Teritoriālās reformas Latviju nav pārņēmušas tikai mūsdienās. Jau 18. gadsimtā, dalot īpašumu, hercogs Ketlers no Kurzemes atšķēla Zemgali. Toreiz gan Tukums vēl palika Kurzemē, bet jau divdesmitā gadsimta sākumā tukumnieki kļuva par zemgaļiem, stāsta vēsturnieks Jānis Medisons.
Kamēr Latvija bija sadalīta apriņķos, bet vēlāk 26 rajonos, iedzīvotāji dažādus jautājums varēja nokārtot rajona centrā. Savukārt atjaunotās Latvijas politiķi lēma, ka valsts iedalāma piecos plānošanas reģionos, un tukumniekiem vieta tika rasta pie Rīgas. Lai gan kopš plānošanas reģionu izveides pagājuši desmit gadi un izveidoti 119 novadi, institūcijas Tukuma novadu joprojām dala starp Kurzemi un Zemgali. Tas iedzīvotājiem apgrūtina dažādu reģionālo iestāžu meklēšanu.
„Ir ļoti sarežģīts stāvoklis. Man daudzus jautājumus kārtot jābrauc uz Talsiem. Tur mums atrodas, piemēram, Lauku atbalsta dienests. Savukārt, lai kārtotu kādas tiesu lietas, man jābrauc jau uz Jelgavu,” stāsta Pūres pagasta iedzīvotājs Vilis Seleckis. Arī kandavniece Inga institūciju izvietojumus sauc par „lielu jucekli”.
Pēc VARAM rīcībā esošajiem datiem, esot ap 30 dažādu strukturālo vienību, kuru piederību reģioniem vajadzētu mainīt, bet tam nepieciešama politiskā izšķiršanās. „2010. gadā Saeima to arī ar likumu uzdeva, ka valsts institūcijām vajadzētu pakārtoties šīm plānošanas reģionu teritorijām, ja likumi un Ministru Kabineta noteikumi nenosaka savādāk, tomēr praksē šis pasākums nav īstenojies,” atzīst VARAM teritoriālās pārvaldes un finanšu nodaļas vadītājs Arnis Šulcs.
