Romas katoļu baznīcas priesteris Andris Vasiļevskis sanākušo ļaužu acīm atklāja plāksni, kas pie Alsungas pils mūra nu atgādinās, ka no 1632. līdz 1637. gadam te darbojies Alsungas valdnieks Johans Ulrihs fon Šverins.
Bet aiz šī īsā uzraksta ir pamats veselas kopienas stāstam vairāku gadsimtu garumā. Kad Ulrihs vēlējies precēt polieti Barbaru Konarsku, pēc laulības nosacījumiem viņam bija jāpāriet katoļticībā. Šverins to arī izdarījis un katoļticību atjaunojis arī pārvaldāmajā teritorijā, ko šodien saucam par suitu kultūrtelpu un kas iekļauta UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.
Tajā joprojām ir katoļticība, tā ir teritorija ar savām tradīcijām, īpatnībām apģērbā, mantotajā dziesmu pūrā.
“Viņš radīja tādu materiāli tehnisko bāzi draudzes pastāvēšanai, atdeva katoļu priesterim luterāņu baznīcu, skolu, mācītājmāju,” stāstīja vēsturnieks Agris Dzenis.
Dzeņa darbs ir viens no pētījumiem, uz kuriem balstās rakstnieces Daces Priedes par Šverinu uzrakstītā grāmata “Kur sarkanas ogas aug”.
Viņa neslēpj, ka suitu novadu iepazinusi ar kādreizējā suitos kalpojušā priestera Andra Vasiļevska aizrautību un mīlestību uz šo kultūru un tās saglabāšanu. Viņu fascinējusi Šverina personība, kuras darba augļi redzami vēl 400 gadus pēc viņa nāves. Pat suitu vārds esot cēlies no vārda „svīta”, Šverina svīta.
“Viņš 4 gados izdarīja to, ko citi mūža laikā. Grāmatā ir 120 atsauksmes, man nācās izlasīt 14 grāmatas,” stāstīja Dace Priede.
Savukārt Liepājas diecēzes bīskaps Viktors Stulpins atzina, ka ir “svarīgi, lai paliktu vēsturiskas liecības, citādi aiziet nebūtībā, pārklājas ar putekļu kārtu, vajag kādam entuziastam, kas to visu izceļ”.
Grāmatas atklāšanas reizē tās tēli bija atdzīvojušies un no skatuves klātesošos uzrunāja gan Šverins, gan viņa kundze un novada ļaudis.
Rakstniece Dace Priede ir kuldīdzniece, un līdz šim ir izdotas divpadsmit viņas sarakstītas grāmatas.
