Pirms dažiem gadiem varēja runāt vien par padsmit objektiem, bet šogad Rīgā nojauks vai pie jauniem vaibstiem tiks ap simt ēku. Sarosīties namsaimniekiem vairumā gadījumu likusi jaunā Rīgas pieeja par graustiem prasīt dubultu jeb trīs procentu nekustamā īpašuma nodokļa likmi.
Tomēr statistika liecina, ka vidi degradējošo objektu saraksts tik strauji nemaz nesarūk. Iemesls - likvidēto graustu vietā strauji nāk citi - gan nekustamā īpašuma tirgus burbuļa plīšanas upuri jeb nepabeigtās ēkas, gan denacionalizētie nami, kuru īpašnieki neprot un nespēj ēkas sakārtot.
Zemi nopirka ar visām mājām, cerot tās drīz nojaukt
Pie ieejas 12 dzīvokļu namā Slokas ielā 61 Pārdaugavā tā iedzīvotāja Ilga uzreiz mudina uzmanīties, lai svešs ciemiņš neiekrīt satrunējušo pakāpienu gūstā. Tā ir vairāk nekā simt gadu mūžu piedzīvojusi divstāvu koka ēka, kuras fasādes nolaistais izskats tikai daļēji atklāj tās kritisko stāvokli. Ilga tur dzīvo kopš 1966.gada. Līdz pat deviņdesmito gadu vidum tolaik vēl pašvaldība par namu kaut cik gādājusi. Bet tad māja nokļuvusi privātīpašnieka rokās.
Visu laiku bija namu pārvalde. Mums pat nebija prātā doma, ka te būs saimnieks. Izpilddirekcija visu zemes gabalu vienkārši pārdeva. Kopš tā laika - no 1996. gada - praktiski nekas netiek darīts. Tikai tad, ja kāda ūdens caurule pagrabā plīst, tikai elementārās lietas,» stāsta Ilga.
Viņa zina teikt, ka jaunajam īpašniekam savulaik pateikts - tur dzīvo bezpajumtnieki, ātri tiks no visiem vaļā un tiks pie zemesgabala netālu no pilsētas centra. Taču tā nav noticis.
Visos 12 mitekļos dzīvojošie par kvadrātmetra īri namsaimniekam maksā nedaudz virs 70 centiem kvadrātmetrā. Ilga stāsta, ka naudu skaita sociālā darba augstskolai «Attīstība». Tās pašreizējais īpašnieks saskaņā ar «Lursoft» datu bāzu informāciju ir kāds Henriks Kontauts. Taču uz telefonzvaniem viņš tāpat kā visa augstskolas administrācija neatbild.
RD līdz šim gadam solīja sakārtot vai nojaukt visus graustus
Atšķirībā no turpat netālā, pusgruvušā un dedzinātā piecu koka ēku ansambļa šis Slokas ielas nams vidi degradējošu objektu sarakstos pagaidām nav iekļauts. Šogad Rīgas pašvaldībā darbu sāka īpaši izveidota Vidi degradējošu būvju komisija. Tā sanāk reizi mēnesī, un komisijas uzdevums ir tā saukto graustu sarakstā iekļaut arvien jaunus objektus. Pašlaik tajā ir 357 būves, Latvijas Radio informē Rīgas domes Īpašuma departamenta preses pārstāve Baiba Gailīte.
Gandrīz nedēļu Rīgas pašvaldība meklēja speciālistu, kas varētu skaidrot galvaspilsētas graustu problēmas uzlabojumus. Taču tā arī neatrada, pirmdienas pēcpusdienā paziņojot, ka interviju Latvijas Radio par šo jautājumu dome nesniegs.
Vidi degradējošu būvju komisijā strādā 20 domes darbinieki un divi kultūras pieminekļu sargi. Par stundu darba katrs saņem 32 eiro. Taču viņi galvenokārt apkopo sabiedrības ziņojumus, šovasar Latvijas Radio raidījumā «Pēcpusdiena» atzina šīs komisijas un Rīgas domes Īpašuma departamenta šefs Oļegs Burovs.
Tie cipari ir, vairāk pateicoties sabiedrībai, masu medijiem un tiem, kam ir interese, nevis normatīviem. 95% no graustu skaita pieder privātpersonām, tikai divi procenti pieder pašvaldībai, bet vēl trīs – valstij,» toreiz klāstīja Burovs.
Rīgas pašvaldības interneta mājaslapā publicēts graustu saraksts uz 27 lappusēm, un tajā kā Rīgas pašvaldības īpašumi atzīmētas 24 būves jeb nepilni 7% no visām. Pirms pašvaldību vēlēšanām pērn Rīgas varas partijas «Saskaņas centrs» un «Gods kalpot Rīgai» vienā balsī solīja, ka līdz 2014. gadam tiks nojaukti vai sakārtoti pilnīgi visi pašvaldībai piederošie grausti. Taču tagad Rīga par to, kā darbi sekmējas, runāt negrib. Tā vietā Burovs no Īpašuma departamenta publiski uzsvēris, ka vēl vairāk graustu piederot valstij.
Valsts īpašumi gaida līdzekļus atjaunošanai
Tomēr uzņēmuma «Valsts nekustamie īpašumi» valdes loceklis Andrejs Milzarājs to noliedz, sakot: «Redzamā daļā [Rīgā] tādu klasisku graustu mums nav daudz. Ir pārņemti īpašumi no ministrijām, piemēram, Aizsardzības ministrijas bijušās armijas daļas Rencēnu ielā. Bet tās ir slēgtas teritorijas, un neviens iedzīvotājs neuzzinās, ka tur aiz sētas atrodas grausti. Līdz ar to gribu mierināt, ka Rīgas centrā graustu ir maz vai gandrīz nemaz.»
Viens no tādiem valsts īpašumiem ir Peitavas ielā 10, ko veido divas ēkas - viena ir biroju ēka tehniski labā stāvoklī, bet otrs ir noliktavu spīķeris. Tā izmantošanas veids potenciālajos nomniekos nerada interesi, jo būtu vajadzīgi lieli ieguldījumi būves sakārtošanā.
Milzarājs arī norāda, ka vairākas valstij piederošas ēkas ir nevis grausti tradicionālā izpratnē, bet ar vizuāli nepievilcīgām fasādēm. Tādi nami gaida valdības lēmumus par naudas piešķiršanu rekonstrukcijai.
«Mums ir rezervēts diezgan liels portfelis ar nekustamajiem īpašumiem, kuros izvietot valsts iestādes. Aspazijas bulvāri 7 noskatījusi prokuratūra, Kronvalda bulvāris 6 paredzēts VARAM birojiem, Aristīda Briāna iela 13 plānots pārvietot Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju, bet Kalnciema iela 14 ir arī prokuratūras vajadzībām,» stāsta Milzarājs, apgalvojot - «Valsts nekustamie īpašumi» tos cenšoties uzturēt tādā stāvoklī, lai tie neapdraudētu iedzīvotājus.
Grausts par 10% pazemina kaimiņu namu vērtību; sakārtots nams - paaugstina
Taču ne tikai pagalam nolaisti grausti, bet arī nami ar noplukušām fasādēm degradē apkārtējo vidi. «Apdzīvoto» ēku saimniekiem jārēķinās ar intensīvu bezpajumtnieku rosību, paaugstinātu ugunsbīstamību, vairāk jāiegulda apsardzes sistēmās. Turklāt tādas būves par vismaz 10% pazemina kaimiņu namu vērtību. Tā pētījumā secinājusi nekustamā īpašuma tirgus kompānija «Smart Property Latvia».
Uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Vavilovs skaidro, ka pētījumā kā piemērs izmantota arī pašu biroju ēka Mazajā Nometņu ielā Āgenskalnā. Pēc nolaistā nama rekonstrukcijas apkārtējo īpašumu vērtība savukārt par desmito daļu augusi, stāsta Vavilovs.
Nekustamā īpašuma tirgus eksperts arī uzskata, ka graustu skaits Rīgā pretēji pašvaldības aplēsēm nemazinās, bet tieši otrādi - aug. Viens no iemesliem ir ekonomiskās krīzes sekas, jo daļa nepabeigto namu kļūst par drupām. To īpašnieki naivi cerot, ka atgriezīsies treknie gadi un varēs pabeigt glaunu apartamentu ēkas, kurās par dzīvokli prasīt vairākus simtus tūkstošus.
Taču vēl straujāk graustu skaitu vairo denacionalizētie nami, kas privātīpašumā nonākuši pirms 20 gadiem. «Cilvēki ir kļuvuši daudz izglītotāki un prasīgāki. Viņi pārvācas uz kvalitatīvākiem objektiem gan dzīvojamajā, gan nedzīvojamajā fondā. Īpašnieki savus īpašumus neattīsta, viņiem nav līdzekļu, ko ieguldīt, un arī nav zināšanu,» raksturo Vavilovs.
Pēc viņa teiktā, tā veidojas zināms paradokss - Rīgā ir daudz tukšu dzīvokļu, lai gan īres tirgū valda izteikts deficīts.
Kopš gada sākuma Rīgā sakārtoti vai nojaukti 62 vidi degradējoši objekti. Pašvaldība lēš, ka līdz gada beigām to skaits varētu sasniegt simtu. Gan nesaucot konkrētus ciparus, Rīga arī apgalvo, ka namsaimniekiem aktivizēties palīdz pātaga - līdz trim procentiem paaugstinātā nekustamā īpašuma nodokļa likme. Turklāt vairums to arī nomaksājot.
Pātaga palīdz, bet vajadzētu vairāk atbalsta mehānismu
Kā pēdējo gadu labos piemērus graustu sakārtošanā Rīgas Vidi degradējošu būvju komisijas loceklis un Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Rīgas reģionālās nodaļas vadītājs Jānis Asaris min tā saukto Pavasara biedrības namu, ko daļa rīdzinieku Sarkandaugavā atceras kā kultūras namu «Draudzība».
To sākotnēji bijis plānots nojaukt, bet sabiedrība aktivizējusies tā aizstāvībai, inspekcija operatīvi iekļāvusi ēku aizsargājamo objektu sarakstā, tādēļ tādas ieceres nav īstenotas. Otrs piemērs ir nams Lāčplēša ielā 7, kas ilgstoši bijis īres nams, bet teju 20 gadus nav ticis izmantots, līdz sācis brukt.
Gan Asaris, gan nekustamā īpašuma tirgus eksperti atzīst, ka palielināti nodokļi, sodu politika un sabiedrības nosodījums ir pareizais ceļš graustu izskaušanai. Taču pieminekļu sargs Asaris arī mudina tieši ar nodokļu samazināšanu vai atcelšanu vairāk atbalstīt tos ēku saimniekus, kas izšķiras par labu māju sakārtošanai.
Asaris norāda uz vēl kādu problēmu - pašvaldības un namsaimnieki kā graustu ligas labāko risinājumu arvien redz ēku nojaukšanu. Labā ziņa, ka pēdējos gados kultūras pieminekļi vairs tik bieži netiekot aizdedzināti, tā mēģinot atbrīvoties no problēmas. Taču Asaris arī saka - atjaunojami ir ne tikai nami ar pieminekļu statusu, bet arī citas vecās koka būves kā sava laikmeta liecības.
