''Nu šie ir paši jaunākie, šis un šis ir tikko dzimuši, tie mums būs vēl tūlīt jānosver…'' - rāda Jānis Bērziņš. Janvāris un februāra sākums lauku saimniecībā „Gulbīši” jeb „Jērs ne Zvērs” ir jēru laiks, kas, protams, vairāk uzmanības un darba prasa arī no saimniekiem.
„Gulbīšu” saimniecībā norit tikko atskrējušo jēru svēršana.
''Mēs nosvērsim, lai zinātu, kāds ir viņu svars dzimstot, lai vēlāk zinātu, kāds ir viņiem pieaugums, un vai visa viņiem pietiek,'' saka Annija.
Jānis un Annija ir gados jauni saimnieki un par savu izvēli audzēt aitas skaidro – bija mājas un zeme un bija vēlme kaut ko darīt.
''Mums ir šeit 10 hektāri un māja pa vidu, mēs bijām tieši tai gadā iepazinušies ar sievu, un es viņai saku, klausies, nu paņemsim bišku aitas! Un tad es uzrakstīju mazo lauksaimnieku projektu 15 tūkstošu atbalstam, un praktiski ar to mēs arī sākām, ar 35 aitām.
Ganāmpulkā tagad kopumā ir 200 aitas un jēri, bet sākums pirms pieciem gadiem nebūt nebija viegls.
''Pirmais gads bija vēl sliktāks nekā ļoti slikts, mums neizdevās pilnīgi nekas. Mums bija slikta barība, mēs neko nezinājām, jēri auga slikti, bet tas bija atskaites punkts, no kura sākt kaut ko mainīt,'' atceras Jānis.
Tā kā pašiem nācies pieredzēt dažādas kļūdas un neveiksmes, tad Annija un Jānis arī labprāt dalās savā pieredzē sociālajos tīklos izveidotajā vietnē „Jērs ne Zvērs”.
''Lai citi skatās un nedomā tikai to, ka tur viss ir skaisti un rožaini, ir arī ļoti daudz kļūdu, un man nav kauns ierakstīt to, ko mēs izdarījām nepareizi. Tas pirmais gads, kāpēc jēri puse neizdzīvoja, – tas pamatā bija sliktas barības dēļ, jo daudziem valda tas uzskata, oi, paņem aitas, ar aitām ir baigi vienkārši, viņas aizies un tev nograuzīs visu un izdzīvos. Bet tā nav, vajadzēja pāris gadus, lai saprastu, ka viņām vajag ļoti labu barību, un arī saprastu, kas ir laba barība,'' atzīst Bērziņi.
Aizvadīto gadu saimnieki uzskata par pirmo īsti veiksmīgo, kuram ir bijusi arī atdeve finansiālā ziņā:
''Mēs realizējām dzīvus jērus, pilnīgi visi aizgāja dzīvi, caur kooperatīvu „Latvijas aita”. Es saprotu, ka viņi tālāk tiek eksportēti; [bija pieprasījums] tāpēc, ka bija tie Austrālijas ugunsgrēki, viņi ir lieli aitas gaļas eksportētāji, un salīdzinot – cena un noturība pārdot par labu cenu bija tāda, kā ne vienā no iepriekšējiem gadiem.''
Tomēr aitkopību abi saimnieki vērtē kā hobiju blakus pamatdarbam, kā hobiju, kurā nācies daudz ieguldīt, un kā hobiju, kurš dod ar vēl citus ieguvumus, kurus ne vienmēr var izsvērt naudā.
''Es esmu lauksaimniecības tehnikas mehāniķis, un es gribētu teikt, ka tas ir hobijs vēl aizvien, jo savādāk, es domāju, mēs to nedarītu, hobijs, bet ar mazliet naudas piegaršu,'' saka Jānis.
Annijai svarīgi, ka ''varam ēst kvalitatīvu gaļu, man ļoti patīk tā lauku vide, ka mēs te varam dzīvot tādā idillē un pļavās ganās aitas…''
''Tu brauc vasarā mājās, un ir nevis tās aizaugušās pļavas, bet tur ir viss tā kā ar mauriņa pļāvēju nopļauts, viņas tik tiešām mums ir sakopušas zemi, visas pļavas, un tā arī ir vērtība, ka tā zeme netiek aizlaista,'' secina Jānis.
Iespējams gan, ka ar laiku šis hobijs varētu kļūt arī par pamatnodarbošanos, – par to liecina gan tas, ar kādu ieinteresētību abi jaunie saimnieki stāsta par savu nodarbošanos, un arī tas, ka, domājot par nākotni, aizvadītajā gadā saimnieki iestājušies kooperatīvā „Latvijas aita”.
