Saskaroties ar propagandas materiālu, ir iespējami divi rīcības scenāriji – skatītājs var piekrist tās idejām vai sadzirdēt Rietumiem tuvo ideju – sabiedrība vienlaicīgi gan izmanto, gan kritizē patērētājkultūras produktus.
Utopiskais ideāls ir kritiska, sistemātiska analīze tam, ko tev ceļ priekšā - tas ir grūti panākams mērķis, lai nenostrādātu automātiskā refleksīvā domāšanas modalitāte, lai apstātos un padomātu par avotu uzticamību, par informācijas falsifikācijas mēģinājumiem, par stabiliem atskaites punktiem, par salīdzināšans sistēmām un pietiekami ilgstošu laika perspektīvu,” stāsta Austers.
Eksperti secina, ka par spīti kritikai, patēriņa kultūras preces totalitārā režīma sabiedrībai ir savdabīga “apsolītā zeme”, kas simbolizē brīvību izvēlēties. Tā tas savulaik bijis arī Padomu Latvijas iedzīvotājiem.
“Sapnis par brīvību nesaistījās ar demokrātijas iespējām noteikt, kas notiek tavā valstī - 90% cilvēku prātā bija Rietumu pasaules labumi,” teic Latvijas Universitātes profesors sociālajā psiholoģijā Austers.
Rīgas Stradiņa universitātes asociātais profesors Sergejs Kruks stāsta, ka, lasot padomju laika arhīvus, nākas secināt, ka Padomu Savienības varai raizes sagādāja tieši patērētāju kultūras ietekme, nevis garīgie strāvojumi vai disidenti.
“Tieksme pēc patērēšanās bija arī Padomju Savienībā, taču tad iztrūka psiholoģiskais konteksts. Mēs domājām, ka mums pienākas, neapzinoties, ka arī Rietumu sabiedrībā viss panākams ar grūtu, sūru darbu. Patērētājtirgus piedāvā cīņu par kaut ko ekskluzīvu. Ar padomju laika pieredzi zinām, ka visi lasīja Tolstoju un Raini, bet dzīves jēga tik un tā bija iespējā kaut ko nopirkt,” pauž Kruks.
Austers skaidro, ka cilvēka psiholoģiskā funkcionēšana dažādos pārvaldes režīmos nemainās. Mainās veidi, rituāli un iespējas kaut ko darīt, kā arī cilvēkiem sabiedrībā parādās jaunas lomas un to saturs.
Runājot par Martinova filmu “Propaganda”, eksperti tajā neapšaubāmi saskata konsumērisma ideju kritiku – par hedonisko vāveres riteni dēvētais mehānisms cilvēkam liek tiekties aizvien pēc jaunām precēm, nerodot laimi esošajās. Sabiedrībā pastāv stabila tendence izmantot īstermiņa mērķus – cilvēki domā par apmierinājuma sajūtu tuvākajā laikā, nevis par rīcības sekām ilgstošā periodā, atzīst Austers.
Tomēr Kruks filmu raksturo kā diskursīvu – tajā paustā informācija var atšķirties no tā, kā skatītājs to saprot un kādu kontekstu piešķir filmai. Tā var būt gan ziemeļkorejiešu filma, gan Martinova filma, kurā režisors izvēlas kritizēt Rietumu liberālo sabiedrību no ziemeļkorejieša skatu punkta.
“Filma liek domāt par to, vai arī demokrātiskajā sabiedrībā skaidri cirkulē patiesība – šobrīd pastāv tas, ko pētnieki sauc par “hermenētisko haosu” –par jebkuru lietu var runāt dažādi. Arī filma katrā skatītājā pamodina dažādus ietvarus,” teic pētnieks.
Arī Austers pauž, ka filmas realizācijai tiek izmantoti vispārzināmi, hrestomātiski propagandas paņēmieni. Lai spētu sevi identificēt ar filmā parādīto, vērīgam skatītājam būtu jāizdzīvo divas vai trīs identitātes.
Pretrunīgā filma „Propaganda” piedāvā jauna veida žanru dokumentālajā kino, kas sevī ietver krietnu devu pašironijas. Dokumentālists Martinovs iejūtas Ziemeļkorejas anti-rietumu propagandas informatīvajā telpā. Režisors izmanto reālus reklāmu un raidījumu materiālus, kā arī parodē Ziemeļkorejas propagandas izteiksmi. Caur ironisko formu viņš iegūst jaunu skatpunktu uz pretrunām rietumu pasaules, jo īpaši ASV, patērētājkultūrā.
Filmu iespējams noskatīties ltv.lv!
