Iepriekš Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) bija vērsusies Satversmes tiesā (ST), apstrīdot Saeimas 2014.gada beigās atbalstītos grozījumus likumā „Par nodokļiem un nodevām”, kas paredz arī valdes locekļu personīgo materiālo atbildību par uzņēmuma nodokļu parādiem.
Tika apstrīdēta šīs normas atbilstība Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, 92. pantam un 105. pantam”.
Par īpašuma tiesību ierobežojumu
Tiesa, vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 105. pantam, atzina pamattiesību ierobežojumu par samērīgu.
Tiesa citastarp ņēma vērā apstrīdēto normu ietekmi uz labprātīgas nodokļu nomaksas veicināšanu un uzņēmējdarbības vides uzlabošanu. Satversmes tiesa atzina, ka sabiedrības ieguvums no apstrīdētajām normām ir nozīmīgs.
Par tiesībām uz taisnīgu tiesu
Satversmes tiesa spriedumā norādījusi, ka Satversmes 92. panta otrajā teikumā nostiprinātā nevainīguma prezumpcija ir viens no tiesiskas valsts pamatprincipiem. Līdz šim Satversmes tiesa nevainīguma prezumpciju vērtējusi kā tiesību uz taisnīgu tiesu elementu krimināllietās un administratīvo pārkāpumu lietās.
Šajā gadījumā tiesa atzina, ka apstrīdētās normas skar Satversmes 92. panta otrā teikuma tvērumu un tādējādi ir vērtējama to atbilstība nevainīguma prezumpcijas principam.
Nevainīguma prezumpcijas būtība ir tāda, ka nodrošināt pierādījumus par personas vainu ir apsūdzības uzturētāja, nevis apsūdzētā pienākums. Tomēr tas nenozīmē, ka nevainīguma prezumpcija būtu absolūta.
Noteiktos gadījumos likumdevējam ir tiesības normās paredzēt tā saukto legālo prezumpciju, tas ir, atspēkojamu prezumpciju par faktiskajiem apstākļiem, kas norāda uz personas vainu vai atbildību.
Satversmes tiesa noskaidroja, ka apstrīdētajās normās paredzētā legālā prezumpcija noteikta sabiedrības labklājības aizsardzībai. Tiesa atzina, ka legālā prezumpcija atbilst samērīguma principam, citastarp ņemot vērā, ka apstrīdēto normu piemērošana ir paredzēta administratīvā procesa ietvaros, piemērojot objektīvās izmeklēšanas principu.
Tādējādi valdes loceklim ir nodrošināta iespēja pamatot un pierādīt, ka viņš nav atbildīgs par juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu rašanos, bet ir rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks.
Līdz ar to izskatāmajā lietā fakta legālā prezumpcija ir pienācīgā kārtā noteikta likumā un tiek viennozīmīgi attiecināta uz precīzi definētām, specifiskām situācijām, tā ir noteikta sabiedrības labklājības aizsardzībai, kā arī personai (valdes loceklim) ir nodrošinātas iespējas atspēkot apstrīdētajās normās ietverto prezumpciju. Tādējādi apstrīdētās normas nav pretrunā ar nevainīguma prezumpcijas principu un atbilst Satversmes 92. panta otrajam teikumam.
Par vienlīdzības principu
Satversmes tiesa atzina apstrīdētās normas par atbilstošām vienlīdzības principam, kas ietverts Satversmes 91. panta pirmajā teikumā. Citastarp veicot komercdarbību jebkurā no Komerclikumā paredzētajām komercdarbības formām, personai ir jārīkojas tā, lai izpildītu pienākumu maksāt nodokļus sabiedrības interesēs, norāda tiesa.
Tādējādi Satversmes tiesa atzina apstrīdētās normas par atbilstošām Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, 92. pantam un 105. pantam.
Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, un tas stāsies spēkā tā oficiālās publicēšanas dienā.
