Desmit gadus kopš Zolitūdes traģēdijas cietušie un bojāgājušo tuvinieki vēl gaida krimināllietas iztiesāšanu trešajā tiesu instancē, jo līdz šim lemtais, viņu ieskatā, nenodrošina taisnīgumu. Cietušie nekad nepieņems tiesas spriedumu, kurā par traģēdijā 54 cilvēku zaudētajām dzīvībām vainojams viens cilvēks.
Zolitūdes traģēdijas pagaidu pieminekļa pakājē otrdienas vakarā gula ziedi un sveces. Uz stundu garo atceres pasākumu cilvēki pulcējās vēl pirms pieciem vakarā. Jānis Dundurs šajā vietā zaudēja savu sievu Leoniju Apsīti.
"Parasta diena bija. Es atbraucu mājās no darba. Te sāka sirēnas kaukt. Sāku zvanīt sievai, telefons neatbildēja. Es atbraucu te, pie veikala, te iekšā vairs nelaida nevienu. Apkārt bija žogs uzlikts. Es sargiem prasu, vai šeit ir sievas mašīna nolikta. Viņš paskatījās, ka mašīna ir. Tad es uzreiz biju pārliecināts, ka viņa veikalā ir," atcerējās Jānis Dundurs.
Šodien Zolitūdē arī iededza gaismas starus un pēc dažu gadu pārtraukuma skaļi nosauca katra bojāgājušā vārdu - gan veikala darbinieku, gan pircēju, gan bojāgājušo ugunsdzēsēju glābēju vārdus. Tatjana todien izglābās.
"Es biju veikalā. Sabruka jumts, es zvanīju savam draugam Artūram. Viņš atbrauca un kopā ar glābējiem izglāba mani. Pēc tam mēs apprecējāmies. Un tagad bērniņam ir divi gadiņi. Man ir salauzta mugura. Bija saspiesta kāja. Divas stundas es biju zem tiem blokiem," stāstīja Tatjana.
Bojā gājušos dienesta biedrus pieminēja arī ugunsdzēsēji – ar sirēnām un gaismām. Vilnis Šteinītis tolaik bija Riharda Celmiņa priekšnieks.
"Tiklīdz uzzinājām, ka tas ir mūsu komandieris, tobrīd vēl nezinājām, ka ir liktenīgi, bet tās emocijas ir divtik spēcīgākas, nekā parastā notikumā. Šobrīd emocijas varbūt ir nedaudz noplakušas, bet, atgriežoties notikuma vietā, atkal ir atmiņā un visu to atceros," atzina Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta ugunsdzēsējs glābējs Rihards Celmiņš.
Daudzi cietušie šodien interviju atteica. Ārpus kameras norādīja, ka nav apmierināti ar tiesu spriesto, saskaņā ar ko atbilstīgi tā laika likumdošanai, novērst jumta sabrukumu, pamanot nesamērīgās jumta kopņu slodzes, varēja tikai ēkas būvinženieris Ivars Sergets. Cietušo biedrībā uzskata, valsts vainojama šādā nolaidībā, kas ļāva viena cilvēka pieļautai kļūdai novest līdz traģēdijai. Tāpēc līdz šim tiesu spriestais, cietušo ieskatā, nav taisnīgs.
Zolitūdes traģēdijas tiesas process vēl turpinās, un, ņemot vērā lietas sarežģītību un ārkārtīgi plašu emocionālu rezonansi, ir vairāk jāskaidro spriedumi un jāatbild uz jautājumiem, norādīja Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs.
Viņš arī piebilda, ka runa ir gan par tiesiskumu, gan par taisnīgumu, un "šobrīd taisnīguma faktoru sarunās ar cietušajiem mēs nedzirdējām, es nevaru komentēt tiesas spriedumus, bet skaidrojumiem jābūt".
Acīmredzot tiesneši un prokurori nepietiekami komentēja un skaidroja savus lēmumus, "dažreiz domā, ka, ja kaut ko uzrakstījuši spriedumā, pateikuši juridiskajā valodā, ar to pietiek, bet ar to nepietiek", sacīja prezidents.
Piemiņas pasākumā, atceroties 10 gadus kopš traģēdijas, šis ir brīdis, kad vajag mazāk vārdu un vairāk klusuma, bet katram arī jāuzdod jautājums, vai viss ir izdarīts, lai šādas traģēdijas neatkārtotos, sacīja prezidents.
Viņš arī atzina, ka diemžēl desmit gadus pēc traģēdijas mēs neesam tai pielikuši punktu, un ne visas lietas, kas saistītas ar šo traģēdiju, noregulētas, pagaidām – nē.
Premjerministre Evika Siliņa ("Jaunā Vienotība") saruna ar LTV norādīja, ka viņai kā politiķei nav tiesību komentēt tiesu lēmumus, bet, sastopot cilvēkus pēc 10 gadiem šajā piemiņas pasākumā, ir skaidrs, ka tā sāpe nav mazinājusies, joprojām nav tiesas sprieduma, "nu ir jautājumi, man arī ir jautājumi".
Lai atjaunotu traģēdijas skarto cilvēku uzticību tiesai, pašā būtībā tiesai jābūt drosmīgai, jāspēj interpretēt likumus, reizēm pašiem jānāk ar iniciatīvu pie likumdevējiem, ja tā ir likumdevēju vaina, ka process ievilkās.
Siliņa atcerējās, ka tajā liktenīgajā dienā viņa strādāja Iekšlietu ministrijā un satika VUGD priekšnieku, kuram rokās bija papīra lapiņa ar uzvārdiem, kas iegāja iekšā, un viņš ar zīmuli vilka, kas ienāca iekšā veikalā un iznāca ārā, "to sajūtu near aizmirst, daudzi nav iznākuši".
Kārlim pirms 10 gadiem bija tikai 5 gadi, viņš ar mammu iegāja veikalā pēc saldējuma, un no tās dienas atceras, kā gulēja zem atlūzām un viņu izvilka cilvēki, kas bija notikuma vietā vēl pirms glābējiem.
Kārļa mamma atzīst, ka šī traģēdija ir reta, tā katram ir savādāka, tā ir pieredze, ar kuru jāiemācas sadzīvot. "Mēs novērtējam, ka mums ir iespēja dzīvot tālāk, jāiemācās dzīvot tālāk pēc iespējas labāk," viņa saka.
Toreizējais Katastrofu medicīnas centra vadītājs Mārtiņš Šics, kurš pirms 10 gadiem izpelnījās kritiku par bojāgājušo personu vārdu publiskošanu, tagad atzina, ka būtu rīkojies tāpat, jo tā būtu "cilvēku spīdzināšana, ja tev ir informācija un tu nesaki; kāda tur var būt burtu kalpa aizķeršanās… Tev tas jāsaka!" Viņš atzina, ka tagad gan likumdošana ir sakārtota, un ir skaidrs, kuram un kā ir jāinformē šādās situācijās, bet viņš gan nožēlo, ka toreiz nepaziņoja ievainoto cilvēku vārdus un to, kur viņi atrodas, un piederīgajiem bija jāapzvana septiņas slimnīcas.
