Pulkstenis ir seši no rīta un pilsēta vēl pavisam klusa, bet pie Ķeguma tautas nama jau pulcējas folkloristi, lai kopīgi dotos uz Daugavas malu sagaidīt pirmo pavasara saullēktu.
„Tā ir tradīcija sagaidīt saulītes atnākšanu, pavasara sākšanos un visu pavasara darbu uzsākumu. Pavasaris ir lielākais darba cēliens, zemes atmošanās. Tā kā mēs tomēr esam lauku novads, tad ar visiem zemes darbiem mūsu dzīve ir cieši saistīta,” saka Inta Zālīte, folkloras kopas ''Graudi'' dalībniece.
Lai saimniekiem rudenī apcirkņi būtu pilni un aitām augtu kārtīga vilna, vispirms jāiekur ugunskurs un ugunij jāziedo graudi un dzīpari.
Kad tuvojas saullēkts, lietā tiek likti gan instrumenti, gan īpašas dziesmas, lai izvilinātu saulīti, kas šorīt paslēpusies aiz biezas mākoņu segas. Folkloristu centieni gan nevainagojas panākumiem, bet par to viņi nav saskumuši, jo visi taču zina, ka, neraugoties uz lietu, pavasaris ir atnācis.
„Ja viņas nav, tad viņa ir tā kā gara acīm ieraugāma, un dvēseles viņa tā vai tā pamodina un sajūtas viņa rada,” priecājas folkloras kopas''Rāmupe'' dalībniece Gunta Saule.
Un vēl taču ir jāiet rotaļās un jāparūpējas, lai visi būtu skaisti un veseli, un jāveic daudzi citi rituāli:
„Tad ir putnu dzīšana. Ziemas putnus aizdzenam krūmos, lai ziema nenāk atpakaļ. Pavasara putnus modinām, raganām aizsienam rīkles.”
