Zemnieku saimniecības "Ķeiķi" īpašnieks Valters Mitāns ar aitu audzēšanu nodarbojas 12 gadus. Sākumā bija deviņas aitas, bet tagad jau 100. Palielināt ganāmpulku vēl vairāk saimnieks negrasās, jo nav pārliecības, ka spēs pelnīt vai vismaz iztikt bez zaudējumiem.
"Tev uzreiz vajag šausmīgi daudz naudas investēt, lai tādu mazu solīti pārkāptu, lai drusku vairāk būtu. Mēs esam nosprieduši, ka šis ir tas, pie kā jāturas, ka mēs paši varam tikt ar visu galā un nevajag palīgus no malas," skaidroja Mitāns.
Grūtības, ar kurām saskaras Valters, apstiprināja arī Latvijas Aitu audzētāju asociācijas valdes priekšsēdētāja vietnieks Kristaps Melbārdis: "Aitkopība ir pietiekami ekstensīva nozare, tā ir ar ļoti zemu rentabilitāti. Līdz ar to mēs nevaram runāt par milzīgiem ienākumiem.
Aitkopības nozare ir vairāk orientētā kā ģimenes saimniecība."
Aitkopju skaits pašlaik Latvija ir nemainīgs. Ir saimniecības, kas aiziet prom no aitu audzēšanas, bet nāk klāt jaunie aitkopji. Latvijas Aitu audzētāju asociācijā ir 174 biedri jau vairāku gadu garumā.
Šī rūpala pārstāvji orientējas uz gaļu, taču galvenie tirgi tomēr ir ārpus Latvijas robežas. Mūsu valstī jēra gaļa nav populāra.
"Latvijas tirgū tā vēsturiskā atmiņa par aitkopības produkcijas jeb aitas gaļas pielietojumu no padomju laikiem ir stereotipiska domāšana, kas nozarei ļoti smagi atsaucas tirgus segmentā. Vidējais statistiskais aitas un kazas [gaļas] patēriņš gadā ir ļoti zems, un par dzīvnieku realizāciju jāskatās ārpus Latvijas robežām," norādīja Melbārdis.
Vēl viens izaicinājums aitkopjiem ir vilki. Pērn nokostas 500 aitu mātes un jēri. Šogad, pēc biedrības aplēsēm, varētu būt vairāk.
"Vilks uzbrūk visām saimniecībām: lielām, mazām. Grūtāk, protams, mazām saimniecībām izturēt šo triecienu. Varbūt tie ir iemesli, kāpēc daudzi neuzsāk aitkopības nozari.
Saskarties ar vilku uzbrukumu ir ekonomiska un emocionāla trauma,"
sacīja Latvijas Aitu audzētāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Dmitrijs Bortņikovs.
Kompensācijas par vilku nopostītajiem ganāmpulkiem šobrīd Latvijā nav, bet citās Eiropas Savienības valstīs aitkopji ir labākā situācijā.
Aitas vilna arī vairs īsti nav vajadzīga Latvijā. Ir vien daži uzņēmumi, kuri to iegādājas, taču nopietnu rūpalu no šī izveidot nevarot.
"Vilna nevienam nav īsti vajadzīga. Ir tādu aitu šķirnes, kuras pašas met vilnu nost, cilvēki paši izvēlas tādas aitas, lai nebūtu jātērē laiks aitu cirpšanai," pastāstīja Valters Mitāns.
Aitkopji grasās vērsties pie jaunā zemkopības ministra, lai risinātu kompensāciju jautājumu, lai ierunātos par to, ka arī vilnas pārstrāde rūpnieciskos apmēros Latvijā varētu būt izdevīga.
