Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Neaizbērtie padomju laika dziļurbumi

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Mūziķu neapmierinātība ar valsts kapitālsabiedrības „Latvijas Koncerti” darbu

Īpašuma nodokļa atlaides pārtop par instrumentu iedzīvotāju pārvilināšanai

Īpašuma nodokļa atlaides pārtop par vietvaru instrumentu iedzīvotāju pārvilināšanai

Daļa iedzīvotāju, saņemot nekustamā īpašuma rēķinu, šogad piedzīvojuši nepatīkamu pārsteigumu. Publiski plašāk izskanējusi Rīgas un Carnikavas jaunā prakse, kad mājokļi, kuros neviens nav deklarēts, tiek aplikti ar nodokli 1,5% apmērā no kadastrālās vērtības. Tomēr dzīvesvietas deklarēšanu par kritēriju īpašuma nodokļa atlaižu piešķiršanai vai nepiešķiršanai izmanto arī citas pašvaldības, tādējādi faktiski to lietojot kā  instrumentu iedzīvotāju pārvilināšanai.

Nepatīkams pārsteigums tūkstošiem rīdzinieku

„Un tad sākās: kā lai tur nodeklarējas, kā lai tur tiek. Tas bija tā bišķiņ stulbi. Jo tur bija tā: ātri, ātri, ātri paspēt…” Tā pirmās emocijas, šogad saņemot nekustamā īpašuma nodokļa rēķinu, atminas rīdzinieks Imants. Viņš kopā ar ģimeni – sievu un diviem bērniem – mīt mājā, kuru sieva kopā ar savu māsu un māti mantojusi no sava tēva. Māja ir Imanta sievas, viņas mātes un sievasmāsas kopīpašums, taču sievasmāsa kopā ar saviem bērniem jau ilgus gadus dzīvo citur.

Tikai saņemot nodokļa rēķinu, ģimene atklājusi, ka par sievasmāsai piederošo mājas daļu īpašuma nodoklis tagad noteikts pusotra procenta apmērā no mājokļa kadastrālās vērtības. „Sievasmāsa, kurai tas arī ir dzimtas īpašums, viņa, protams, tur nedzīvo, jo tur nav vietas – mums ir divi bērni, mēs ar sievu, vēl sievasmāte, viņa vēl ar diviem bērniem…tur vienkārši nav vietas. Bet kāpēc dzimtas īpašumam nav atlaides, ja tas tā tiek pozicionēts? Mēs viņas daļu atpirkt arī nevaram, jo mums nav, ko samaksāt,” sarūgtinājumu neslēpj Imants.

Negaidīti liels nodokļa pieaugums šogad pārsteidzis tūkstošiem rīdzinieku, kuri mīt mājokļos vai kuriem pieder mājokļi, kuros neviens nav deklarēts. Spriežot pēc Rīgas domes rīcībā esošās aktuālās informācijas, liela daļa no viņiem izmantojuši „pārejas perioda” iespēju līdz šā mēneša sākumam deklarēties, tādējādi izvairoties no ievērojami lielāka nekustamā īpašuma nodokļa par mājokli.

Divu mēnešu laikā Rīgā dzīvesvietu deklarējušo iedzīvotāju skaits pieaudzis par 11 tūkstošiem.

Vēl gandrīz 21 tūkstotis rīdzinieku mainījuši savu deklarēto dzīvesvietu galvaspilsētas ietvaros. Gandrīz 4200 cilvēki, kas līdz šim bija deklarēti Rīgā, tagad savu dzīvesvietu deklarējuši kādā citā pašvaldībā.

Tādējādi, liekot lietā ar likumu „Par nekustamā īpašuma nodokli” paredzētās pašvaldības tiesības noteikta koridora ietvaros noteikt īpašuma nodokļa likmi, galvaspilsēta divu mēnešu laikā ieguvusi ap 7000 jaunus iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) maksātājus.

 

Atlaides Jūrmalai atmaksājas

Tiesības brīvāk lemt par nekustamā īpašuma nodokļa likmi pašvaldības ieguva jau pirms vairākiem gadiem. Kā pirmā tās izmantoja Jūrmala. Pašvaldības vadītājs Gatis Truksnis (Zaļo un zemnieku savienība) uzsver, ka Jūrmalas domes mērķis nav bijusi pašvaldības teritorijā deklarēto iedzīvotāju skaita palielināšana: „Primāri tas bija vērsts ne tik daudz uz šiem kariem, lai pārvilinātu iedzīvotājus pie sevis. Tas bija vērsts uz to, lai iedzīvotāji varētu nomaksāt šo nodokli, jo atšķirībā no citām pašvaldībām, kur tie ir kādi 70-80 lati gadā, tad mums ir ļoti daudz iedzīvotāju, kas dzīvo privātmājās. Jūrmalā ir ļoti liels īpatsvars privātmājām, un nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojums tiek piemērots zemei, nevis mājai. Tad par vienu 1500 kvadrātmetru gabaliņu Mellužos un Vaivaros, ja cilvēkam ir jāmaksā 1000 eiro gadā, viņš to nevar samaksāt. Arī tagad ar 70% atlaidi viņam ir jāmaksā 300 eiro, kas ir daudz vairāk nekā citās pašvaldībās.”

Jūrmalas mērs gan nenoliedz, ka pašvaldība, nosakot nekustamā īpašuma nodokļa atlaidi 70% apmērā, nav nonākusi zaudētāja lomā.

„Protams, ka mums bija novērojams lēciens iedzīvotāju skaita pieaugumā – apmēram par 2000 iedzīvotāju uzreiz.

Un tik tiešām tas, ko mēs iedevām atlaidēs – bišķīt pāri diviem miljoniem latu –, tad arī to pašu mēs dabūjām atpakaļ iedzīvotāju ienākuma nodoklī. Pie kam jāsaka, ka šīs atlaides tiek piemērotas tikai Jūrmalā deklarētajiem iedzīvotājiem, bet ne nerezidentiem, ārvalstniekiem. Tāpēc no vispār aprēķinātā nekustamā īpašuma nodokļa par zemi, kas 2016.gadā ir 6,3 miljoni eiro, 2,5 miljoni aiziet atlaidēs. Nevis 70% no kopumā aprēķinātā nodokļa, bet tikai aptuveni viena trešā daļa,” stāsta Truksnis.

 

Starta šāviens cīņai par IIN maksātājiem

Iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) ieņēmumi, kas pieaug, pieaugot deklarēto iedzīvotāju skaitam, pašvaldībām allaž bijuši ievērojami nozīmīgāki par ienākumiem no nekustamā īpašuma nodokļa.

Šogad pašvaldību budžetu kopējie ieņēmumi no iedzīvotāju ienākuma nodokļa varētu pārsniegt 1,2 miljardus eiro, kamēr visu Latvijas pašvaldību kopējie ieņēmumi no nekustamā īpašuma nodokļa plānoti aptuveni 200 miljonu eiro apmērā.

Ir pazīmes, kas liecina – dodot pašvaldībām iespēju brīvāk lemt par nekustamā īpašuma nodokļa atlaižu piešķiršanu, ir dots starta šāviens cīņai par iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāju pārvilināšanu. Jau 16 pašvaldības savos saistošajos noteikumos paredzējušas dažādas īpašuma nodokļa atlaides iedzīvotājiem, kas savu dzīvesvietu deklarējuši attiecīgās pašvaldības teritorijā. Šo pašvaldību vidū ir vairākas tā dēvētās turīgās Pierīgas pašvaldības, proti, Mārupe, Garkalne, Ādaži, kā arī 50 kilometru rādiusā ap Rīgu esošā Krimulda un Inčukalns.

Fakts, ka atbilstoši jaunajai pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda aprēķināšanas kārtībai vairākām no šīm pašvaldībām krietna daļa savu ieņēmumu ir jāiemaksā izlīdzināšanas fondā, vedina domāt, ka mēģinājumi panākt lielāku deklarēto iedzīvotāju skaitu ir reakcija uz izmaiņām pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēmā. Finanšu ministrijas Pašvaldību finansiālās darbības uzraudzības departamenta vadītāja Inta Komisāre šādu secinājumu sauc par pārsteidzīgu: „Pierīgas pašvaldības bija pieradušas, ka šis ikgadējais ieņēmumu pieaugums katru gadu bija vairāk par 10%, un tā izaugsme bija ļoti strauja.”

Viņasprāt, pašvaldībām nav iemesla būt bažīgām par nepietiekamiem ieņēmumiem un censties visiem iespējamiem līdzekļiem tos palielināt. „Kopumā vērtējot, pašvaldībām finanšu resursi ir pietiekami. Un, ja mēs skatāmies Eiropas kontekstā, pēc „Eurostat” datiem redzam, ka Latvijā šie ieņēmumi pašvaldībām ir virs vidējā līmeņa. Vienlaicīgi, protams, ir ļoti atšķirīgs šis sadalījums starp pašvaldībām, jo, kā mēs zinām, mums ir bagātās pašvaldības un ir tās, kuru finanšu resursi ir ļoti ierobežoti,” norāda Komisāre.

Savukārt Finanšu ministrijas Tiešo nodokļu politikas departamenta vadītāja Astra Kaļāne domā, ka patlaban nav pamata raizēties par pašvaldību pārmērīgu aizraušanos ar īpašuma nodokļa atlaižu piešķiršanu deklarētajiem iedzīvotājiem. „Šo pašvaldību starpā ir pietiekoši daudz pārtikušās pašvaldības, kuras vēlas, lai tie iedzīvotāji, kuri tur strādā, arī deklarētos šajā pašvaldībā. Tas ir instruments, par kuru sākumā likās, ka pašvaldības to izmantos tikai, lai iekasētu iedzīvotāju ienākuma nodokli vairāk. Bet, ja to izdarīs visas ap Rīgu esošās pašvaldības, kuras pēc būtības ir šie Rīgas guļamvagoni, uz kuriem cilvēki aizbrauc 30, 40, 50 kilometru attālumā, bet Rīgā strādā, tad cilvēki paši domās, kur viņiem ir izdevīgāk deklarēt šo savu dzīvesvietu. Protams, ja cilvēkam ir vairāki īpašumi, viņš arī domās, kurā pašvaldībā viņam ir izdevīgāk deklarēties,” Kaļāne.

Inta Komisāre vēl piebilst, ka jau kādu laiku novērojamais Rīgā un Pierīgā mītošo iedzīvotāju skaita pieaugums pašvaldībām nozīmē ne tikai ieņēmumu, bet arī izdevumu pieaugumu: „Deklarētais iedzīvotājs pašvaldībai dod ne tikai ieņēmumus. Godīgi sakot, tie ir arī pašvaldības izdevumi. Deklarētajam iedzīvotājam ir jānodrošina vietas bērnudārzā, ir skolas un dažādi pakalpojumi. Tā ir kopēja sistēma.”

 

Likumīga, bet ne laba prakse

Ņemot vērā to, ka likums „Par nekustamā īpašuma nodokli” īsti skaidri nenosaka, ka par kritēriju nodokļa atlaižu piešķiršanai var kalpot dzīvesvietas deklarēšana, sociālajos tīklos šogad izvērtušās plašas diskusijas par to, cik tiesiski pašvaldības rīkojas, sasaistot nodokļa atlaides ar dzīvesvietas deklarēšanu.

Finanšu ministrijas Tiešo nodokļu departamenta direktore Astra Kaļāne uzsver, ka šāda kritērija izmantošana ir pilnīgi likumīga: „Tas varbūt nav labas prakses kritērijs, bet tas ir objektīva grupējuma princips. Mēs viennozīmīgi nevaram teikt, ka tas nav objektīva grupējuma princips. Likumā „Par nekustamā īpašuma nodokli” ir noteikti četri principi, kas, nosakot nodokļa likmi, ir obligāti jāievēro. Viens no tiem ir objektīva grupējuma princips. Tad vēl ir efektivitātes un atbildīgas budžeta plānošanas princips, un prognozējamības un stabilitātes princips. Attiecībā uz tām pašvaldībām, kas ļoti vēlu pieņēma savus noteikumus, mēs, iespējams, varam teikt, ka viņi pārkāpa šo prognozējamības un stabilitātes principu.”

Tikmēr Valsts kontroles Piektā revīzijas departamenta vadītājs Edgars Korčagins piekodina, ka atbildīgajām institūcijām rūpīgi jāseko līdzi jaunās tendences ietekmei uz pašvaldību budžetiem kopumā: „Ja tas izjauc kaut kādu līdzsvaru pašvaldību ieņēmumos un tās pašvaldības, kas nodrošina iedzīvotājiem lielu pakalpojumu skaitu un ir spiestas uzturēt lielu infrastruktūru, nesaņem tam atbilstošus ieņēmumus, tā kļūst par problēmu.

Tas, ka prakse izplatās, vēl nebūs pietiekams arguments, lai ietu un šo lietu vērtētu dziļāk. Ir svarīgi saprast, vai tā dēļ rodas faktiskās problēmas un tiek izjaukts pašvaldību ienākumu līdzsvars.”

 

Sadalīt starp pašvaldībām, kur strādā un dzīvo?

Ņemot vērā to, ka ļoti daudzi iedzīvotāji, kas darba meklējumos pārcēlušies uz Rīgu, Pierīgu vai kādu no lielajām pilsētām, iedzīvotāju ienākuma nodokli turpina maksāt savām dzimtajām pašvaldībām, ne reizi vien publiskajā telpā izklāstītas dažādas idejas, ka daļai šo cilvēku samaksātā ienākuma nodokļa būtu jāpaliek pašvaldībā, kurā šie cilvēki patiešām strādā un dzīvo.

Diskusijas par iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu pārdali būtu nepieciešamas, uzskata Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā (VARAM). „Vai pareizāk būtu, ka cilvēkam ir iespēja deklarēt savu pirmo dzīvesvietu un otro, un sadalīt šos iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumus starp pirmo un otro, tas ir diskusiju jautājums. Šobrīd es negribētu teikt, ka mums jau ir skaidra atbilde. Daudzos līmeņos ir jāsaprot, kā tas ietekmē pašvaldību budžetus,” saka ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Eglīts.

Finanšu ministrijā gan šādas idejas uztver ar lielu skepsi, norādot, ka iedzīvotāju ienākuma nodokļa dalīšana starp vairākām pašvaldībām tikai lieki sarežģītu nodokļa administrēšanu.

„Modelis būtu ļoti komplicēts, ņemot vērā kaut vai tādu apstākli, ka uzņēmuma juridiskā adrese var būt reģistrēta, piemēram, Ķekavā, bet reālās darbavietas ir pa visu valsti. Līdz ar to, identificējot, ka konkrētā persona tiek piesieta pie uzņēmuma juridiskās adreses, mēs radīsim visādus komplicētus modeļus. Jo varbūt cilvēks nemaz nebrauc uz Ķekavu strādāt, varbūt viņš brauc uz Aizkraukli, bet tikai uzņēmuma juridiskā adrese ir reģistrēta kaut kur Pierīgā,” norāda Kaļāne.

 

Zūd deklarēšanās sistēmas sākotnējā  jēga?

Tikmēr arvien aktuāls kļūst vēl kāds jautājums, proti, vai vilinot iedzīvotājus ar nodokļu atlaidēm un citiem labumiem, netiek izkropļota pati dzīvesvietas deklarēšanas ideja.

Jūrmalas mērs Gatis Truksnis pieļauj, ka apsviedīgi ļaudis var atrast dažādas iespējas, kā apiet atlaižu sistēmu un apšmaukt: „Piemēram, ja man ir dzīvoklis Rīgā un māja Jūrmalā, es deklarējos Jūrmalā, lai man šeit būtu 70% atlaide zemei. Un, ja man gadījumā nav, ko Rīgā piedeklarēt, es varētu palūgt kādu savu tanti no Valkas, piemēram, lai viņa piedeklarējas manā dzīvoklī. Un lieta darīta. Un, iespējams, Rīga vēl dabūtu maksāt sociālo pabalstu tantei no Valkas, jo viņai būtu maza pensija. Ar dažādām blēdīgām shēmām šīs lietas ir apejamas, un vai tās dod nepieciešamo efektu, es īsti nezinu.”

Savukārt VARAM parlamentārais sekretārs Jānis Eglīts atgādina, ka vismaz pagaidām dzīvesvietas deklarēšanas sistēmas pamatā ir apsvērums, ka cilvēkam jābūt sasniedzamam deklarētajā adresē. Tāpēc, iespējams, šis būtu īstais brīdis sākt diskusiju par to, kāda tad ir dzīvesvietas deklarēšanas sistēmas jēga. „Svarīgi saprast, kas ir deklarēšanās. Vai tas ir cilvēka paziņojums valstij, ka tā ir tā adrese, kur viņš ir šajā valstī sasniedzams, nosacīti – pastkastīte. Vai arī tas ir kaut kas vairāk, ka es ar to pasaku, ka šī ir tā vieta, kur es dzīvoju, izmantoju šīs vietas pakalpojumus, infrastruktūru un varbūt kaut ko vairāk sagaidu no šīs vietas,” saka Eglīts.

Vismaz pagaidām nekas neliecina, ka pašvaldību tiesības lemt par īpašuma nodokļa atlaižu sasaistīšanu ar dzīvesvietas deklarēšanu varētu tikt kaut kā ierobežotas. Turīgākās pašvaldības, kurās ir arī augstāks īpašuma nodoklis, atlaides vēl arvien varēs izmantot kā ēsmu iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāju pievilināšanai. Savukārt šādu metožu ietekme uz pašu pašvaldību ieņēmumiem un atbilstību valstiskā līmenī skaļi deklarētajiem principiem par vēlmi mazināt nodokļu sistēmas regresivitāti pagaidām vēl nav objektīvi izvērtējama. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt