Baltkrievijas pilsoņi Latvijā par dzīvi, valodu un patriotismu

Latvijā dzīvojošo Baltkrievijas pilsoņu skaits ik gadu pieaug par apmēram 300, liecina Pilsonības un migrācijas departamenta dati. Šā gada sākumā viņu bija 3850. Kas tie par cilvēkiem, kāpēc viņi pārceļas dzīvot un strādāt uz Latviju un vai domā par atgriešanos dzimtenē?

Emigrācija: nevis uz kurieni, bet no kurienes

“Kāpēc es aizbraucu no Baltkrievijas? Līdz 2010. gada prezidenta vēlēšanām šķita, ka acīmredzamu iemeslu aizbraukt no valsts nav. Kad pēc rezultātu paziņošanas 2010. gada 19. decembrī cilvēki sapulcējās laukumā, es ar savu draugu arī tur biju. Aizgājām burtiski 10-20 minūtes pirms provokācijas un vardarbīgās cilvēku izklīdināšanas. Tad radās pastāvīgā izjūta, ka situācija tikai pasliktināsies,” saka grafiskais un interneta mājaslapu dizaineris Pāvels Kedičs (33).

Pārcelties uz Latviju viņš nolēma 2011. gadā, jo radās tāda iespēja: “2011. gada pavasarī sākās jūtama ekonomikas krīze, kam sekoja Baltkrievijas rubļa devalvācija. Mēs ar partneriem – mums bija neliela dizaina studija – zaudējām trešdaļu ienākumu. Pilnīgi neizskaidrojamais un baisais terorakts metro. Apmēram tajā laikā man atrakstīja labs draugs, grāmatu dizaineris Aleksejs Muraško, kurš dzīvo un strādā Latvijā jau, šķiet, 13 gadu. Viņš pavēstīja, ka viena no Rīgas studijām meklē dizaineri un apsver iespēju uzaicināt ārzemnieku. Es piekritu un pēc trīs mēnešu ilgas dokumentu formēšanas nokļuvu Latvijā, Rīgā.”

Nupat – pagājušajā nedēļā – no Baltkrievijas uz Latviju pārcēlusies arī Pāvela sieva:

“Ņemot vērā viņas profesionālo prasmju plašo klāstu, esmu pārliecināts, ka Latvijā viņa atradīs darbu. Radinieki palikuši Baltkrievijā. Periodiski braucu ciemos, tomēr pēdējos gados daru to retāk.”

Iemesls pārcelties uz Latviju bija tikt projām no Baltkrievijas, atzīst mājsaimniece Marja Bagdanoviča (30): “Baltkrievijā visi, kam ir reāla iespēja aizbraukt un iekārtot savu dzīvi, šo iespēju izmanto.”

Marja atbrauca pagājušā gada oktobrī kopā ar vīru: “Paspējām “ielēkt” gandrīz vai “pēdējā vagonā”, pirms “kovida”. Vīrs ir informācijas tehnoloģiju speciālists, Baltkrievijā strādāja kompānijā, kuras galvenais birojs ir šeit, Latvijā. Galu galā strādā tajā pašā kompānijā, tikai šeit, Rīgā. Marja pati nekur nestrādā: ”Mēs domājām neaizbraukt pavisam, bet “paskatīties”, uzzināt, kā ir dzīvot Eiropā, kur var brīvi pārvietoties, ceļot, iepazīt pasauli. Tagad saprotu, ka būtu bail atgriezties. Mēs tagad esam dzīvošanai un veselībai drošākā teritorijā. Variantus pārcelties kaut kur citur pagaidām neapsveru.” 

Jekaterina Petrovska (22) ir no Novopolockas. Tur beigusi skolu. Pēc tam apsvērusi dažādus variantus iestāties Eiropas augstskolās. Palikusi pie Latvijas, jo bieži te bijusi agrāk, vēl skolas gados. “Te man kopš bērnības ir draugi, radinieki, mans tēvs ir no Daugavpils. Tāpēc izvēlējos Daugavpils Universitāti. Tas bija 2016. gads. Pirmkārt, tas ir Eiropas parauga diploms, Otrkārt, esmu uzskatījusi un uzskatu Latviju par lielisku valsti no tāda skatupunkta kā iespējas un nākotnes perspektīvas dzīvē. No šejienes arī vieglāk aizbraukt vēl kaut kur – lai nopelnītu vai paplašinātu redzesloku.”

Jekaterina ieguvusi bakalaura grādu (angļu filoloģija ar vācu valodu), tagad studē maģistrantūrā, paralēli strādā zvanu centrā Rīgā.

Baltkrievija salīdzinājumā ar Latviju: kas te nepierasts

“Man paveicās, iekārtošanās process Latvijā noritēja viegli un pakāpeniski,” stāsta Pāvels.

Saprotiet – pēc Baltkrievijas, kur bija krīze, man droši vien būtu grūti iedomāties vietu, kur nebūtu komfortabli (smejas). Brīnījos, ka uz ielām nav daudz policistu un ka neuztveru tos kā draudu.

Pēc Baltkrievijas protestiem, kad pilsēta bija pilna ar miličiem un Valsts drošības komitejas darbiniekiem civilā. Pie tā nebija vienkārši pierast.”

Vienīgais, kas Pāvelam šeit šķiet sarežģīts, ir migrācijas procesi: “Nav viegli pierādīt, ka esi pavisam parasts un kārtīgs cilvēks, kurš var dzīvot un strādāt Latvijā. Process iekārtots visai pakāpeniski un taisnīgi, to es saprotu, taču iziet tam cauri tomēr nav vienkāršs uzdevums.”

Jekaterinai pirmajos mācību gados kardinālas atšķirības nebija: “Novopolocka un Daugavpils pēc lieluma ir salīdzināmas pilsētas, te viss ir vairāk pēc Eiropas standartiem. Šeit man nebija problēmu, nebija nekā negatīva.”

Marja pusgada laikā pamanījusi, cik jūtīgs šeit ir jautājums par valsts valodas prasmi: “Lielākajai daļai cilvēku, ar kuriem man šeit ir saskarsme, ir viegli runāt krieviski, tomēr pēc pusgadu ilgas pazīšanās viņi jautā – kāpēc līdz šim vēl neesi iemācījusies valodu, tu esi te jau veselu pusgadu! Bet man šķiet, ka es te esmu pavisam nesen! (Smejas.) Un vēl ko esmu šeit dzirdējusi burtiski no visiem, sākot no jebkura taksista un beidzot ar sarunām ar vietējiem paziņām – pārsteigums par to, kāpēc esam uz šejieni atbraukuši. Tā teikt, no Latvijas, gluži otrādi, visi bēg – studenti, jaunieši… Tāpēc pirmais iespaids bija – ak, Dievs, vai te patiešām viss ir tik slikti? (Smaida.)“

Socializācija un valoda 

“Šķiet, es diezgan drīz sāku socializēties gan ar vietējiem rīdziniekiem, gan – nedaudz vēlāk - ar daļu no “Meduza.io” strādājošajiem,” atceras Pāvels. “Drīz sāku mācīties [latviešu] valodu – tālākai integrācijai. Pēc piecu gadu nodzīvošanas Latvijā var pretendēt uz pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Ir zināms nosacījumu kopums, un viens no šiem nosacījumiem ir valodas zināšanas. Pagaidām esmu nokārtojis A2 kategorijas līmenī.”

Jau gadus trīs uz jautājumu, no kurienes viņš ir, Pāvels atbild – no Rīgas. Kad sākās pandēmija, viņš sāka aizdomāties par Latvijas pilsonības iegūšanu. Sapratis, ka Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statuss neapšaubāmi dod konkrētas priekšrocības, tomēr nenodrošina to tiesību kopumu, kāds ir ES valstu pilsoņiem.

Marjai, kas šeit ir nesen, Latvijā starp vietējiem pagaidām ir ļoti maz paziņu, tikai daži cilvēki. “Nevarētu teikt, ka viņi kaut kā īpaši atšķiras saskarsmes, interešu ziņā salīdzinājumā ar to, pie kā biju pieradusi Baltkrievijā. Viena no priekšrocībām, kuras dēļ pārcēlāmies uz Rīgu, - nav problēmu ar komunikāciju. Te runā krieviski, bet vīra uzņēmumā, manuprāt, lielākā daļa strādājošo ir baltkrievi. Turklāt daži te jau dzīvo un strādā daudzus gadus un negrib pārcelties vēl kaut kur citur vai atgriezties [Baltkrievijā]. Daudziem te jau ir ģimenes, bērni un iekārtota dzīve.”

Jekaterina sāka mācīties latviešu valodu tūlīt pēc atbraukšanas, iestājās kursos, vispirms Daugavpils domes organizētajos, vēlāk – Daugavpils Universitātē, ārzemniekiem domātajos:

“Man ir B2 kategorija, joprojām mācos. Nevaru teikt, ka ikdienā brīvi runāju, taču cenšos, tā [valoda] ir vajadzīga. Lai gan ar saziņas latviešu valodā vidi Daugavpilī ir diezgan grūti, tā ir galvenokārt krievvalodīga pilsēta.”

Dzimtene Baltkrievija un Latvijas pilsonība

“Tas man ir sarežģīts jautājums,” atzīst Pāvels. “Ja vara [Baltkrievijā] mainīsies, man kļūs grūtāk pieņemt viennozīmīgu lēmumu mainīt pilsonību. Taču, kad sāka “sēdināt” [prezidenta amata] kandidātus, kad notika baisas represijas vēlēšanu kampaņas laikā, spīdzināšanas izolatorā un viss šis murgs, kas norisinās arī tagad, - neapšaubāmi, uz šī fona man bija viena doma – vēl labāk iemācīties [latviešu] valodu, nokārtot [nepieciešamo valodas zināšanu] kategoriju un pretendēt uz Latvijas pilsonību.

Vai es ceru, ka Baltkrievijā mainīsies vara? Ziniet, man šķiet, ka cerība baltkrieviem vienmēr ir ļoti dīvaina… Man ļoti gribas ticēt labākajam. Tomēr es visādi centos neaizsteigties notikumiem pa priekšu. Gribējās jau iepriekš morāli sagatavoties vissliktākajam. Tas ir pieradums. Es pagaidām sevi vēl apvaldu un, drošs paliek nedrošs, domāju, ka viss vēl var palikt pa vecam (saruna notika ceturtdien, 13.augustā – S.P.)

Marjai un Jekaterinai izvēle starp divām pasēm nav aktuāla – viņas vēl pārāk īsu laiku nodzīvojušas Latvijā, lai pretendētu uz Latvijas pilsonību.

Par varas (ne)mainīšanos un Lukašenko

“Domāju, ka varas maiņa nekļūtu par nestabilitātes faktoru reģionā,” uzskata Pāvels. “Pašreizējie kandidāti atšķirībā no iepriekšējās opozīcijas diezgan piesardzīgi izteicās par ģeopolitikas jautājumiem. Demonstrēja fantastisku spēju vienoties. Man likās, ka viņi grib ieņemt racionālu pozīciju. Tas ir kaut kas līdzīgs iekšējam līdzsvaram – visi lieliski saprot, ka nav nekādas jēgas bojāt attiecības ar absolūti neprognozējamo un agresīvo – manā izpratnē – Krieviju, turklāt daudzi jau nobrieduši tam, lai beidzot noregulētu attiecības ar Eiropas Savienību un Rietumiem. Esmu pārliecināts, ka tajā ir ļoti daudz kā perspektīva.”

Vai Pāvels domās par atgriešanos dzimtenē, ja Baltkrievijā viss notiks pēc pozitīvā scenārija un Lukašenko aizies? “Ļoti sarežģīts jautājums, un es nezinu, kā uz to atbildēt. Domāju par to visas šīs dienas. No vienas puses, man ir liela un patiesa vēlēšanās piedalīties Baltkrievijas atjaunošanas procesā. No otras puses, deviņi gadi Latvijā nav maz, un esmu veltījis daudz pūļu tam, lai paliktu šeit. Turklāt esmu pārliecināts, ka cilvēkiem, kas dzīvo Baltkrievijā un tagad cīnās par savām tiesībām uz brīvību, ir neticami daudz spēku un enerģijas tam, lai izveidotu no Baltkrievijas brīnišķīgu valsti, un es tur principā nemaz neesmu vajadzīgs. Tomēr iekšējais aicinājums un vēlme atgriezties patiešām ir.”

Marja, kas Baltkrievijas vēlēšanās bija neatkarīgā novērotāja vēstniecībā Rīgā, cer uz pārmaiņām: “Es biju novērotāja un biju pārsteigta, ka ieradās tik daudz cilvēku – vairāk nekā piecsimt. Biju gaidījusi, ka redzēšu pāris desmitus. Absolūtajam vairākumam to, kuri balsoja par Lukašenko, bija 45-50 gadu un vairāk, un tikai nedaudzi no gados vecākajiem balsoja par Tihanovsku. Bet jaunieši – gandrīz simtprocentīgi par Tihanovsku. Tagad jau vairs nevar teikt, ka Baltkrievijā nekas nemainās. Mani patiešām satrieca, kā cilvēki saliedējās un pārstāja klusēt. Jau kuro dienu viņi turpina iziet ielās un protestēt. Tas tiešām ir iespaidīgi, jo    baltkrievi vienmēr tikuši uzskatīti par pacietīgiem – klusē, pacieš, sauc [Lukašenko] par batjku (tēvs – krievu val.). Esmu priecīga, ka tagad tas mainās.

Jekaterina atgriezties Baltkrievijā pagaidām neplāno, teic, ka viņu te viss apmierina.

Taču, ja ieskatās tālākā nākotnē un cer uz pārmaiņām, varbūt, ka atgriezīsies: “Tas atkarīgs no situācijas dzimtenē. Es sekoju jaunākajām ziņām, ļoti pārdzīvoju, man taču tur ir radi. Ļoti ceru, ka prezidents [Lukašenko] beidzot atstās amatu, tas man ir ļoti sāpīgs jautājums. Gribas jau redzēt kādu citu par prezidentu, taču es savā dzīvē nevienu citu neesmu redzējusi.”

Runājot par tuvāko nākotni, Jekaterina plāno pabeigt maģistrantūru un meklēt šeit darbu, kas būtu saistīts ar viņas profesiju. Pēc viņas teiktā, tas ir sarežģīti tāpēc, ka ne katrs darba devējs ir gatavs pieņemt darbā iebraucēju ar citas valsts pasi.

Ja Lukašenko paliks…

Pāvelu nepārsteidz, ka Latvijā dzīvojošo Baltkrievijas pilsoņu skaits ar katru gadu aug. Šeit ir diezgan vienkārši integrēties, pateicoties “valodas paritātei”, Latvija robežojas ar Baltkrieviju, turklāt attālumi nav lieli.

“Emigrācija no Baltkrievijas – tas ir pastāvīgs process, un tas vienmēr sasniedz maksimumus pēc vēlēšanām vai arī, kad ir ekonomiskās krīzes,” viņš saka. “Ja tagad tur viss notiks pēc pesimistiskā scenārija un cilvēkiem būs iespēja aizbraukt, man šķiet, tas kļūs par vienu no nozīmīgākajiem migrācijas viļņiem. Kā likums, aizbrauc lieliski cilvēki, lūk, kas ir svarīgi.  Tie ir izglītoti speciālisti pieprasītās nozarēs, kuri prot svešvalodas un kuru absolūtais vairākums atbalsta eiropeiskas vērtības.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt