Ja viedierīce kļūtu par obligāti iegādājamu, finansiālais slogs lielai daļai ģimeņu, īpaši daudzbērnu ģimenēm, būtu jūtams.
Ideju, ka mācību process varētu kļūt mūsdienīgāks un tajā varētu vairāk iekļaut arī tehnoloģijas, tajā skaitā viedierīces, par labu atzinuši ne vien Izglītības un zinātnes ministrijā, bet arī vairākās vecāku organizācijās. Arī Tiesībsarga birojs norādījis, ka tehnoloģiju ieviešana izglītības procesā ir pareiza un atbilstoša 21. gadsimta tendencēm.
Tomēr daļa topošajā likumprojektā iekļauto ieceru rada bažas un galvenais satraukumu iemesls ir iespējamās papildu izmaksas ģimenes budžetā.
Viena no versijām, kas pašlaik ministrijā tiek apspriesta, ir viedierīču iekļaušana mācību piederumu sarakstā.
Pašlaik par mācību piederumiem rūpējas vecāki, iegādājoties burtnīcas, pildspalvas, dziju, adatas un tamlīdzīgus piederumus. Ja viedierīce kļūtu par obligāti iegādājamu, finansiālais slogs lielai daļai ģimeņu, īpaši daudzbērnu ģimenēm, būtu jūtams.
“Ja mēs pieņemam, ka tāda viedierīce darbam jau varētu būt kādi 300 eiro, kas reiz trīs – 900 eiro, plus vēl jautājums operatoram vai mums labāk ņemt uz mobilajiem datiem kādu ierīci, vai labāk uz mājas wifi...” izdevumus raksturoja biedrības “Vecāki par izglītību” valdes locekle, četru bērnu mamma Silvija Titova-Meija.
Ministrijā norāda, ka apzinās sabiedrības dažādās iespējas iegādāties ierīces un zinot arī daudzu ģimeņu materiālo situāciju, tāpēc jautājums vēl neesot izlemts.
“Saprotams, ka visiem nav šobrīd valstī vienādas iespējas piekļūt vienādām tehnoloģijām, bet atkal, no otras puses, nevajadzētu ierobežot tās iespējas, kuriem tās ir. Es pilnīgi saprotu argumentu par to, ka vienlīdzība ir ļoti svarīga, vienlīdzīgas piekļuves iespējas. To noteikti no valsts puses un pašvaldību puses var risināt, nodrošinot šo tehnoloģisko aprīkojumu skolās, mācību iestādēs,” pauda Valsts izglītības satura centra vadītājs Guntars Catlaks.
Viņš sacīja, ka šobrīd nevēlētos spekulēt, “kam būtu kas jāiegādājas”, bet piebilda – ja šāda diskusija būtu pirms 100 gadiem, “droši vien ļoti daudzi vecāki būtu līdzīgi iebilduši pret prasību nodrošināt rakstāmpapīru, rakstāmpiederumus, arī tas noteikti kādreiz lielai daļai sabiedrības bija problēma, ko nevarēja atļauties”.
Savukārt tiesībsargs Juris Jansons uzsvēra, ka ar Izglītības ministrijas iecerētajiem grozījumiem Izglītības likumā “to mēģinās uzkrāmēt uz vecāku pleciem, tad tas nebūs taisnīgi”.
“Es saskatu, ka te varētu būt Satversmes 112. panta pārkāpums, jo netiek nodrošināta vienlīdzīga pieeja uz obligāto un bezmaksas izglītību,” sacīja tiesībsargs.
Četru bērnu mamma Silvija Titova-Meija, kas pārstāv biedrību “Vecāki par izglītību” uzsvēra, ka naudas jautājums ir būtisks un lēmējiem jāņem vērā, ka ierīces mēdz arī plīst un tās strauji noveco.
“Lai arī viedierīces ir mūsu ikdienas sastāvdaļa, tomēr viedierīce būtu jāizsniedz, kā bibliotēkā izsniedz grāmatas; ja tādu noteikti vajadzētu, arī šīm viedierīcēm jābūt izsniegtām skolā,” pauda Titova-Meija.
Diskusija par mācību piederumiem arī iekļauj ideju par attālinātu mācīšanos kā mācību procesa sastāvdaļu. Tas gan vairāk attiektos uz vecāko klašu skolēniem, ne jaunākiem par septīto klasi, un pagaidām par to tiek domāts kā par nelielu daļu no mācību procesa.
