Atvērtie faili

Ātro kredītu gūstā: rūpals būtiski samazināts, bet radušies jauni slazdi patērētājiem

Atvērtie faili

Azartspēļu bizness. Nelaime vai regulējama uzņēmējdarbība?

Nežēlīgie bērni: pandēmijas dēļ mobinga problēmas tikai atliktas uz vēlāku laiku

«Atvērtie faili»: Pašnāvības mēģinājums un citas problēmas mobinga dēļ. Kā ar to cīnīties?

Emocionāla pazemošana un piekaušana skolā sāpina un grauj dzīvi gan bērnam, gan viņa vecākiem. Speciālisti norāda, ka līdzēt var tikai runāšana par mobingu, bet viņi arī pieredzējuši, ka skolas nepietiekami aktīvi iesaistās konflikta situāciju risināšanā. Latvijā pašlaik vēl tikai diskutē, kā varētu mazināt ņirgāšanos par vienaudžiem skolās, kā arī virtuālajā vidē. Skolotāja, kura strādājusi ASV, norāda - vajag vairāk sociālo darbinieku, kā arī skolotājiem vairāk jāatpūšas.

ĪSUMĀ:

Kaspars pazemojumu dēļ mēģināja izdarīt pašnāvību

Kaspars mācījās pamatskolā "Rīdze", kur viņu tik ļoti pazemoja un sita, ka puisis vairākus gadus pavadīja mājmācībā. Viņš Latvijas Radio ieradās kopā ar savu mammu un atzina, ka klasesbiedru pazemojumi viņu traumējuši tik ļoti, ka viņš mēģinājis izdarīt pašnāvību.

“Par to, ka es nebiju tik kruts laikam. Man nebija visi tie jaunākie telefoni, jaunākās tehnoloģijas. Es ar podziņu telefonu kādu lielu laiku staigāju,” atcerējās Kristaps. Viņa mamma pastāstīja, ka puisis bijis biežs viesis skolas sociālā darbinieka kabinetā, skolotājas zinājušas par Kaspara pazemošanu, bet neko nav darījušas.

Apsmiešana sākusies jau otrajā klasē, jo Kasparam nepadevās angļu valoda. Lielākā daļa klases biedru pamatus jau bija apguvuši fakultatīvi bērnudārzā vai pirmajā klasē, taču tās bija maksas nodarbības. Dace par tām samaksāt nevarēja. 

“Angļu valodas skolotāja bija briesmīgākā, viņa pasīvi tā kā apsmēja par to, ka es nezināju angļu valodu.

Ja tu kaut ko nesaproti, tevi lika klases aizmugurē, tā kā sēdēt aizmugurē, jo tu mazāk saprati, jo vairāk uz aizmuguri tevi lika,” pastāstīja Kaspars.

Ar laiku viņš vairs nespēja saņemties, lai no rīta dotos uz skolu. Mamma pieņēma lēmumu par labu mājmācībai. Septīto, astoto un devīto klasi Kaspars pabeidza attālināti, tagad mācās citā skolā, kur jūtas, kā pats saka, normāli. Kaspars iestājies tautas deju kolektīvā, un viņam tas patīk, jo “tur cilvēki ir labi”. 

“Aizgājām uz mājapmācību. Viņš bija tādā stresā, ka viņš vispār vairs... Viņš ceļas uz skolu, un viņu krata [drebuļi]! Viņu krata, viņš sēž, viņš nāk no skolas, viņš raud, viņš ir mūžīgā stresā. ''Mammu, es negribu dzīvot, es nevienam neesmu vajadzīgs, es esmu nepareizs, mani visi neieredz. Vai man to vajag?'' Tas bija nenormāli, vispār nenormāli, trīs gadus pēc kārtas viņš bija slimnīcā, psihoneiroloģiskajā slimnīcā.

Viņam nāca virsū pilnīgie melnie, man bija bail... Un vienu reizi bija pašnāvības mēģinājums,” stāstīja Kaspara mamma Dace.  

Skolā "Rīdze" apstiprināja, ka Kasparam tika darīts pāri, bet skola rīkojusies adekvāti - notikumi pārrunāti ar skolēniem. Skolā esot skaidri priekšraksti, kā cīnīties ar mobingu. Vienlaikus Kaspara gadījums bijis specifisks, ko skola plašāk neiztirzā.

Ineta nejauši atklāj mobingu 3. klases meiteņu vidū

Ineta savukārt pastāstīja par pieredzi, kad viņas dēla klasē kādā Rīgas skolā pazemojumus piedzīvoja meitene. Ineta to uzzināja nejauši, pēc teātra apmeklējuma parunājot ar klases vecākiem. Vienas meitenes mamma pastāstīja, ka klasesbiedrenes filmējušas, kā viņas meita pārģērbjas, un pārsūtīja video "Whatsapp". Pāridarītājas pārējām klases meitenēm esot aizliegušas draudzēties ar pazemoto meiteni.

Uzrunājot klases audzinātāju, Ineta saņēmusi atbildi, ka mobinga upuris pati neesot bez vainas.

„Es saku, ko nozīmē - nav bez vainas. Puse klases meiteņu ir pret viņu, otra puse nedrīkst ar viņu draudzēties. Un viņa ir līdzvainīga situācijā? Es saku, tā noteikti nevar būt, tā neies cauri,” notikumus atcerējās Ineta.

Cietušās meitenes mamma uzrunājusi visu pārējo klases bērnu vecākus, saucot katru pāridarītāju vārdā. Galvenās kūdītājas tētis nav ticējis, ka viņa meita kaut ko tādu darītu.

Vecāki ar saviem bērniem situāciju izrunājuši, aktīvākie vecāki sagādājuši un pie klases durvīm pielikuši informatīvus plakātus par mobingu, konsultējušies arī ar speciālistiem. Uz brīdi situācija uzlabojās, taču pēc vasaras brīvlaika meitene skolā mācības neatsāka. Viņas mamma atsūtīja par to ziņu, mobingu neminēja kā iemeslu skolas maiņai, taču Ineta pārliecināta, ka izvēli ietekmēja emocionālais klimats klasē. Viņasprāt, arī skola nav gribējusi, lai mainās tās prestižs, tāpēc nav gribējusi risināt situāciju.

Zēns ar runas traucējumiem tiek turēts un sists

Agneses atmiņas par dēla pirmajiem soļiem skolā ir ļoti sāpīgas. Dēlam bija runas traucējumi vēl pirms skolas gaitu sākšanas, un to viņš ļoti pārdzīvoja. Jau pirmajā klasē kādā Rīgas skolā zēns nebija par sevi pārliecināts un ātri vien kļuva par apceļamo.

“Skolotājas atbalstu iegūt neizdevās ilgā periodā. No skolotājas puses izdevās vien saņemt nosodošu attieksmi par to, ka bērns esot neorganizēts un vēl nez kāds pirmajā skolas nedēļā.

Viss, ko saņēmām, bija apvainojumi bērna virzienā un piebildes, ka klāt nevar izstāvēt.

Arī pēc sarunas ar mācību pārzini nekas nemainījās. Kad otrās klases sākumā saņēmu zvanu no dēla, kurš pārbijies un histērijā raudāja, jo divi puikas turējuši aiz rokām, kamēr trešais sitis pa kājstarpi, sapratu, ka turpināt gaitas šajā skolā dēls nevar. Attīstība varēja būt tikai negatīvā virzienā,” pastāstīja Agnese.

Nu jau otro gadu dēls apmeklē privātu mācību iestādi un psihologu, bet sekas joprojām jūtamas. Pie psihologa un sociālā pedagoga katru mēnesi nāk arī vecāki, lai bērnā mazinātu dusmas un atgūtu vēlmi mācīties. 

Sarunas, sarunas un vēlreiz sarunas

Centrā “Dardedze” darbojas programma „Drosme draudzēties”, kas, sadarbojoties ar kolēģiem Zviedrijā, izveidota pirms 13 gadiem. “Dardedze” skolām piedāvā dažādas interaktīvas nodarbības: lomu spēles, mobinga situāciju modelēšanu un iespēju pašiem piedāvāt risinājumus.

“Tas, ko bērni saka un ierosina, bieži vien norādīja ļoti skaidri uz pieaugušo bezatbildību, neieinteresētību, ignorēšanu, nezināšanu, kā rīkoties. Pieaugušie ir tie, kas nosaka robežas, pieaugušie ir tie, kas savā ziņā uzdod toni, kas ir pieņemams un kas nav pieņemams konkrētā vidē, vislielākā mērā ar savu attieksmi, uzvedību un rīcību,” pieredzē dalījās “Dardedzes” preventīvā centra vadītāja Agnese Sladzevska.

Bērnu resursu centra klīniskais psihologs Emīls Ūdris arī savā praksē novērojis, ka mācībspēki mēdz izlikties neredzam samilzušu problēmu skolēnu vidū:

 „Varētu būt, ka arī paši skolotāji nav ieinteresēti iesaistīties, tas ir papildu darbs, papildu iesaiste.

Tā nav viegla situācija, kuru risināt, jārunā ar vecākiem, kā mēs zinām, ne vienmēr ir labas attiecības ar vecākiem, tas ir papildu stress visai sistēmai. Stress ir, kad mobings ir, un stress ir, kad kāds pieņem lēmumu to risināt.”

Arī virtuālajā vidē pazemojumi nepazūd. Un vecākus aicina pievērst uzmanību bērniem, bet arī viedierīču atņemšana problēmas neatrisinās.

Viena konkrēta brīnumlīdzekļa, kā tikt galā ar pāridarījumiem, nav. Svarīgākais ir visiem – skolotājiem, vecākiem kopā ar bērniem – par problēmu runāt, kā arī meklēt risinājumu kopā. Tā uzskata psihologs Emīls Ūdris. Visos iepriekš minētajos piemēros bērni nomainīja skolu. Psihologs uzskata, ka tas ne vienmēr ir glābiņš. 

“Pēc manas pieredzes tie, kas maina skolu, parasti ir tie, kas ir cietuši no mobinga, un, nokļūstot jaunā vidē, viņi atkal nosacīti ir šajā ārpusgrupas teritorijā. Viņi ienāk jaunā klasē, viņi ir jaunie, viņiem atkal ir jāveido jauni kontakti, jaunas attiecības, līdz ar to viņi atkal ir tajā riska grupā, ka viņi varētu nokļūt mobinga situācijā. Tāpēc mainīt vidi arī ir nosacīti riskanti. Ir bērni, kuriem tas palīdz,” norādīja psihologs.

ASV pieredze no skolotājas Ikšķilē

Ar Ikšķiles vidusskolas angļu valodas skolotāju Martu Žagari Latvijas Radio tikās, pirms Latvijā izsludināja ārkārtējo situāciju, un stundas vēl notika klātienē. Desmit gadus Marta Žagare strādājusi par skolotāju Amerikā - Jorkvilas skolā Ņujorkā, kur jau sākumskolā bērni apgūst sociāli emocionālo mācīšanos, un visās klasēs tiek runāts par to, kā būt labam draugam, kā palīdzēt un kā nestāvēt malā, ja izcēlies konflikts. 

“Manā skolā bija Jēlas programma RULER. Tas bija katru dienu un pēc vajadzības. Ir četri lieli kvadrāti, kas ir katrā klasē pie sienas, un bērni atzīmē savu vārdu, kā viņi jūtas, atnākot uz skolu. Ienākot no rīta klasē, tu redzi, ka kāds jau ir atnācis ne tādā garastāvoklī, tātad pie tā bērna jāpieiet kā pie pirmā un jājautā, kas ir noticis, jo varbūt viņam pietiek tikai izstāstīt, ka mājā kaut kas slikts ir noticis. Un tu uzreiz neprasīsi, kāpēc tev nav mājasdarba. Nu, nav mājasdarba, jo ir bijuši no bērna neatkarīgi iemesli,“ pieredzē dalījās Žagare.

Jēlas RULER programma ir uz pierādījumiem balstīta pieeja, kā integrēt skolās sociālo un emocionālo mācīšanos. Būtībā bērni apgūst prasmi valdīt pār savām emocijām, vispirms jau atpazīt tās, tad izprast un galu galā kontrolēt. Žagare pastāstīja, ka audzinātājs ir iepriekš apmācīts un tieši viņa uzdevums ir sekot līdzi bērnu pašsajūtai un piedāvāt risinājumus, kā to uzlabot. 

“Ko es varētu izdarīt? Es varētu aiziet noskaitīt līdz desmit, varbūt, ka es nomierināšos, varbūt, vairāk neko nepateikšu, ja tas nepalīdz, tad meklēt citus soļus. Mums bija rociņas uz sienām, kur varēja iet stumt sienas,” stāstīja skolotāja.

Viņa uzskata, ka ar bērniem ir svarīgi strādāt katru dienu - jau no mazotnes un visu skolas gadu garumā. Viena lieta, ko novērojusi kā ASV, tā Latvijā: sociālo pedagogu skolās varētu būt vairāk.

Uz jautājumu, kāpēc tieši Latvijā mobinga līmenis ir tik augsts, Marta Žagare atbildēja gan kā skolotāja, gan trīs bērnu māte: 

“Lai tev būtu tas iekšējais komforts, tur ir jābūt nenogurušam un neizsmeltam.

Es runāju ar vienu draudzeni, kura arī ir skolotāja. Mēs runājām par to, cik reizes tad var teikt kādam kaut ko. Mana atbilde ir - tik, cik vajag. Vienam bērnam pietiks ar 10 reizēm, vienam ar vienu, vienam nevienu varbūt nevajadzēs. Un vienam vajadzēs 155 un varbūt 200 reizes. Tad ir jautājums, vai ir iekšā spēks [runāt] tās 200 reizes un vēl divsimt pirmo?”

Kas notiek Latvijā?

Latvijā katrs trešais skolēns cieš no mobinga. Skarbo realitāti pērnā gada nogalē spilgti izgaismoja attīstīto valstu kluba - Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) - veiktais starptautiskais izglītības pētījums PISA. Starp OECD un Eiropas Savienības dalībvalstīm esam pēdējie. Reaģējot uz OECD pētījumu, Veselības ministrija izveidojusi darba grupu „ņirgāšanās izplatības mazināšanai izglītības iestādēs”. Tajā pārstāvētas arī Izglītības un zinātnes un Labklājības ministrijas. Pirmās tikšanās laikā speciālisti vienojušies izpētīt citu valstu pieredzi un tad lemt, vai adaptēt jau esošu programmu vai radīt ko inovatīvu.

„Mēs kā Veselības ministrija esam identificējuši tās pretņirgāšanās programmas, kuras būtu vērts mums izpētīt, kuras ir citās valstīs realizētas.

Ir jāsaprot arī, kādu resursu tas prasa no izglītības iestādēm, vai ar esošo ir pietiekoši, vai programmas realizācijai ir jāpiesaista papildu psihologi, sociālie pedagogi,” stāstīja Veselības ministrijas Sabiedrības veselības departamenta direktore Santa Līviņa.

Covid-19 pandēmijas dēļ darba grupā ir pauze. Pagaidām speciālisti vienojušies vienīgi par to, ka pretņirgāšanās programma ir jāpadara obligāta, lai tā tiktu ieviesta katrā izglītības iestādē. Prakse rāda, ka valstīs, kur šādas programmas ir, ņirgāšanās rādītājus izdevies samazināt pat par 80%. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti