālu vien var saskatīt, mežs.

Iemesls apmeklējumam ir vienkāršs. Vēlos aprunāties ar cilvēkiem, kas pirms vairāk nekā 15 gadiem kādreizējā politiķa Ziedoņa Čevera dzīvesbiedrei par šo īpašumu spējuši samaksāt gandrīz 5 miljonus eiro.

Šis ir viens no darījumiem, kas savulaik piesaistīja prokuratūras uzmanību, izmeklējot Ventspils tranzītuzņēmumu maksājumus ārzonu firmām, kuru patiesie labuma guvēji izrādījās ar partijām vai politiķiem saistīti cilvēki. 

Kriminālprocesā iegūtās ziņas liecina, ka naudas saņēmēju vidū bija arī Ziedoņa Čevera sieva Margarita.

Ap to laiku Margarita Čevere arī veica fantastiski izdevīgu darījumu ar šo nekustamo īpašumu Dūņezera krastā.  

Spriežot pēc Zemesgrāmatas datiem, Čevere to iegādājusies 1999. gadā par aptuveni 16 000 eiro, bet sešus gadus vēlāk 2005. gadā pārdevusi par 4,9 miljoniem eiro, oficiāli tiekot pie miljonāres statusa.  

Firma, kurai Čevere īpašumus pārdevusi, joprojām saimnieko šajos īpašumos. Tā dibināta īpašuma pārdošanas gadā un saucas tāpat kā abi īpašumi – SIA „Ūdensrozes bruņinieks”. 

Čeveru uzvārda starp SIA īpašniekiem nav. Kā patiesā labuma guvēja patlaban norādīta kāda Alla Smetaņina. Viņas vārds miljonāru sarakstos nav manīts, arī publiski par viņu nekas daudz nav zināms.

Ar Smetaņinu vēlāk izdodas sazvanīties, tomēr sieviete par īpašuma iegādes darījumu ir nerunīga, vien uzdodot pretjautājumu “Vai jūs uzskatāt, ka es jums tagad sākšu stāstīt, no kurienes kurš kādu naudu saņēma?” un pabeidzot sarunu.

Liecinieks: Tā bija Lemberga ideja

Ventspilnieku miljoni uz partiju ofšoru kontiem plūda no 1998. līdz 2003. gadam. Tas ir lielais privatizācijas laiks. 

Liecības par to, ka Ventspils uzņēmēji bija vienojušies ar partijām par viņiem labvēlīgu “Ventspils naftas” privatizāciju, prokurori uzgāja, izmeklējot tā saukto Aivara Lemberga krimināllietu. 

Partiju ofšoru lietu izdalīja atsevišķā kriminālprocesā, un uz dažādām valstīm nosūtītie tiesiskās palīdzības lūgumi ar gadiem nesa rezultātu. 

Izmeklētāju rokās nonāca ļoti detalizēta informācija – kas, kad, kam, cik un uz kurieni pārskaitīts.

Izmeklēšanas centrā ir trīs tolaik ietekmīgas partijas – „Latvijas ceļš”, demokrātiskā partija „Saimnieks” un “Tēvzemei un brīvībai/LNNK”. Kriminālprocesā iegūtas liecības, ka šīm partijām caur ārzonu firmām bija atvēlēta daļa uzņēmumā „Latvijas Naftas tranzīts”. To dibināja vairākas privātas tranzīta firmas, lai privatizētu valstij piederošo ostas uzņēmumu „Ventspils nafta”. 

“Lembergs pateica, ka politiskajām partijām vajag iedalīt savas kvotas pie privatizācijas. Tā arī viņš pateica, ka 21% no „Latvijas Naftas tranzīta” akcijām ir jāatvēl politiskajām partijām,” tā prokuratūrai liecinājis kādreizējais „Ventspils naftas” vadītājs Jānis Blažēvičs.

To, ka maksāt partijām bija Lemberga ideja, apliecinājuši vēl vairāki liecinieki. 

“Visus tiešos kontaktus ar politiķiem uzturēja Lembergs, un tieši Lembergs izteica priekšlikumus par to, kādas naudas summas un kam būtu ziedojamas,” liecina fragments no uzņēmēja Genādija Ševcova pratināšanas. 

Partija “Saimnieks” un trīs Kipras firmas

Papētīsim vairāk epizodi ar Ziedoni Čeveru. Viņš 90. gadu otrajā pusē vadīja demokrātisko partiju „Saimnieks”, kurai bija liela ietekme 6. Saeimā. Čevers pat mēģināja kļūt par valdības vadītāju. Tas viņam neizdevās, bet viņš darbojās Andra Šķēles un Guntara Krasta valdībās. 

Tieši Šķēles vadītais Ministru kabinets 1996. gadā nolēma “Ventspils naftu” nodot privatizācijai, bet Krasta valdības laikā pusotru gadu vēlāk noslēdza akciju pirkuma līgumu ar “Latvijas Naftas tranzītu”. 

Kriminālprocesā iegūtas ziņas par Čevera saitēm ar trīs Kiprā un ASV Lasvegasā reģistrētām firmām – „Soners Business Limited”, „Somers Business Limited” un „Seabillow Holdings Limited”, uz kurām ventspilnieki pārskaitīja prāvas naudas summas. 

Visas trīs firmas vieno viena amatpersona – bijušais Kipras policists, vēlāk Latvijas un Krievijas goda konsuls Kiprā Georgs Prodromu.

No krimināllietas materiāliem var uzzināt, ka Prodromu kopš PSRS sabrukšanas bijis tuvos draugos ar Ziedoni Čeveru. Viņš vairākkārt esot apmeklējis Latviju, bet Čeveri – Kipru. Prodromu bija pilnvarojis Čeveru rīkoties ar minētajām firmām, savukārt Čevers pēcāk līdzīgi pilnvarojis savu sievu Margaritu.

Bankas kontu izraksti rāda, ka viņa skaidrā naudā izņēmusi vairāk nekā pusotru miljonu ASV dolāru. Kopumā ventspilnieku pārskaitījumi uz šīm firmām bija vēl lielāki. 

Telefonsarunā ar Latvijas Radio Čevers ir nerunīgs:

Es nedodu intervijas jau 20 gadus..

Kā jūs skaidrojat, kāpēc jums tie Ventspils tranzītuzņēmēji pārskaitīja naudu un kāpēc jūs un jūsu dzīvesbiedre to izņēma, par ko tas bija?

Jūs laikam mani nesapratāt es nesniedzu intervijas 20 gadus.

Čevers norāda, ka ir pārbaudīts krustu šķērsu un neesot nedz pārkāpis likumu, nedz iesaistījies Ventspils biznesā. Taču uz detalizētākiem jautājumiem, piemēram, par kiprieša Prodromu pilnvarojumu viņam rīkoties ar firmām atbildes nesniedz.

Pētiet kārtīgi, jo par jebko, ko jūs nepareizi pateiksiet, jums par katru vārdu vajadzēs atbildēt. 
Es atbildu tāpat par katru vārdu. 

Nē, nē, jūs nesapratāt.. pētiet, es jums novēlu, pētiet, rakstiet, publicējiet! 

Tiktāl par Čeveru un „Saimnieku”. 

Kehris neatminas kompāniju ar 2 miljoniem dolāru

„Latvijas ceļu” attiecībās ar ventspilniekiem pārstāvēja ilggadējs partijas valdes loceklis Ojārs Kehris. 90. gadu beigās un 2000. gadu sākumā viņš ieņēma dažādus amatus – pārstāvēja valsts intereses „Ventspils naftā”, „Latvenergo”, Privatizācijas aģentūrā. Bija premjerministru Andra Šķēles un Viļa Krištopana padomnieks.

Kriminālprocesā noskaidrots, ka viņš kūrēja Dublinā reģistrētu firmu „Ace Merchant Limited”. Uz šīs firmas kontiem Ventspils tranzītuzņēmēji pārskaitījuši 1,9 miljonus dolāru, un viena no bankām izmeklētājiem apliecinājusi, ka bankā esošo firmas aktīvu patiesais labuma guvējs ir Ojārs Kehris. Liela daļa naudas aizskaitīta tālāk uz kādu trastu, daļa ņemta ārā skaidrā naudā.

“Es neesmu īsti Latvijā, bet nu.. tās jau ir diezgan senas, stipri senas lietas,” sazvanīts saka Kehris. Esot aizņemts, īsti runāt nevarot. 

“Es domāju, ka tā Ventspils tranzīta biznesa vai sauc kā tur gribi.. viņi maksāja “Latvijas ceļam” atklāti.. nu, kā atklāti.. viņi maksāja.. es pieņemu, ka tas arī parādījās visādās atskaitēs.. varbūt tas bija mēģinājums, lai piesaistītu politiskās partijas..”

No tā, ko atbild, saprast notikušo ir grūti. Sarunājam, ka nosūtīšu Kehrim jautājumus rakstiski. To arī izdaru. 

Taču atbildes nesaņēmu un zvanu Kehrim vēlreiz. Viņš saka, ka tādu firmu neatceras:
Nu, es nezinu, es droši vien esmu bijis ja ne simtiem, tad desmitiem uzņēmumu. 

Kā jūs nevarat atcerēties kompāniju, kurai nonākuši 2 miljoni dolāru. Vai tad tādas lietas var vienkārši aizmirst vai neatcerēties?

Man liekas, ka manu kompāniju apgrozījumi ir daudz lielāki, bet kāpēc lai es to tagad cilātu, kas ir pirms 20 gadiem? 

Ar “tēvzemiešiem” saistītās firmas  saņēmušas visvairāk

Uz Latvijas politiskās skatuves sen vairs nav ne „Latvijas ceļa”, ne „Saimnieka”. Taču ir trešais slepenās vienošanās dalībnieks “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, kas veido arī tagad Saeimā ievēlēto Nacionālo apvienību. No krimināllietas materiāliem izriet, ka šīs partijas darījumus bīdīja divi cilvēki. Par tēvzemiešu “pelēko kardinālu” dēvētais Normunds Lakučs un Eižens Cepurnieks. 90. gadu nogalē viņiem abiem ''tēvzemieši'' bija uzticējuši pārstāvēt valsts intereses vairākos lielajos valsts uzņēmumos, Lakučs darbojās arī Privatizācijas aģentūrā. 

Ar “tēvzemiešiem” saistītās firmas no ventspilniekiem saņēmušas visvairāk naudas.

Uz Singapūrā reģistrētas firmas „Singoil Capital Corporation” kontiem nonākuši 3,7 miljoni ASV dolāru, bet uz Dublinas firmas „Denmount Enterprises Limited” kontiem Šveices bankā „Credit Suisse” – 1,8 miljoni dolāru.

Šveices banka tiesībsargiem iesniegusi firmas īpašnieka identitātes apliecību, un tā rāda, ka kompānijas aktīvu īpašnieks bijis Lakučs, bet paraksta tiesības tajā bijušas gan Lakučam, gan Cepurniekam.

Abi arī izņēmuši skaidru naudu no firmu kontiem.

“Es nezinu, no kurienes jums tāda informācija.. es runāšu tikai tiešraidē .., ja jūs gribat ar mani interviju tiešraidē, lūdzu.. tā, tas ir tāds politisks pasūtījums, es pēc tādām spēlēm nespēju.. tur priekš tā ir Soross, radio, jūs jau ziniet.. ja jūs gribat, lai nebūtu politiski motivēti – tiešajā ēterā, lūdzu, bez nekādiem ierakstiem, ar izgriezumiem un tā tālāk,” tā sazvanīts teica Normunds Lakučs. Nekādas atbildes par saņemto naudu un tās izlietojumu viņš nesniedza.

Savukārt Cepurnieku dabūt rokā neizdodas.

Arī prokuratūrai, izmeklējot kriminālprocesu, sazināties ar šo cilvēku nav izdevies, jo viņa atrašanās vietu nav izdevies noskaidrot.

Par ko īsti maksāja?

Bet atgriežamies pie naudas, kas nonāca šajās Kiprā, Lasvegasā, Dublinā un Singapūrā reģistrētajās kompānijās. Par ko īsti tā maksāta?

Tiesībsargi no liecībām secina, ka uzņēmēji, kuri vēlējās iegūt „Ventspils naftu”, bija vienojušies ar Saeimas partiju politiķiem par viņiem labvēlīgiem privatizācijas noteikumiem. Aculiecinieki atceras sanāksmes, kurās uzņēmēji kopā ar politiķiem apsprieduši „Ventspils naftas” privatizācijas norisi. 

“Sarunās piedalījās Lakučs, Čevers un Kehris. Viņi sēdēja klusiņām un klausījās. Nekādu tiesību viņiem nebija,” tā liecināja uzņēmējs Jūlijs Krūmiņš. 

Uzņēmēji gan apmaksāja partijām piešķirto „Latvijas Naftas tranzīta” akciju vērtību, gan uz to ofšoriem pārskaitīja naftas pārkraušanā nopelnīto naudu. Uzņēmēju iekšējās sarunās politiķus, kuriem maksāja naudu, sauca par konsultantiem.

Taču kriminālprocesā ir liecības, ka politiķiem maksāja ne tikai par „Ventspils naftas” privatizāciju, bet arī citiem lēmumiem. 

“Par finansējuma piešķiršanu no politiskajām partijām tika sagaidīta prognozējama politika. Partijas tika aicinātas nodot privatizācijai visus valsts uzņēmumus, tika runāts arī par izmaiņām likumos,” tas ir fragments no uzņēmēja Olafa Berķa liecības prokuratūrai. 

Laikā, kad uz politiķu ofšoriem plūda miljoni, ventspilnieki noprivatizēja vēl vienu lielo valsts uzņēmumu – “Latvijas kuģniecību”. Tas notika 2002. gadā.

Starp cilvēkiem, kas prokuratūrai sniedza liecības, ir arī uzņēmējs, bijušais advokāts Zandis Klebais. Viņu raksturo kā „Latvijas Naftas tranzīta” jeb LNT dibināšanas arhitektu. 

Pats Klebais sarunā ar Latvijas Radio šādam raksturojumam gan nepiekrīt. Tobrīd bijis tikai 28 gadus vecs advokāts un neesot bijis ar tādu ietekmi, lai personiski risinātu jautājumus ar tā brīža biznesa un politikas smagsvariem. 

Taču LNT dibināšanai klāt viņš stāvējis. Pēc Klebā versijas, 20% uzņēmuma akciju bija paredzēti cilvēkiem, kas varētu palīdzēt procesa īstenošanā: “Šie 20% ir cilvēkiem, kas spēj ietekmēt lēmumus.. vai viņi ir partijas, vai nav.”

Klebais stāsta – bez neoficiāliem maksājumiem tolaik neko nevarēja izdarīt.

“Tā biznesa vide 90. gados, gribam vai negribam no uzņēmēja viedokļa, – es biju uzņēmējs, es pārstāvēju uzņēmējus – uzņēmējam bija jāsasniedz savs mērķis biznesā. Kā viņš to sasniedz, tā ir viņa darīšana. Un šis jautājums par tiem 20% ir tāds – nu jā, mēs jau nevarēsim to visu izdarīt, ja mēs kādam kaut ko nedosim,” klāsta advokāts.

Klebais runā par 20%, nevis 21% akciju, kā minēts kriminālprocesa materiālos, jo 1% sākotnēji bijis solīts viņam pašam. 

Beigās tas nav īstenojies un līdz ar LNT dibināšanu Klebais pārtraucis sadarbību ar šiem uzņēmējiem, vēlāk arī savu advokāta praksi. 

Juridiski „Latvijas Naftas tranzīta” 20% kā atlīdzība labvēlīgo lēmumu pieņēmējiem, pēc Klebā stāstīta, tika noformēti šādi: “20% apmaksāja visi LNT dalībnieki, un tās tika noformētas kā uzrādītāja akcijas. Bet tās uzrādītāja akcijas turēja katra kompānija proporcionāli, tā kā respektīvi – mēs samaksājam par 100%, bet saņemam 80%. Respektīvi, kompānija X samaksā, pieņemsim, vienu miljonu, viņa saņem 20 vārda akcijas un 5 uzrādītājakcijas, kuras tad kaut kādā brīdī, iespējams, ka kaut kam kaut kad par kaut ko būtu, bet varbūt arī nebūtu.. Ņemiet vērā vēl vienu apstākli, ka tie personāži pie viena galda nebija, kā saka, tādi mīkstākie. Tur vēlme kādam kaut ko neiedot bija lielāka, nekā iedot (smejas)”.

“Saprotiet, no vienas puses tas politiķis uzņēmējam ir vajadzīgs, jo bez tā paraksta neko nevar izdarīt. No otras puses – viņš viņu neieredz. Tāpēc ka viņš saņem naudu principā ne par ko. Jautājums, vai viņš to naudu nopelna godīgi, – tas ir cits jautājums. Bet tas uzņēmējs skatās – nu, paga, man 100 000 par ko ir jādod? Par to, ka viņš kaut kādu stulbu papīru paraksta? Tā ka iespēja, ka kāds kaut ko gribēja neiedot, arī liela pastāv,” stāsta Klebais.

Notikušo vērtēt no morālā viedokļa Klebais nevēlas. Neesot cilvēks, kas to var darīt.

“Nu, slikti, protams, ka tas ir slikti.. Un kāds ir rezultāts? Jūs redzat, kāds ir rezultāts? Nav ne “Latvijas Naftas tranzīta”, ne vispār nekā nav... Tas ir sausais atlikums no tā visa.. Nerunāsim par visu pārējo, ko es negribu pieminēt. Tas ir sausais atlikums šai darbībai – 1994. gadā varbūt bija miljons, 2021. gadā - (svilpo) caurvējš trubā, ar to tas viss beidzās, tas ir rezultāts. Tāpēc es arī piekritu ar jums runāt,” skaidro Klebais.

Jautāts, vai, viņaprāt, tas bija kukulis, viņš nosaka: “Droši vien jau, ka bija. Ko nu es tur gudru varu pateikt”.

“Viņiem jau formāli nepienācās alga par to. Es kā advokāts varēju saņemt 100% LNT un neviens man neko nevarētu pateikt; vai es maksātu nodokļus vai ne, tas ir cits jautājums. Viņi to nevarēja formāli darīt. Tas neietilpa viņu darba pienākumos,” saka Klebais.

Izmeklēšana ilga 5 gadus un lieta izbeigta

Prokuratūrā kriminālprocesu izmeklēja piecus gadus. Atsevišķā procesā to izdalīja prokurors Andis Mežsargs, izmeklēja Aldis Pundurs. Neviens no viņiem prokuratūrā vairs nestrādā. Vēlāk lieta nonāca pie Aivja Zalužinska, kurš lietu izbeidza. 

Lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu ir 136 lappuses garš, ar detalizētām nopratināto liecībām. 

Daļa lēmuma ir anonimizēta, tomēr lieciniekus pēc norādītās informācijas var atšifrēt.

Kopsavelkot var secināt, ka LNT akciju piešķiršanu politiķiem apstiprinājuši vismaz pieci liecinieki – Valentīns Kokalis, Olafs Berķis, Jūlijs Krūmiņš, Ilmārs Krūms un Vladimirs Komogorcevs. 

Bijušas ne tikai liecības. Dokumentus par tā sauktajiem “konsultantiem” uz prokuratūru atnesis arī Igors Skoks. Tajos redzams, ka jautājums “Par konsultantiem” iekļauts, piemēram, kādā 2002. gada 3. marta sapulces darba kārtībā. Jautājumu izskatīšanai pieteicis Aivars Lembergs, pats par to arī ziņojis.

Arī citā – 2004. gada 6. aprīļa – protokolā darba kārtībā ir jautājums par izmaksām konsultantiem attiecībā uz iepriekšējo gadu. 

“Konsultantu” ailītes atradās arī dokumentos, ko kratīšanā izņēma pie Lemberga grāmatvedes Gitas Grasmanes. 

Taču ar savāktajām liecībām, pat ar naudas pārskaitījumu dokumentiem nebija gana, lai celtu apsūdzības.

“Pirmstiesas izmeklēšanā nav iegūti pietiekami pierādījumi, kas apliecinātu, ka šie naudas pārskaitījumi ir veikti, pamatojoties uz A/S “Latvijas Naftas tranzīts” uzrādītāja akciju piederību,” teikts kriminālprocesa izbeigšanas lēmumā.

Lēmumā arī rakstīts, ka liecības satur tikai norādes uz maksājumiem. 

Taču liecinieki nevar apliecināt, ka lietas materiālos esošie naudas pārskaitījumi ir tieši tie maksājumi, par kuriem viņi liecina.

Par naudas pārskaitījumiem „Latvijas Naftas tranzīta” patiesajiem labuma guvējiem atbildējis Laimonis Junkers. Viņu ventspilnieki neoficiāli dēvēja par Lemberga kasieri. Paša Junkera liecību nav, viņš nomira 2009. gadā. 

Izbeidzot kriminālprocesu, prokurors Aivis Zalužinskis gan atzīmē, ka nepārliecinoši ir arī bijušo politiķu un amatpersonu skaidrojumi. 

Ziedonis Čevers prokuratūrai stāstījis, ka bizness Ventspilī bijis nevis viņam, bet kiprietim, kuram atdota visa no bankas izņemtā nauda. Taču par kiprieša Prodromu biznesu Ventspilī likumsargiem neviens neko nav varējis pateikt. Arī milzīgas skaidrās naudas summas no bankas konta Latvijā izņemtas laikā, kad, saskaņā ar robežsardzes datiem, kiprietis nemaz nav atradies Latvijā.

Ojārs Kehris skaidrojis, ka viņš pats gribējis kļūt par LNT akcionāru un Dublinas firma „Ace Merchant Limited” daļas ieguvusi viņa interesēs. 

Toties Lakučs apgalvojis, ka uz Singapūras “Singoil Capital” un Dublinas firmām „Denmount Enterprises” pārskaitītā tranzītuzņēmēju nauda patiesībā esot viņa paša nopelnītā nauda Krievijā astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā. Prokurors Zalužinskis norāda, ka šos apgalvojumus nav iespējams pārbaudīt.

“Man pastāvēja šaubas par vairāku personu liecībām, ka viņas nevarēja izskaidrot ticami – par naudas izcelsmi, kāpēc tā nauda tika saņemta. Protams, bija aizbildināšanās ar neatcerēšanos vai arī izdomātas versijas – bija arī tādas situācijas. Nu, prokuroram, protams, tas bija jāapgāž un jāliek pretī pierādījumi. Ja to nevar izdarīt vai nevar izdarīt pietiekami, tad jāizdara secinājumi, kādi arī tika izdarīti,” saka Zalužinskis.

Secinājums bija, ka lieta jāizbeidz. 

“Pamatproblēma ir, ka pietrūka tādas detalizācijas, lai, pamatojoties uz konkrētiem pierādītiem faktiem, kādām personām varētu izvirzīt apsūdzības par iespējamu kukuļņemšanu vai dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu,” skaidro prokurors.

Apsūdzībai jābūt konkrētai – jāzina ļoti precīzi vieta, laiks, visi apstākļi, taču šajā lietā to nevarēja izdarīt, skaidro prokurors:

Kāpēc nepietika vien ar faktu, ja izmeklētāji noskaidroja, ka ir tā naudas plūsma no Ventspils tranzītuzņēmējiem uz ofšoriem, kas pieder politiķiem vai ar politiķiem saistītām personām? Kāpēc ar to vien nepietika, lai sauktu personas pie atbildības par korupciju, par politisku lēmumu nopirkšanu?

Lai kādu sauktu pie kriminālatbildības, ja runājam par korupciju, ir jāpierāda, par kādu darbību izdarīšanu vai neizdarīšanu konkrētam cilvēkam nauda tika maksāta. Ja to konkrēti nevar pateikt, bet ir tikai vispārīgi, ka par kaut ko… Nu, tad diemžēl nevar neko inkriminēt.

Zalužinskis lietu izbeidza 2015. gada 12. augustā. Tas ir laiks, kad ģenerālprokurora amatā uz otro termiņu ir tikko pārvēlēts Ēriks Kalnmeiers. Nekādu spiedienu šīs lietas sakarā Zalužinskis gan neesot jutis. 

“Cilvēki tika saukti, tika prasīta informācija. Nu, ja neizdevās – neizdevās. Mēs nevaram diemžēl visus noziedzīgus nodarījumus pierādīt, visus atklāt un pierādīt, visiem celt apsūdzību un visus notiesāt, kuri izdarījuši noziedzīgu nodarījumu. Ar to ir jāsamierinās. (..) Šajā lietā, es uzskatu, ka nebija tādas iespējas, ka pastāv iespēja kaut ko izdarīt, ka ir kaut kādas konkrētas ziņas, ka var izdarīt to, ka ir liecinieki, kurus var nopratināt, bet es to nedarīju – priekš kam man sarežģīt dzīvi. Tāda nebija,” apgalvo Zalužinskis. 

Zalužinskis arī noliedz, ka rezultātu kaut kā ietekmējis fakts, ka Lembergu jau sauc pie atbildības citā procesā, kurā viņš pats ir viens no apsūdzības uzturētājiem.

Šajā lietā pirmās instances tiesa februārī Lembergu pasludināja par vainīgu un cita starpā faktiski atzina, ka, izspiežot kukuļus, arī Ventspils pašvaldības vadītājs bija slēpti kļuvis par Ventspils ostas uzņēmumu līdzīpašnieku. Pats Lembergs savu vainu neatzīst un spriedumu sola pārsūdzēt. Pašlaik Lembergs atrodas apcietinājumā. 

“Protams, paskatoties tā vienkārši uz to, skaidrs, ka to nejēdzību, kas notika tajā laikā, nu, tur bija ārprātā. Un šādas lietas tikai tik daudz, cik jau var saprast, tikai faktiski pēc laika parāda, kā tas patiesībā tajos laikos notika, ar kādām naudām cilvēki operēja 90. gados un no kurienes parādījās Latvijā tik daudz bagātu cilvēku. Tas tā ir, bet nu diemžēl, jo vairāk gadu paiet, jo mazākas iespējas kādam personāžam izvirzīt apsūdzību,” norāda Zalužinskis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt