Viņš Latvijas Radio pastāstīja: "Es agrāk strādāju ārzemēs, bet Baltkrievijā atgriezos, lai piedalītos prezidenta vēlēšanās. Vēlāk gāju uz protestiem, par to mani arestēja, un pavadīju kādu laiku cietumā. Kad tiku ārā, devos uz Krieviju un no turienes uz Latviju."
Begļaks Latvijā ieradās 2020. gada rudenī – īsi pēc vērienīgajiem Baltkrievijas prezidenta vēlēšanu protestiem.
Viņš atzina, ka lūzuma brīdis par došanos bēgļa gaitās bijusi tieši pieredze cietumā un saskarsme ar policiju.
"Man šķita, ka baltkrievi kopumā ir miermīlīgi pilsoņi un arī policijā vai militārajā jomā strādājošie ir normāli cilvēki, kas vienkārši strādā valdības pakļautībā, bet nekad nedarītu pāri iedzīvotājiem. Kad mani apcietināja, es sapratu, cik ļoti esmu kļūdījies… Es redzēju reāli trakus cilvēkus, kas sita miermīlīgus protestētājus teju līdz nāvei. Viņu reakcija kopumā bija ļoti vardarbīga un nežēlīga. Es nekad dzīvē nebiju redzējis tik šausminošas ainas, kā tajā policijas iecirknī, kur biju aizturēts. Tajā brīdī es sapratu, ka Baltkrievijā protestējot mani var nogalināt, un tāpēc nolēmu, ka lielāka jēga no manis būs, ja došos prom no valsts, turpināšu uzturēt ģimeni, vairāk skaidrošu citiem, kāda tur ir situācija un centīšos ietekmēt situāciju miermīlīgā ceļā."
Pusotra gada laikā Latvijā Begļaks iekārtojies labi apmaksātā darbā. Šajā laikā viņš izveidojis arī kontaktus ar citiem baltkrieviem, ir aktīvs patvēruma meklētāju kopienā un apstiprina, ka baltkrievu pilsoņi joprojām meklē patvērumu dažādās valstīs.
"Pārsvarā patvērumu meklē Polijā, Ukrainā vai pat Krievijā, jo turp ir vienkāršāk nokļūt bez vīzas vai pagaidu uzturēšanās atļaujas. Joprojām ir arī patvēruma meklētāju plūsma uz Latviju. Nav daudz cilvēku, bet ap piecas ģimenes mēnesī meklē patvērumu šeit Latvijā. Viņi visi par to cenšas klusēt pagaidām, jo viņu tuvinieki joprojām ir Baltkrievijā un viņi baidās par viņu drošību," paskaidroja Latvijā patvērumu radušais vīrietis.
Pēdējos divos gados Latvijā patvērumu lūguši 108 Baltkrievijas pilsoņi no kuriem 63 uzņemti, un izmitināšanas centrā “Mucenieki’’ šobrīd uzturas 22.
Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) pārstāve Inna Tarelkina norādīja, ka visi šie cilvēki lūguši patvērumu saistībā ar vardarbīgajiem notikumiem, kas risinājās pēc 2020. gada augustā notikušajām Baltkrievijas prezidenta vēlēšanām.
"2020. gadā to lūguši 45 Baltkrievijas pilsoņi un pērn patvērumu lūguši 56, un, balstoties uz šiem datiem, varam secināt, ka plūsma ir stabila, bet kā būs tālāk, rādīs politiskā situācija Baltkrievijā. Šogad jau ir bijuši septiņi Baltkrievijas pilsoņu iesniegumi un šobrīd tie ir izskatīšanā," viņa teica.
Latvijā jābūt modram
Latvijā sabiedrība kopumā atbalsta baltkrievu patvēruma meklētājus līdzīgas vēsturiskās pieredzes dēļ, secinājis Rodions. Taču daļa baltkrievu patvēruma meklētāju nav pieraduši pie dzīves ārpus dzimtenes, jo visu dzīvi pavadījuši Baltkrievijā un daudzi arī tur dzīvojuši mazās pilsētās. Latvijā viņiem jāpierod pie jauniem sadzīves apstākļiem, arī pie citas ekonomiskās sistēmas, kas ietver arī pelēko sektoru, viņš skaidroja.
"Šī valsts, manuprāt, ir vieta gudriem cilvēkiem, un ja tu neesi pietiekami apķērīgs, tev ir nepatikšanas, jo ir daudz darba devēju, kas mēģina nodarbināt bez nodokļu nomaksas.
Daļa Baltkrievijas patvēruma meklētāju, kas mēģina kādos blakus darbos nopelnīt vairāk, saskaras ar darba devējiem, kas apsola un nesamaksā.
Tādi gadījumi ir būvniecības jomā un nelielos ražošanas sektoros, kur dod priekšroku maksāt mazas algas uz papīra un sola neoficiālas piemaksas, bet neizmaksā tās," viņš teica.
2020. gada rudenī, gaidot patvēruma statusu Muceniekos un saņemot trīs eiro dienā saviem izdevumiem, vīrietis mācījies latviešu valodu, organizēja aktivitātes baltkrievu kopienā un meklēja darbu, kas savukārt viņa specialitātē gan nebija apgrūtinoši.
"Man šķiet, kvalificētiem cilvēkiem atrast darbu Latvijā nav problēmu. Te ir daudz labu uzņēmumu. Man piedāvāja konsultanta darbu kādā uzņēmumā vēl mēnesi pirms man bija atļauja strādāt. Man vēl bija jānogaida, lai varētu sākt darbu. Tagad jau es strādāju IT uzņēmumā, man ir ļoti labs darbs un draudzīgi kolēģi," viņš teica.
Begļakam Baltkrievijā ir arī vecāki un tuvinieki, ar kuriem tagad sazināties sanāk ļoti reti, un arī, raugoties nākotnē, viņš atzīst, ka nezina, vai atgriezīsies Baltkrievijā.
"Tas bija skaidrs, ka cilvēki ir diezgan noguruši no [Baltkrievijas prezidenta Aleksandra] Lukašenko. Mēs nepiekrītam pilsoņu tiesību pārkāpumiem, kad militārie spēki un policija izdomāja, ka viņi var vadīt valsti un ka viņi var norādīt, kā pilsoņiem jāvēlē un kas viņiem jādara. Mums tas patiesi nepatīk. Taču cilvēki kopumā Baltkrievijā joprojām nav izlēmuši, ko viņi vēlas no savas valsts – vai viņi vēlas dzīvot diktatūras režīmā vai brīvā valstī. Tas ir jāizlemj."
