Bērniem ar dzirdes traucējumiem ir trīs iespējas:
- mācīties vispārizglītojošā skolā, ja ir tikai dzirdes traucējumi,
- mācīties logopēdiskā skolā, ja ir arī runas traucējumi,
- iegūt izglītību speciālā skolā gadījumos, kad ir vēl kādi sarežģījumi vai bērns ir pilnībā nedzirdīgs.
Latvijas Bērnu dzirdes centra psiholoģe Mārīte Bite stāsta, ka logopēdiskajā skolā pirmajā klasē jāmācās divus gadus: “Lai padziļinātāk būtu iespēja mācīties bērnam ar valodas traucējumiem, lai viņi varētu lasīšanu un rakstīšanu apgūt lēnāk un viņiem piemērotākā veidā – logopēdiskā atbalsta veidā. Plus viņiem ir katru dienu logopēda nodarbības, kur viņi strādā arī ar izrunas lietām, kas bērniem ar dzirdes traucējumiem formējas lēnāk. Viņi labi saprot vārdus, bet tādas izrunas nianses saglabājas ilgāk.”
To, vai bērns apmeklēs vispārizglītojošo vai logopēdisko mācību iestādi, var noteikt arī tas, kādā vecumā ir ievietots dzirdes implants. To ievieto smagākos gadījumos, kad dzirdes aparāts nelīdz. Tad, kad palīgierīce tiek ievietota, bērna runas prasmju apmācība sākas no nulles. Un, ja tas izdarīts vēlāk, tad, visticamāk, būs arī runas attīstības traucējumi un jāapmeklē logopēdiskā skola.
Šāda situācija ir bijusi Lailas Zemītes ģimenē, kura kopā ar vīru Olafu Slūtiņu darbojas apvienībā “Sadzirdi.lv”. “Ieliekot implantu, bērnam ir jāmācās no jauna, jo ar implantu dzird pilnīgi citādāk. Tomēr viņš iemācās. Un, viņu trenējot visu laiku, katru dienu, viņš ātri to var apgūt. Tad ielika otru implantu, tagad viņš staigā ar diviem implantiem. Pirms diviem gadiem, ejot uz skolu, mēs taisījām visus testus. Un tad viņam bija septiņi gadi. Visa cita attīstība bija atbilstoši vecumam, bet runa – četri gadi [kā četrgadīgam bērnam], kas atbilda tam vecumam, cik ilgi viņam ir kompensēta dzirde,” stāsta Zemīte.
Laila un Olafs atzīst, ka vājdzirdīgo bērnu vecāki ir nobažījušies par logopēdisko skolu nākotni. Saistībā ar iekļaujošo izglītību paredzēts, ka šādus bērnus vajadzēs apmācīt vispārizglītojošās skolās. Tas savukārt uzliek papildu pienākumus un atbildību pedagogiem.
Lāsmas un Olafa bērns mācās logopēdiskajā sākumskolā “Valodiņa”. Tā ir vienīgā skola Rīgā, kas specializējas tikai uz logopēdisko apmācību. Sākumskolas “Valodiņa” direktore Inese Groza stāsta, ka pieprasījums pieaug. Turklāt viņa atzīst, ka
vispārizglītojošo skolu pedagogiem priekšā ir pamatīgs pārbaudījums.
“Lielais skolēnu skaits vispārizglītojošajās skolās arī ir ļoti būtisks izaicinājums, jo ne visi bērni ir spējīgi mācīties 30 bērnu klasēs. Es domāju, ka logopēdiskajai skolai kā skolai ir izaicinājums priekšā, lai kļūtu par vispārējās izglītības skolu, kurā ir speciālās klases. Bet, cik tas būs un vai ilgtermiņā, šobrīd nākotne ir neskaidra,” saka Groza.
Jau tagad sākumskolā ir nokomplektēta viena klase, kura mācības uzsāks septembrī. Šobrīd skolā mācās 190 bērni, no kuriem 30 ar dzirdes traucējumiem. Katrā klasē ir ne vairāk kā 14 bērni, jo lielākās klasēs mācīties ir ļoti sarežģīti. Līdz ar to ir vidēji trīs paralēlklases. Tomēr, kad šiem skolēniem būs jāsāk mācības parastajās skolās, tad noteikti klases būs lielākas.
Olafs un Laila uzskata, ka tas var ietekmēt bērna attīstības tempu un iespēju iegūt tālāko izglītību.
Tāpēc vispārizglītojošā skolā būtu vajadzīgs skolotāja asistents. “Skolotāja palīgs vai kāds students, kurš parāda vai pasaka citiem vārdiem, nedaudz pasaka priekšā. Viņš jau izpilda ļoti labi, ja saprot uzdevumu, bet, tiklīdz ir kāds ķeksītis, hops, viņš tajā vietā apstājas. Ja paskatās, cik ir ieguvuši augstāko izglītību, tad vispār aiz komata sanāk [ļoti maz]. Ļoti reti kāds aiziet. Ja paskatās ārzemju pieredzi, tad tie ir savādāki skaitļi,” stāsta vecāki.
“Sadzirdi.lv” pārstāvji vēlas, lai Izglītības un zinātnes ministrija uzlabotu komunikāciju ar skolām, jo pedagogiem un izglītības iestāžu vadībai bieži esot neskaidrības, kā pareizi apmācīt un kas nepieciešams bērnam ar dzirdes traucējumiem. Latvijas Radio neizdevās iegūt ministrijas komentāru.
