Lai gan prezidenta funkcijas ir uzskaitītas Satversmē, to nozīme un jēga ir saprotama vien tad, ja vērtē valsts pārvaldes sistēmu kopumā, un to skaidroja "LV portāls".
Valsts prezidents:
- reprezentē valsti starptautiski;
- ratificē starptautiskus līgumus;
- bruņoto spēku augstākais vadītājs;
- kara laikā ieceļ virspavēlnieku;
- uz Saeimas lēmuma pamata pasludina karu;
- sper nepieciešamos militārās aizsardzības soļus, ja Latvijai pieteikts karš.
Valsts prezidenta darbība izpildvaras jomā:
- aicina personu sastādīt Ministru kabinetu;
- sasauc un vada ārkārtējas Ministru kabineta sēdes, nosakot dienas kārtību.
Valsts prezidenta darbība likumdošanas jomā:
- izsludina Saeimā pieņemtos likumus;
- tiesības ierosināt likumprojektu, prasīt likuma otrreizēju caurlūkošanu, apturēt likuma publicēšanu uz diviem mēnešiem;
- tiesības sasaukt Saeimas sēdi, pieprasīt noturēt aizklātu Saeimas sēdi;
- tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu, noteikt dienas kārtību atlaistas Saeimas sēdēm, līdz tiek ievēlēta jauna Saeima.
Valsts prezidenta darbība tiesu varas jomā:
- tiesības apžēlot noziedzniekus.
Valsts prezidents kā neitrāla un izlīdzinoša vara
Uzskats, ka Latvijā valsts galvai ir jābūt atsevišķi ievēlētam Valsts prezidentam, Satversmes tapšanas laikā nebūt nebija pašsaprotams.
Jautājums, vai vispār ir nepieciešams Valsts prezidents vai to ievēlēs tauta vai parlaments, kļuva par bieži apspriestu tēmu Satversmes sapulces sēdēs.
Viens no galvenajiem pretargumentiem Valsts prezidenta institūta izveidošanas nepieciešamībai bija jautājums, vai šāda amata izveide ir nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā, vai tā ir lietderīga, ja administratīvā vara tiek koncentrēta Ministru kabineta, bet likumdevēja funkcijas – parlamenta pārziņā. Vai reprezentatīva figūra Valsts prezidenta personā nav lieka greznība un neradīs nevajadzīgu rīvēšanos varas institūciju starpā?
Sākotnējais Satversmes projekts paredzēja, ka Valsts prezidentu ievēlē tauta uz pieciem gadiem vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās un aizklātās vēlēšanās.
Prezidenta institūcijas izveide tika pamatota ar to, ka tas būtu "nepieciešams pretstats parlamentam" situācijās, kad parlamenta vairākums savas tiesības izlieto ļaunprātīgi un tādēļ ir vajadzīga pār parlamentu, t.i., augstāko likumdošanas iestādi, zināma kontrolējoša vara. Prezidents būtu "kā neitrālā un izlīdzinošā vara, kuras uzdevums zināmos gadījumos ir noturēt līdzsvaru starp citām valsts varām".
Virsroku guva uzskats, ka prezidentu ievēlē nevis tauta, bet Saeima ar domu, ka tādējādi būs iespējams izvairīties no "tumšas aģitācijas" un demagoģijas vēlēšanu laikā, kas tikai iedragātu prezidenta autoritāti.
Prezidenta vieta valsts varas dalījumā
Valsts varas dalīšanas princips paredz dalījumu trīs varas atzaros – likumdevējā varā, izpildvarā un tiesu varā.
Taču Valsts prezidentam Latvijas konstitucionālā sistēmā ir piešķirtas "funkcijas gan izpildvaras, gan likumdevēja varas, gan tiesu varas atzarā. Tādējādi viņš ir iesaistīts visu triju varas funkcionālo atzaru īstenošanā".
Prezidenta institūcijas īpatnība ir tajā, ka prezidents nav neviens no triju varas atzaru galvenajiem īstenotājiem.
Prezidents darbojas gan izpildvarā, gan likumdošanas jomā, gan arī tiesu varas atzarā, bet nekad nevirza procesu no sākuma līdz galam.
Kā saprast šo īpatnējo funkciju sadrumstalotību un nozīmi, uz valsts pārvaldes sistēmu skatoties kopumā?
Valsts prezidentam kā neitrālam spēkam loma ir citāda - viņa galvenā loma ir iesaistīties noteiktā politiskā situācijā vai citu konstitucionālo orgānu lēmuma pieņemšanas procesa stadijā un ar savu darbību dot noteiktu impulsu šīs situācijas atrisināšanā vai lēmuma uzlabošanā.
Piemēram, prezidents nominē Ministru prezidenta kandidātu, bet tā ir tikai sākumstadija valdības veidošanas procesā, kurā vēlāk viņš vairs neiejaucas.
Satversme paredz prezidentam tiesības iesaistīties likumdošanas procesa sākumstadijā un ierosināt likumprojektu Saeimā, taču tālākā likumprojekta virzības gaitā viņš dalību neņem.
Prezidents iesaistās beigu procesā, un viņam pirms Saeimā pieņemta likuma izsludināšanas ir tiesības nodot likumu otrreizējai caurlūkošanai vai pat apturēt tā publicēšanu.
Līdzīgi ir ar prezidenta pilnvarām iesaistīties tiesu varas funkcijās. Prezidents nespriež tiesu, bet, kā paredz Satversme, viņam ir tiesības apžēlot noziedzniekus.
Tāpat Valsts prezidents ir tiesīgs ierosināt atlaist Saeimu Satversmes noteiktā kārtībā. Šīs tiesības ir domātas izmantot politiskās krīzes situācijā, ja Saeima vairs nestrādā sabiedrības interešu labā.
Ar gudru ziņu Satversmē ir iestrādāta kārtība, ka par prezidenta iniciatīvu atlaist Saeimu referendumā savs akcepts ir jādod tautai, kura var piekrist, ka Saeima patiešām nestrādā sabiedrības interesēs un ir jāatlaiž, vai arī noraidīt prezidenta iniciatīvu un balsot pret Saeimas atlaišanu. Tādā gadījumā par atlaistu uzskatāms pats prezidents un Saeima ievēlē jaunu.
Līdz ar to prezidentam ir jādarbojas ciešā saiknē ar tautu, ieklausoties un ņemot vērā tās noskaņojumu un vajadzības.
Tāpat Valsts prezidentam ir tiesības sasaukt un vadīt ārkārtējas Ministru kabineta sēdes, nosakot tām darba kārtību.
Politiskā neatbildība ir maldīga
Satversmes 53. pantā ir pateikts: Valsts prezidents par savu darbību politisku atbildību nenes.
Bet priekšstats, ka Valsts prezidents ne par ko atbildību nenes, it īpaši jau politisko atbildību, ir maldīgs, un Satversmes panta mērķis ir nevis piešķirt Valsts prezidentam neatbildību, bet gan novērst duālismu izpildvarā, proti, lai izpildvaras jomā savstarpēji konkurējoši nerīkotos Valsts prezidents un Ministru kabinets.
Satversmes 53. pants attiecas tikai uz izpildvaras jomu, bet neattiecas uz Valsts prezidenta darbību likumdošanā un tiesu varā.
Valsts prezidents ir gan juridiski, gan politiski atbildīgs par visiem dokumentiem, kurus viņš paraksta. Satversme ļauj Saeimai politisku vai jebkuru citu motīvu dēļ atlaist Valsts prezidentu.
Likuma pārkāpuma gadījumā atbildība teorētiski var iestāties arī Valsts prezidentam, ja viņš nebija pienācīgi pildījis kontroles funkciju un bija parakstījis prettiesisku dokumentu.
Kopumā vērtējot Latvijas Valsts prezidenta lomu valsts varas dalījumā, jāsecina, ka pilnībā valsts galvas nozīmi iespējams novērtēt nopietnu krīžu situācijās, kad daudz no svara, kā lemj rīkoties augstākā valsts amatpersona.
Nevar aizmirst arī to, ka prezidents ir bruņoto spēku augstākais vadītājs, kurš kara laikā ieceļ virspavēlnieku un sper nepieciešamos militārās aizsardzības soļus, ja kāda cita valsts pieteikusi karu vai ienaidnieks uzbrūk Latvijas robežām.
Arī miera apstākļos, izmantojot jau esošās sistēmas priekšrocības, Valsts prezidentam ir iespējas aizkavēt nekvalitatīvu likumu izsludināšanu un panākt augstāku taisnīguma līmeni u.tml., nesot gan politisku, gan juridisku atbildību par savas rīcības un lēmumu sekām.
