Andris Mellakauls, kurš vada Kultūras ministrijas Informatīvās vides integrācijas nodaļu, saka, ka pēc būtības viņi jau tagad strādā ar dažādiem likumiem un noteikumiem, kas skar radio, televīziju, drukātos un arī interneta izdevumus.
„Šodien vien divas Latvijas pozīcijas jāuzraksta Briselei, teiksim, par mediju brīvību, mediju plurālismu. Un nemitīgi nāk mums [prasīt]. Un mums tā kapacitāte šobrīd ir ļoti maza. Bet viens, kas ir ļoti būtiski, - mūsu departamentā un nodaļā nav specializētu mediju juristu. Ja nākotnē nāksies rakstīt likumus vai grozījumus, tad patiešām vajag kvalificētu juristu, jo mums patiešām pietrūkst roku šobrīd," saka Mellakauls.
Idejas aizstāvji saka, ka vairumu likumu un iniciatīvu, ko atbalsta Saeima, izstrādā ministriju ierēdņi. Tādēļ, ja par mediju jomu neviens ierēdnis neatbild un nedomā, tad arī nepieciešamie likuma grozījumi top lēni un tos nav kam aizstāvēt valdības un Saeimas komisiju sēdēs.
Zināmu loģiku šajā argumentā saskata arī žurnāliste Baiba Strautmane, kura vadīja portāla politika.lv rīkoto diskusiju par šo jautājumu. „Ja tas tiek izdarīts tā, ka ministrijas funkcijas tiek papildinātas ar mediju politikas veidošanu un tiek ieviestas konkrētas personas, kas par to ir atbildīgas, tad tam varētu būt kaut kāda jēga. Visādi citādi tur vēl ir daudz ko diskutēt - ar ko tieši šai nodaļai būtu jānodarbojas, cik cilvēku tur būtu vajadzīgi, cik naudas tur būtu vajadzīgs. Es domāju, tas pagaidām vēl ir tāds tāls šāviens. Bet jēga tur kaut kāda ir," norāda Strautmane.
Viens no galvenajiem argumentiem "pret" ir bailes, ka šāda struktūrvienība politiķu rokās kļūs par cenzūras vai mediju ierobežošanas avotu. Jo katrai ministrijai ir ministrs, kurš pieder kādai politiskai partijai. Tādēļ labi domātā iecere var pārvērsties par ko pilnīgi pretējo. Turklāt nebūtu arī jālolo ilūzijas, ka daži ierēdņi Kultūras vai kādā citā ministrijā spēs atrisināt būtiskas mediju problēmas, kurām piemēru min žurnāla „Ir" galvenā redaktore Nellija Ločmele.
„Manuprāt, tirgus galvenā problēma ir, ka tas nav godīgs tirgus, ka šeit līdzās pelnošajiem medijiem gadiem ilgi darbojas mediji, kas tiek uzturēti, acīmredzot, kādu politisku, ekonomisku mērķu dēļ. Tas nav mediju bizness. Es vienkārši neredzu, kā valsts to spēs savest kārtībā. Vai demogrāfijas tendences, kas Latvijā ir negatīvas un faktiski rāda auditorijas pastāvīgu samazināšanos. Vai tas, ka mums reklāmas tirgus ir būtībā sabrucis kopš krīzes. Puse naudas ir pazudusi un mainās mediju biznesa modeļi," norāda Ločmele.
Tādēļ Ločmele min, ka valstij savus ierobežotos naudas un cilvēku resursus labāk būtu tērēt nevis mediju politikas nodaļai, bet gan citu problēmu risināšanai, kur vērojama lielāka atdeve.
Daļēji ideja par mediju politikas nodaļu ir radusies tādēļ, ka atsevišķi politiķi ir satraukti, ka Latgales iedzīvotāji dzīvo Krievijas informatīvajā telpā un ne tikai nevar, bet arī negrib patērēt Latvijas medijus. Tas pēc bijušā prezidenta un pašreizējā Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītāja Valda Zatlera domām ir pat nacionālās drošības jautājums. „Latvijas politika, visa politiskā sistēma slimo ar to, ka politiku īstenībā nav. Es varu teikt, ka nav ne kultūras politikas, ne sporta politikas, ne mediju politikas," saka Zatlers.
Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome arī atbalsta ieceri izveidot mediju politikas struktūrvienību. Tomēr padome saka, ka viņi nevar uzņemties to darīt paši, jo viņi ir neatkarīga institūcija, kas pārsvarā pārrauga likumu izpildi, nevis tos raksta. Turklāt viņi neatbild par laikrakstiem un žurnāliem.
