Integrācijas process Latvijā līdz šim nebija vienmērīgs un nepārtraukts, „sabiedrības integrācija kļūst svarīga tādā brīdī, kad kaut kas notiek”, piemēram, valodas referendums, atzina Bauere.
Toreiz cilvēki un politiķi saprata, ka kaut kas nav labi, ka neesam darījuši pietiekami, lai celtu valodas prestižu, neesam pietiekami strādājuši ar jauniešiem, ar ģimenēm, kur rodas attieksme pret valsti, norādīja Bauere.
Viņa uzsvēra, ka nevajadzētu lauzt uzskatus vecākai paaudzei, bet vienmēr perspektīvāk strādāt ar jauniešiem un bērniem.
Viņasprāt, Latvijas sabiedrība ir pati sašķeltākā, jo nav atklātu konfliktu, bet vēl var strādāt, lai tā būtu vienotāka, piemēram, rīkojot latviešu un cittautiešu bērnu kopīgus pasākumus, jo bērni iepazīst cits citu un lauž stereotipus.
Bauere pieļāva, ka integrācijas veicināšanai pietrūkst labas gribas. Piemēram, tikai šogad valsts atsāka mācīt ilgtermiņā latviešu valodu, kas nav pats dārgākais projekts, tas nav ne ceļš, ne tilts, ne milzīga būve. Interese par apmācībām ir milzīga, šogad pieteikušies 1700 – 2000 cilvēku. Tas ir tik, cik ļauj finansējums, un daudzi palikuši aiz durvīm, īpaši Rīgā un Daugavpilī.
Bauere uzskata, ka šī programma jāpaplašina un jāļauj pēc iespējas vairāk cilvēkiem apgūt valsts valodu. Viņa arī novērojusi, ka cilvēki sapratuši, kāpēc viņiem ir vajadzīga latviešu valoda - lai šeit strādātu, veidotu karjeru, pelnītu naudu un normāli komunicētu ar citiem cilvēkiem.
