Reanimatoloģe Laima Ozoliņa abi ar šoferi Mārtiņu ir izdienas pensijā. Bet bez darba nevar un tagad strādā ātrās palīdzības brigādē medicīnas sabiedrībā "Ars". Cits darbs un cita alga, smejas reanimatoloģe. Tomēr viņas 38 gadi "ātrajā palīdzībā" esot novērtēti.
Ozoliņa bija pirmā ārste, kas sasniedza sagruvušo "Maximu" tajā nelaimīgajā dienā, kad "ātrie" Imantas apakšstacijā saņēma izsaukumu uz lielveikalu. "Tad jau skrēja cilvēki ārā, iznesa mazo Kārlīti, tad trīs meitenes izskrēja, kuru mamma pie kases palika," stāsta ārste.
Sākotnēji pat bijusi doma sūtīt mediķus iekšā. Bet ārste bija strikti pret. "Tā ir Štriha skola iemācījusi – nelīst tur, kur nevajag. Gribēja, lai mēs ejam iekšā. Visi vaid, vajag sašpricēt. Mēs gatavojām šprices, bet gāja glābēji. Tas mums ir stingri noteikts."
"Ātrie" brauca viens pēc otra. Vienu brīdi uz vietas darbojās 19 brigādes.
"Sākumā bija lūzumi, galvas traumas, smagas žokļu traumas, sejas... Atnāca glābējs, lūdza kaut ko pret sāpēm, betona gabals uzkritis. Un skries tūlīt atpakaļ. Tas adrenalīns bija tāds, ka nejuta. Beigās izrādās - viņam vairāki skriemeļi bija lauzti," viņa atceras.
Ozoliņa visu nakti bija vadības ārste – koordinēja cietušo aizvešanu. Viņas rokās bija dzīvības un nāves grāmata. Abi saraksti – ar dzīvajiem un bojāgājušajiem.
"Mums nāca meitenes, policijas ekspertes, kas ar līķiem strādāja. Korvalolu, balderjāņus ik pa laikam nāca dzert. Tik daudz līķu, viņas nespēja... Bet man bija sajūta kā barikāžu laikā. Glābēji dara savu, mediķi savu. (..) Pēkšņi uzrodas kafija. Tad segas. Visur bija vienotība," stāsta Ozoliņa.
"Tik daudz savainoto, sakropļotu cilvēku vienkopus nebiju redzējusi. Nekad! Man sajuka mirušo skaits. No rīta rēķinām – man viens cipars, darbu vadītājam cits. Skatāmies to sarakstu, man pēc deviņnieka ierakstīts 11," toreizējo satraukumu atceras daktere.
Tam, ka īstie veikala "Maxima" sagrūšanā atbildīgie un vainīgie saņems pelnītu sodu, ārste netic. "Ja līdz šim nav bijis, arī nebūs. Nagla būs vainīga. Vai apkopēja, kas ne tā lupatu ir nolikusi. Neticu, nav ticības."
Šogad Zolitūdes gadadiena būs pirmā, kad viņa vairs nestrādā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā. Taču, braucot vizītēs no savas jaunās darba vietas un redzot uz ielas ātros, abi ar šoferi vienojas – mūsējie.
