Stiprie stāsti

Inese Mekša Plakanciemā atvērusi augu māju

Stiprie stāsti

Solvita Lomaža pēc 20 darba gadiem šūšanas fabrikā izveidojusi savu šūšanas uzņēmumu Aucē

Ilzes un Valtera Mitānu aitas dzīvo nevis fermā, bet bijušajā kolhoza klubā pie Mazsalacas

Aitu ganāmpulks kluba ēkā. Kā Mitānu ģimene Norvēģijas vietā izvēlējās saimniekot Mazsalacā

Ilze un Valters Mitāni izauguši Mazsalacā, bet jaunībā dzīve laukos viņus nesaistīja. Abi dzīvojuši Rīgā, vēlāk Norvēģijā, bet tagad savus trīs bērnus audzina Latvijā. Netālu no Mazsalacas viņi izveidojuši saimniecību "Jēru klubs", un viņu 50 aitu ganāmpulks dzīvo nevis kādā fermā, bet bijušajā kolhoza klubā. Tāpat saimnieki arī uzņem tūristus un rīko meistarklases, Ilze un Valters stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".

"Līdz kaut kādam vecumam vispār likās, ka laukos mēs nedzīvosim," atzina Valters. Bet Ilze piebilda: "Jaunībā jau ir tā – liekas, ka nē, nekad, ne šeit. Mēs arī esam, jāsaka, izslimojuši ar Rīgu un drusciņ pat ar ārzemēm, ar Norvēģiju, un ir bijis labi. Es nenožēloju neko no tā, bet, gadiem ejot, es sapratu, ka tomēr velk atpakaļ. Ja velk – tad jānāk."

Gan Ilze, gan Valters abi nāk no Mazsalacas. Tā ir viņu dzimtā puse, ar kuru saistās abu bērnības spilgtākās atmiņas. Zīmīgi, ka tieši bijušajā Mazsalacas kolhoza kluba ēkā šobrīd uzturas viņu aitu ganāmpulks.

No Mazsalacas līdz Norvēģijai

"Mani vecāki bija kultūras dzīves organizētāji kolhozā, un vienmēr, kad kādi pasākumi notika, kaut kāda balle vai kāzas, vai tās pašas Jaungada eglītes, vai visādi bērnības svētki, tie notika šajā vietā," stāstīja Valters.

Valtera ģimenes saimniecība bija pavisam neliela – sākumā vecāki turēja tikai vistas, vēlāk arī govis. Protams, arī nelielajā saimniecībā darbu pietika. Valteram spilgti atmiņā palikusi agrā celšanās – piecos bija jāceļas, lai iztīrītu kūti, bet septiņos jāiet uz autobusu, lai dotos uz skolu.

"Tie bija ļoti grūti rīti. Tad pa kaut kādiem mēsliem, tad pa dubļiem, tad vasarā pa to karstumu visu laiku tur," stāstīja Valters.

Līdz ar to viņš izvēlējās apgūt tādu profesiju, kas palīdzētu tikt prom no laukiem, un kļuva par auto inženieri. 

Arī Ilze izauga Mazsalacā, taču vairāk mazpilsētā nekā laukos. Vienlaikus tolaik arī mazpilsētās gandrīz katrai ģimenei nelielā kūtiņā bija pa kādai vistai, cūkai vai govij. Tā bija arī Ilzes mājās, līdz ar to lauku darbi viņai absolūti nebija sveši. 

Ilze jau ļoti agri devās uz Rīgu un iestājās Ziemeļvalstu ģimnāzijā, kurā apguva norvēģu valodu. Pēc vidusskolas viņai bija iespēja braukt strādāt par auklīti uz Norvēģiju, ko viņa izmantoja. 

Abi ar Valteru iepazinās, darbojoties baptistu draudzē Mazsalacā, un nepagāja ilgs laiks, kamēr Valters devās Ilzei līdzi uz Norvēģiju, kur strādāja dažādus darbus. Ilze tikmēr studēja. 

"Norvēģija mums tik ļoti iepatikās. Joprojām uzskatu, ka puse no manas sirds ir palikusi tur. Tā ir ļoti, ļoti skaista valsts.

Aizbraukt bija drusku grūts lēmums, bet es jutu, ka viens posms ir noslēdzies. Es biju pabeigusi augstskolu, bet sapratu, ka tāpat vienmēr būšu tur ārzemniece. Tu vienmēr būsi kaut kādā ziņā ne savējais, lai gan man ir gaiši mati un es tīri labi to valodu biju iemācījusies. Latvijā tomēr bija mana ģimene, un man ģimene šķita ļoti svarīga. Nospriedu, ka jābrauc mājās, ka ir jābūt latvietim Latvijā, nevis latvietim ārzemēs," stāstīja Ilze. 

Aitas vēro no balkona

Ideju par aitu audzēšanu Valters nolūkoja no kāda saimnieka Ērgļos. Tas viņam licies salīdzinoši vienkāršs saimniekošanas veids, kas neprasa milzu rūpes. Vēlāk gan viņš sapratis, ka tā gluži nav un darbs līdz skaistam ganāmpulkam būs jāiegulda pamatīgs.

Mitānu ģimene savu saimniecību nosaukuši par "Jēru klubu", un viņu aitas patiešām dzīvo nevis fermā, bet bijušajā kolhoza klubā, kas pirms tam daudzus gadus stāvēja tukšs. Šoziem unikālajā kūtī dzīvojas 50 aitu mammas, un uz tām noraudzīties iespējams pat no kluba balkona. Saimnieki bieži uzņem tūristu grupas, un visi par unikālo skatu ir sajūsmā. 

"Atbrauc mazsalacieši, kas šeit kādreiz dzīvojuši, un tad viņi stāsta – mēs te kāzas dzērām, mums te bija gari galdi, kā mēs pa tiem galdiem līdz trijiem naktī dejojām. Man liekas, ka tie ir tik fantastiski stāsti. Jā, mans šīs ziemas uzdevums ir apkopot, cik nu vien es spēju, vēstures liecības tieši par to kultūras laiku šeit," stāstīja Ilze. 

Tikmēr Valters lūkojas praktiski – kluba ēkā piedāvā visu to, kas, kā kādreiz viņam mācīts kursos, aitām ir vajadzīgs. 

"Kas ir vajadzīgs aitai? Ir vajadzīga liela un gaiša telpa. Te, klubā, ir lieli logi, augsti griesti – daudz labāk nekā visās vecajās kolhoza fermās, kurās ir ļoti zemi tie griesti, un aitām vēsi nav, viņām galvenais, lai nav slapjš," norādīja Valters. 

Aitkopjiem jābūt radošiem

Ar aitu audzēšanu ģimene vien neizdzīvotu, atzina Valters, bet, ja klāt nāk tūrisms, – pārtikt var. 

"Tev ir jābūt radošam. Nevar tikai audzēt aitas. Jāmēģina no tās aitas no visām pusēm iegūt maksimālo labumu. Mēs izmantojam visu, ko viņa dod – gan vilnu, gan gaļu, gan tūrismu. Arī aitādas, protams, labi iet, un tad es vēl mēģinu visādus produktus radīt. Teiksim, aitu tauki ir tāda lieta, kas absolūts atkritumu produkts, bet es izdomāju, ka no tiem var taisīt putnu barojamās bumbas," stāstīja Ilze. 

Apmeklējot saimniecību, bērni var noskatīties "jēru kino". Tā tiek izmantota kāda tumša kluba ēka – uz sienas tiek projicēta jauka un pamācoša multfilma par aitām. Gan bērni, gan pieaugušie, to vērojot, sēž uz siena ķīpām un parasti tās beigās pat aplaudē. 

Tāpat citā telpā Ilze iekārtojusi veco darbarīku izstādi. Tajā aplūkojams gan senatnīgs ratiņš, gan tītavas, gan dažādi aitu vilnas un dzijas paraugi. Vasarās saimnieki savus tūristus cienā arī ar jēra gaļas zupu vai plovu, bet pavasaros piedāvā darboties dažādās radošajās darbnīcās. 

"Ļoti bieži ir tā, ka liekas, nu kurš tad aitu nav redzējis? Bet nav gan. Ļoti bieži cilvēki atzīst, ka šitik tuvu aitu nav redzējuši, un vēl, ja gadās ielaist rokas siltajā vilnā, ja ir mierīga aita pretī vai jēriņš, kuru pamurcīt, nu – laime pilnīga," stāstīja Ilze.

Lēnām, bet uz priekšu

Saimniecību Ilze un Valters attīsta pamazām – tikai ar pašu spēkiem, neņemot kredītus, kas radītu lielu stresu. Viņi abi apmeklējuši vairākus kursus un apmācības, taču nevienam no viņiem nav speciālas izglītības lauksaimniecībā vai veterinārijā. Abi mācās darot un no savām kļūdām.

"Lauksaimniecība mums ir iemācījusi, ka var iet visādi un nevajag nokārt galvu. Mums ir bijuši tiešām tādi gadi, kad dūša saskrien papēžos, kad liekas, ka šis ir nedaudz par traku. Tad ir labi, ka mēs esam divi, jo vismaz viens tad saglabā skaidro saprātu un saka – nē, šī ir tikai pārejoša lieta, ejam tālāk," pieredzē dalījās Ilze.

Abi ir arī trīs bērnu vecāki – vecākajai meitai Rebekai ir 16 gadi, dēlam Kārlim 12, bet jaunākajai meitiņai Grietai Strautai ir tikai gadiņš. Vecākā meita jau mācās Valmierā un dzīvo kopmītnēs, bet Kārlis vēl iet skolā Mazsalacā. Abi bērni ļoti palīdz vecākiem – Kārlis, piemēram, ir ģimenes pavārs, kurš mēdz sagaidīt vecākus mājās ar vakariņām pēc garas darba dienas. 

Pārņēmuši norvēģu dzīvesveidu, brīvajā laikā Ilze un Valters ļoti mīl doties ģimenes pārgājienos un būt dabā. Vairs ne pa kalniem Norvēģijā, bet pa purva un meža takām Latvijā. Pirms tam, dzīvojot Rīgā un Norvēģijā, dabas tuvumu abi nav mācējuši novērtēt, bet tagad lauku dzīvi izbauda pilnībā un rāda to arī citiem. 

"Stiprie stāsti"

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti