Šobrīd šķiet tik pašsaprotami, ka Alsungā plaukst dūdu spēle, bez kuras savulaik nebija iedomājama Alsungas jeb Alšvangas sabiedriskā dzīve, ka bērniem ir novadu mācība un tradīciju skoliņa, atjaunots starptautiskais Burdona festivāls, ir vairāki informatīvi izdevumi par tradicionālo kultūru, pētīts tautastērps, iedzīvinātas seno godu tradīcijas, darbojas dažādu paaudžu etnogrāfiskie ansambļi un deju kolektīvi, plaukst amatniecība, tiek saglabāts kulinārais mantojums, izdoti arī vairāki pētījumi un tā varētu saukt un saukt.
Tomēr pirms desmit gadiem tas viss bija uz izzušanas robežas. Tāpēc toreizējais Alsungas novada domes priekšsēdētājs Grigorijs Rozentāls darīja visu, lai suitu unikālo kultūru iekļautu UNESCO Pasaules nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā, kam nepieciešama neatliekama glābšana.
“Ar vecu cilvēku aiziešanu daudz ko zaudējam, bet ir svarīgi noķert un saglabāt, un nepalasīt zudībā visu to, kas no iepriekšējam paaudzēm ir nodots,” uzsvēra Grigorijs Rozentāls.
Biedrības “EKC “Suiti”” vadītāja Dace Martinova atzina – “ja nebūtu tie centieni iekļūt UNESCO paspārnē, tad, iespējams, suitu kopienā nerastos tik spēcīgas emocijas saistība ar identitāti un pašapziņas veidošanos iedzīvotājos”.
Suitu kultūrtelpa ir tagadējais Alsungas novads, Ventspils novada Jūrkalne un Kuldīgas novada Gudenieku pagasts. Tā veidojusies 17. gadsimtā, kad katoļticībā pārgājušais šīs puses pārvaldnieks Johans Ulrihs fon Šverins uzsāka vietējo luterāņu atgriešanu katoļticībā. Alšvanga kļuva par visas Kurzemes katoļu centru. Viņa valdīšanas laikā novads ieguva to savdabību, kas to izceļ joprojām.
Šī kultūrtelpa joprojām ir katoļu saliņa luteriskajā Kurzemē un atšķirīga ar savām tradīcijām.
Atrašanās UNESCO devusi iespēju vairāk piesaistīt dažādu fondu līdzekļus un apzināt citu līdzīgu kopienu pieredzi.
UNESCO Latvijas Nacionālas komisijas ģenerālsekretāre Baiba Moļņika sprieda, ka “lielākais ieguvums ir, ka suitu kultūrtelpa ir iedvesmojusi citas kultūrtelpas atsaukties, un zinām, ka lībiešu, Rucava kultūrtelpas šobrīd ir šajā sarakstā”.
Latvijas Universitātes profesore, Saeimas deputāte Janīna Kursīte savukārt norādīja, ka “no valsts puses ir darīts pārāk maz, bet paldies dievam ir darīts, un mēs gan Saeimā, gan tie, kas nav Saeimā, bet kas var ietekmēt, ir mēģinājuši iespēju robežās suitiem palīdzēt”.
Desmit gadu jubileja bija arī reize, kad plānot arī nākamajā laika posmā darāmos darbus. Dace Martinova atzina, ka ir nepieciešama valsts atbalsta programma tieši šai kultūrtelpai, kas palīdzēs vairāk attīstīties, savukārt pašiem suitiem būtu vairāk jāstrādā pie iekšējās vienotības.
