Mira, Mahers un Zakeriass nāk no Nīderlandes, Dānijas un Vācijas, katram ir savs stāsts, kāpēc nācies pamest dzimteni. Mira nāk no musulmaņu valsts Centrālāzijā, kurā sievietei paredzēta sievas un daudzbērnu mātes loma, viņa vēlējās izglītību, un viņai izdevās nokļūt Eiropā. Tagad viņa dzīvo Nīderlandē un strādā organizācijā, kas palīdz patvēruma meklētājiem. Pašreizējo situāciju, kad attieksme pret ieceļotājiem, no vienas puses, daudzās valstī maina politisko ainu un, no otras puses - veido bāzi teroristiem, - nebūs viegli mainīt.
„Ja cilvēki nav apmierināti ar savu dzīvi ar ekonomisko stāvokli, kas vēl pasliktinās, ja viņi ir dusmīgi, ar viņiem var viegli manipulēt. Vietējie ir nepamierināti ar jaunpienācējiem, kas it kā atņem viņiem darbu, tērē nodokļus, savukārt jaunpienācēji, pat tie, kas dzīvo daudzus gadus konkrētā valstī, jūtas atstumti. Ja nenotiek integrācija, šādas plaisas tikai palielinās, un tad vēl nāk politiķi, kas saka - mēs zinām, kurus vainot: acīmredzot migrantus. Un nāk arī „Islāma valsts” vai citi grupējumi, kuri arī saka - šoreiz jau migrantiem -, ka mēs zinām, ko vainot un kuriem atriebties,” pauž Mira.
Mahers nāk no pilsoņu kara plosītās Sīrijas galvaspilsētas Damaskas, pirms gada viņš šķērsoja desmit valstis, līdz nonāca Dānijā. Tur viņš cer pabeigt aviācijas inženiera studijas un saprot, kādēļ pret jaunpienācējiem attieksme arvien pasliktinās:
„Tie, kas nonāk Eiropā, bieži nav tie, kam patiešām būtu jāpalīdz. Viņi nāk pēc pabalstiem, zinot, ka Eiropā ir bagātas valstis. Kā jūs varat ticēt kādam, kas par 10 000 eiro varēja atkļūt no Grieķijas vai Itālijas līdz Dānijai un Zviedrijai? Un tagad lūdz palīdzību. Tie, kam vajag palīdzību, palika Sīrijā, Jordānijā vai Turcijā. Viņiem nav naudas.”
Zakeriass pirms 14 gadiem kā pusaudzis aizbēga no militāras verdzības Āfrikas valstī Eritrejā. Viņš saka, ka ir izcīnījis uzturēšanās atļauju un izglītību, un visiem ieceļotājiem jārēķinās, ka pa velti nekas nebūs. Tie, kas necīnās un nav gatavi pielāgoties, pat ja viņi ir emigrantu pēcteči, var sajusties sveši valstī, kur dzimuši.
„Viņiem nav skaidras identitātes, viņi nav integrējušies mītnes zemēs, un pat bērni un jaunieši sāk domāt, ka viņu īstā identitāte ir valstīs, kur kādreiz dzīvojuši viņu senči. Tie jaunajās valstīs ir centušies izdzīvot, pret viņiem ir slikti izturējušies reizēm, viņiem nav bijis darba. Es uzskatu, ka ir gan jāspēj saglabāt sava identitāte, gan jācīnās par savām tiesībām un vienlaikus jāmācās arī valoda un jāiegūst izglītība, lai būtu pilntiesīgas tās valsts pilsonis, kurā tu dzīvo,” saka Zakeriass.
Jaunieši, kas pārstāv dažādas ieceļotāju grupas ar Konrāda Adenauera fonda atbalstu, dalījās savos uzskatos par migrācijas krīzi un dažādu kultūru sadzīvošanas iespējām sarunu festivālā „Lampa”. Viņi ir vienoti uzskatos - jo vairāk dažādu viedokļu pārstāvji diskutēs, jo mazāk būs iespēju augt aizspriedumiem un neiecietībai.
