Dienas centra “Saule” iemītnieki ir ar intelektuālas attīstības traucējumiem. Neviens no viņiem nav mācījies tā sauktajā parastajā skolā. Visi apmeklēja speciālās skolas vai internātskolas. Tagad tā vietā, lai darītu vienkāršus darbus veikalos, birojos vai jebkurā citā uzņēmumā, viņi pavada dienas ar vienaudžiem. Tā – līdz pat 50 gadu vecumam vai ilgāk. Tas ir aplami, uzskata biedrības vadītāja.
„Viennozīmīgi visiem jāmācās parastā skolā, tas atsaucas vēlāk uz visu, tostarp darba tirgu un citām integrācijas programmām,” saka dienas centra „Saule” direktore Irina Rulle.
Viņa saka – var būt vairāki varianti, kā mācīties. Piemēram, parastā skolā ir īpaša klase šādiem bērniem, kur ar viņiem strādā pēc īpašas programmas. Ar pārējiem skolēniem viņi satiekas starpbrīžos, skolas pasākumos un sporta stundās. Viņam līdzās vienmēr ir skolotāja palīgs. Tieši šis palīgs ir galvenā atbalsta persona skolēnam. „Nepārtraukti, katru dienu un palīdz atrisināt šos konfliktus. Arī ar klasesbiedriem. Tas ir ļoti smags darbs! Asistentam jābūt kā psihologam un tas nav tikai - ai, ai, kas tad viņš ir, tikai asistents!” saka Rulle.
Alise šobrīd aktīvi meklē darbu. Viņa mācījās Rīgas 1. speciālajā internātskolā un pēcāk – Nodarbinātības valsts aģentūras kursos. „Mācījos grāmatu restaurāciju, bet pārgāju uz mājkalpotāju programmu. (..) Iesniedzu [dokumentus] vēl arī „Maximā”, bet nav atbildējuši. Es visu varu! Arī par sētnieku,” saka Alise.
Bet šos jauniešus neņem pat par sētniekiem. Centrā secina, ka lielāka izpratne par cilvēku ar garīgu invaliditāti nodarbināšanu ir tieši starptautiskiem uzņēmumiem. Piemēram, viņi strādā „McDonald’s” - ne pie kases, bet uzkopjot zāli. Tieši tādi kā Alise ir lielākā daļa Latvijas skolēnu ar īpašām vajadzībām. Šajā mācību gadā tie bija gandrīz 11 000 jeb 5% no kopējā skolēnu skaita, bet lielākā daļa no viņiem mācās tieši speciālajās skolās vai klasēs ar speciālo programmu. Tikai 356 skolēni iet parastajās skolās.
Lai labāk koordinētu skolu darbu, Izglītības un zinātnes ministrijā ir pat īpaša Speciālās izglītības nodaļa. Tās vadītāja, kura ilgus gadus bijusi arī speciālās internātskolas direktore, uzskata, ka nav vienas metodes. Katram bērnam jāpiemeklē labākā vieta mācībām.
„Tas ir ļoti, ļoti individuāli! Vienam der parasta skola, bet citam – nu nē, neder,” saka Valsts izglītības satura centra Speciālās izglītības nodaļas vadītāja Mudīte Reigase.
Viņas pieredze liecina, ka visvairāk gadījumos, kad šāds bērns ienāk skolas klasē, jāmācās viņa skolotājiem, klasesbiedriem un vecākiem. Jo bērns ar garīgu saslimšanu visu uztver savādāk. „Viņš visu uztver tieši. Mēs aizstāvamies ar vārdiem, dusmām. Viņš vienkārši var iesist. Jo viņš tā sevi aizsargā,” norāda Reigase.
Diemžēl nereti, saskaroties ar citu skolasbiedru neizpratni, šādi jaunieši spiesti mainīt skolas, jo viņu klasesbiedri mainīties atsakās.
