Ministrija norāda, ka Petropavlovskis ECT bija vērsies pēc tam, kad Latvijas valdība 2004.gada novembrī bija nolēmusi viņa vārdu svītrot no naturalizējamo personu saraksta. Tas nozīmēja, ka Petropavlovskim bija atteikta Latvijas pavalstniecība.
Atbildot uz šo lēmumu, Petropavlovskis vērsās ECT, paužot, ka ir noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.panta, 11. panta un 12. panta pārkāpumi. Šie panti paredz attiecīgi – tiesības uz izteiksmes brīvību, tiesības uz pulcēšanās un biedrošanās brīvību un tiesību aizsardzības līdzekļu efektivitāti.
Turklāt Petropavlovskis pauda, ka atteikums uzņemt viņu pilsonībā bija sods par viņa publiskajiem izteikumiem un piedalīšanos piketos, kuros viņš kritizēja Latvijas valdības nostāju saistībā ar izglītības reformu.
Taču ECT neuzskatīja, ka Petropavlovska izteikumi vai piedalīšanās mītiņos būtu jebkādā veidā tikuši ierobežoti. Tāpat nav bijis apstiprinājuma, ka Latvijas pilsonības politika būtu atturējusi viņu un līdzīgi domājošos no tālākiem protestiem.
Tāpat tiesa akcentēja, ka lēmumi par pilsonības piešķiršanu galvenokārt paliek pašu valstu ziņā, kam ir tiesības noteikt dažādus kritērijus pilsonības iegūšanai. Arī Latvijas Pilsonības likums neparedz beznosacījuma tiesības uz Latvijas pilsonību, un Ministru kabineta lēmums atteikt pilsonības piešķiršanu nevar tikt uzskatīts par patvaļīgu pilsonības atteikumu.
