Vēlāk būdams arī vēstnieks Briselē un komisāra Andra Piebalga kabineta vadītājs, Ķesteris tagad atgriezies pie Eiropas Savienības paplašināšanās jautājumiem un strādā ar tiem Eiropas Komisijā.
Latvijas situācija pirms 10 gadiem nebija viegla – Vācija, faktiski tās kanclers Helmūts Kols bija draudzīgās attiecībās ar Mihailu Gorbačovu un pēc tam Borisu Jeļcinu, tāpēc bija izvairīgs attieksmē pret Latvijas centieniem.
Laiku, kad Latvijas delegācija vēl tikai runāja par pievienošanos Eiropas Savienībai, Andris Ķesteris atceras kā labu skolu un atzīst, ka toreiz, pirms vairāk nekā desmit gadiem, visas desmit kandidātvalstis bija daudz gatavākas nekā tās, kas pie Eiropas Savienības durvīm gaida šobrīd.
„Durvis tām nav ciet, bet kādus septiņus gadus dalībvalstu skaits nemainīsies,” uzskata Ķesteris. Viņaprāt, būtiskākais ir tas, ka tagad kandidātvalstīs ir citas, jaunas problēmas, piemēram, preses brīvība (Turcijā), tiesas prāvas pret žurnālistiem (Maķedonijā) un citas – acīmredzot, politiķiem ir ko slēpt, ja viņi vēršas pret žurnālistiem.
Ukrainas situāciju Ķesteris vērtē piesardzīgi, jo tās kļūšana par ES valsti ir ļoti teorētiska – viņaprāt, Ukraina ir izniekojusi to laiku kopš neatkarības iegūšanas un atrodas ļoti tālu no normālas eiropeiskas integrācijas.
Ķesteris arī atceras, ka iestāšanās sarunas Latvija noslēdza 2002. gada 13. decembrī un tā bija piektdiena.
