Eksperte: Izdzīvotājas Latvijā vilcinās runāt skaļi par vardarbību

Lai gan kopš 2014. gada likums Latvijā ļauj vardarbības veicēju izolēt no ģimenes un nodrošināt cietušajai personai pagaidu aizsardzību, problēmu vardarbības mazināšanā ir daudz. Vardarbība pret sievieti ģimenē Latvijā ir augstāka par vidējo līmeni Eiropas Savienībā. Aktīviste, cilvēktirdzniecības eksperte un veiksmīgu palīdzības programmu vadītāja Šerija Himenesa no Bostonas (ASV) uzskata, ka svarīgākais ir radīt drošu patvērumu, uz kuru doties, saprast, ka palīdzība jāpielāgo konkrētajam cilvēkam un jāizglīto sabiedrība.

Palīdzības programmu vadītāja: Izdzīvotājas Latvijā vilcinās runāt skaļiJustīne Savitska

    Aktīviste, cilvēktirdzniecības eksperte un veiksmīgu palīdzības programmu vadītāja Šerija Himenesa.

    Šerija Himenesa (Cherie Jimenez) ir aktīviste, cilvēktirdzniecības eksperte, Bostonā vada organizāciju, kas palīdz vardarbībā cietušām sievietēm, tostarp arī palīdz tikt ārā no prostitūcijas. Viņa pati to piedzīvojusi uz savas ādas. "Kā daudzas sievietes – es apprecējos agri, pusaudža vecumā attapos vardarbīgās attiecībās. Man piedzima meita."

    Viss kļuva arvien sliktāk, un viņa saprata, ka jābēg prom. Bet tolaik, tas bija 90. gados, par vardarbību ģimenē neviens nerunāja. "Es aizgāju, bet nezinot, ko es darīšu un kā parūpēšos par savu meitu." Kāds piedāvāja veidu, kā nopelnīt, un sieviete nokļuva prostitūcijā. Atkal bija ļoti vardarbīgās attiecībās. Prostitūcijas dēļ sāka lietot narkotikas un kļuva atkarīga no heroīna.

    "Un man bija ļoti grūti tikt ārā, [..] nebija drošas vietas, uz kurieni doties. [..] Man nebija nekā. Kad pamet šādu dzīvi, tu aizej bez nekā, un tev ir jāsaprot, kas tu esi, [..] un savā ziņā jāatrod sev jauna loma."

    Nekāda bēgšanas plāna Šerijai Himenesai nebija. "Tajā dienā… Es zināju, ka ar mani kaut kas [nelāgs] notiks, un es arī jutu, ka nevaru vairs tā dzīvot. Un man radās iespēja." Strīda vai pareizāk – cīņas – laikā ar savu toreizējo partneri sieviete izleca no braucošas mašīnas.

    "Es slēpos – aizgāju uz sieviešu patversmi un kādu laiku paliku tur. Man līdzi bija bērni. Es spēju tikt pie pamatlietām – man bija ko ēst un vilkt mugurā." Bet pat patversmē viņa nevienam neteica, kas ar viņu noticis, no kā viņa aizbēgusi – tas bija pirms 30 gadiem, viņai bija kauns un bija bail, ka atņems bērnus.

    "Beigu beigās es iestājos universitātē. [..] Vairs nebija vajadzības lietot heroīnu. Bet bija vajadzīgs laiks, lai sevi sadziedētu."

    Šerija Himenesa intervijā paskaidro, kādēļ aiziešana ir grūta arī tad, ja neesi fiziski ieslodzīts: "Cilvēki, dzirdot par vardarbību ģimenē, visdrīzāk uzdod jautājumu - kāpēc tu paliki, kāpēc tu turpināji? [..] Jāsaprot, ka tu esi ļoti tālu no tā, kas ir normāla dzīve. Tu esi marginalizēts. Tev nav draugu. [..] Tev ir kauns prasīt palīdzību."

    Šerija te runā ne tikai par izkļūšanu no vardarbīgām attiecībām, bet arī par seksuālu ekspluatāciju – prostitūciju. Izolācija un kauns, ko viņa piemin, ir klātesošs gan vienā, gan otrā. Laikā, kad viņa to visu piedzīvoja, valstī nebija nekādas sistēmas, nebija pat telefona numura šādām situācijām. "Tas arī mani atturēja aiziet."

    Viesojoties Latvijā, eksperte tikās ar sociālajiem darbiniekiem, nevalstiskajām organizācijām, dažiem Saeimas deputātiem, bija arī Latgalē – Preiļos un Rēzeknē. Pirmais, ko viņa iesaka darīt Latvijā, ir radīt drošu vietu, uz kuru var doties. Ideāli, ja tur sagaida cilvēks, kas piedzīvojis kaut ko līdzīgu – "tas mazina stigmu."

    Otra lieta, ka "mans stāsts nav tāds pats kā citiem. Tas, kas cilvēkiem vajadzīgs, ļoti atšķiras." Jāvērtē, kāda ir cilvēka izglītība, vai iepriekš ir bijis darbs, vai iespējams saņemt ģimenes atbalstu, ar ko viņa bija kopā – vai viņu kāds meklē, vai viņām ir kādas veselības problēmas; ir sievietes, kuras iesaistītas tiesas procesos. Katram vajag savu risinājumu.

    "Kad sieviete nonāk mūsu centrā, mēs mēģinām saprast, kāds ir viņas stāsts [..], katrs cilvēks pats ir savas dzīves eksperts." Himenesas palīdzības organizācijā mēģina saprast, kā tieši šo konkrēto cilvēku pasargāt.

    Trešais, ar ko jāstrādā – jāizglīto sabiedrība, jārunā par vardarbību. "Šeit satiku citas izdzīvotājas, un viņas vilcinās runāt skaļi, jo jūsu kopiena ir maza. Bet, tiklīdz sāc runāt, cilvēku iespaids par tevi mainās." Ir daudz kļūdainu pieņēmumu, cilvēki domā, ka ar cietušo pašu kaut kas nav kārtībā, ka viņa ir tā, kas neiekļaujas sabiedrībā, "ka tu pati uzprasījies." Tāpēc par vardarbību ir jārunā, uzskata Himenesa.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Latvijā
    Ziņas
    Jaunākie
    Interesanti