Ar Zīgmantaiti par Zolitūdes traģēdiju sarunājās Latvijas Televīzijas žurnāliste Vita Anstrate.
ĪSUMĀ:
- Par notikušo Zolitūdē tolaik plaši runāja arī Lietuvā.
- "Maxima" nebija gatava traģēdijai, nespēja pareizi rīkoties.
- Uzņēmums aizvien cenšas nopelnīt Latvijas uzticību.
- Cietušo atbalstam "Maxima" atvēlējusi ap 9 miljoniem eiro.
- "Maxima" respektē tiesas lēmumu, vienmēr jutīsies morāli atbildīga.
Šoks bija visiem arī Lietuvā
Vita Anstrate: Labdien! Paldies par tikšanos ar mums. Vispirms es vēlos vaicāt – vai jūs atceraties 2013. gada 21. novembri?
Karolina Zīgmantaite: Jā. Tā bija milzīga traģēdija. Ne tikai mūsu uzņēmumam, bet arī visai Latvijas sabiedrībai. Ļoti daudzi cilvēki cieta un nomira. Es teiktu, ka 21. novembris vienmēr būs diena, kurā pieminēsim šo traģēdiju, cilvēkus, kas tajā cieta, cilvēkus, kurus zaudējām. Un tā vienmēr būs sēru diena. Un mums kā uzņēmumam ar dziļām skumjām jāatzīst, ka mēs nespējām novērst notikušo. Un šī vienmēr būs diena, kurā atcerēsimies šo traģēdiju.
Vai jūs tajā laikā strādājāt "Maxima" grupā?
Nē, tobrīd es uzņēmumā nestrādāju. Lai gan es personīgi atceros es šo dienu, protams, atceros.
Jūs tobrīd nebijāt Latvijā?
Tajā laikā es dzīvoju Lietuvā. Un tobrīd par to runāja visās ziņu pārraidēs. Informācija par to bija daudz, un es atceros, ka visiem bija šoks. Man pašai personīgi tāpat.
Uzņēmums toreiz nebija gatavs
Tā kā šobrīd jūs pārstāvat "Maxima" grupu, kādi ir uzņēmuma secinājumi par notikušo tagad, desmit gadus pēc notikušā? Kādas mācības gūtas?
Es domāju, ka tā ir milzīga, šausmīga traģēdija, kas toreiz notika. Mēs kā uzņēmums nespējām pašā sākumā pareizi rīkoties. Mēs kā uzņēmums nebijām gatavi šai traģēdijai. Un mums kā uzņēmumam tobrīd bija jābūt gataviem. Jumta sagrūšanas dēļ vairāki mūsu kolēģi gāja bojā. Mūsu klienti gāja bojā. Cieta ļoti daudzi cilvēki. Tāpēc mēs izjūtam morālo atbildību par notikušo un mēs nevaram atgriezties tajā dienā un mainīt notikušo. Un mēs patiešām izjūtam morālo atbildību par šo traģēdiju.
Viens no pirmajiem jautājumiem, ko uzdeva sabiedrība, bija – kāpēc cilvēkus neevakuēja, atskanot trauksmes signalizācijai?
Es teiktu, ka ugunsgrēka trauksme nekādi nebija saistīta ar jumta sagrūšanu. Tas vēlāk tika pierādīts arī ekspertīzē. Tai pašā laikā mēs aizvien izjūtam morālo atbildību par to, ka 2011. gadā uzbūvēts veikals, kuru pirms atvēršanas bija pārbaudījuši dažādi eksperti, varēja novest pie tādas traģēdijas. Ēka bija nesen uzbūvēta, ekspertu pārbaudīta. Un tikai nepareizu aprēķinu dēļ tāda traģēdija varēja notikt nesen uzbūvētā veikalā.
Vai ir notikušas kādas izmaiņas darba drošības politikā? Vai šodien šādā gadījumā cilvēki tiktu evakuēti?
Ļoti daudzas izmaiņas ir bijušas. Ne tikai mūsu uzņēmumā, bet arī likumdošanas līmenī. Mēs esam uzlabojuši savus iekšējos procesus, kā mēs rīkotos ārkārtas situācijās un kā mēs reaģētu uz ugunsgrēka signalizācijas trauksmes atskanēšanu. Pašlaik mums ir arī regulāras darbinieku apmācības par to, kā rīkoties ārkārtas situācijās.
Tātad, ja tagad atskanētu trauksmes signalizācija, jūs esat pārliecināta, ka visi veikalā esošie cilvēki ēku pamestu?
Šobrīd saskaņā ar instrukcijām, kā rīkoties ārkārtas situācijā, arī atskanot uguns drošības signalizācijai, visi no ēkas tiek evakuēti.
Pēc traģēdijas daudzi cilvēki Latvijā izvēlējās boikotēt "Maxima" veikalus? Vai uzņēmums tobrīd to izjuta?
Es teiktu, ka mēs to izjutām. Bet es teiktu, ka tajā brīdī lielāko uzmanību pievērsām traģēdijas sekām. Un tāpēc tobrīd mēs mēģinājām atbalstīt un komunicēt ar cietušo pārstāvjiem. Tobrīd mūsu galvenā uzmanība netika pievērsta boikotam, bet gan tam, kā tikt galā ar traģēdijas sekām.
"Maxima" aizvien cenšas nopelnīt Latvijas uzticību
Kad tas beidzās? Kā atguvāt savus klientus?
Es teiktu, ka mēs vēl aizvien cenšamies nopelnīt mūsu klientu uzticību, nopelnīt Latvijas sabiedrības uzticību. Un mēs vēl aizvien darām visu labāko, lai uzlabotu darba procesus, lai mēs atgūtu to uzticību, kas ir zaudēta.
Mēs arī zinām, ka "Maxima" cietušajiem un bojāgājušo ģimenēm izmaksāja kompensācijas, izrādot labas gribas žestu. Vai tas bija tikai labas gribas žests vai tomēr mēģinājums apklusināt? Ņemot vērā, ka apmaiņā pret to bija jāatsauc prasība pret uzņēmumu "Maxima" tiesā?
Traģēdija notika mūsu veikalā. Un cieta gan mūsu darbinieki, gan mūsu klienti. Un mēs izjutām morālo atbildību. Mēs nevaram dzīvē atgriezt mirušos, tai pašā laikā mēs mēģinājām vismaz kaut kā palīdzēt, lai atvieglotu dzīvi cietušajiem tagad. Ar šo atbalstu mēs mēģinājām viņu dzīvi padarīt mazliet vieglāku. Atbalstam nebija saistība ar tiesas lēmumiem vai tiesu procesiem.
Bet cilvēkiem bija jāpiekrīt atsaukt prasības tiesā pret uzņēmumu "Maxima"?
Es teiktu, ka vienalga tas nebija saistīts ar tiesas procesu. Mēs esam snieguši atbalstu kopš traģēdijas sākuma un palīdzējuši tiem, kuriem palīdzība bija vajadzīga. Mēģinājām atbalstīt, lai dzīve viņiem būtu vismaz mazliet vieglāka.
Cietušo atbalstam atvēlēti apmēram 9 miljoni eiro
Cik daudz naudas kopumā tam tērējāt?
Atbalstam mēs atvēlējām apmēram 9 miljonus eiro. Vienlaikus, es teiktu, ka nauda nevar mazināt sāpes. Tas bija atbalsts, lai nedaudz atvieglotu cietušo dzīvi.
Mēs zinām, ka veikalā "Maxima" aizvien strādā kasieris, kura vārds ir Mārtiņš. Viņš aizvien strādā jūsu uzņēmumā. Vai viņš ir vienīgais no sagruvušā veikala, kas joprojām strādā "Maxima"? Vai ir vairāki šādi darbinieki kā viņš?
Mēs esam nodrošinājuši iespēju visiem kolēģiem, kas cieta šajā traģēdijā, palikt un strādāt mūsu uzņēmumā, ja vien ir kāds amats vai pienākumi, ko viņi gribētu uzņemties.
Vai zināt, cik daudzi aizvien strādā "Maxima"?
Patlaban ir vairāk nekā 20 tādu kolēģu, kas aizvien ir uzņēmumā. Mārtiņš arī joprojām ir kopā ar mums un aizvien strādā veikalā "Maxima".
"Maxima" respektē tiesas lēmumu, bet vienmēr jutīsies morāli atbildīga
Latvijā ir noslēgušies divi tiesu procesi. Ir pirmās instances un apelācijas instances spriedums. Un abas ir lēmušas par vainīgu atzīt tikai vienu personu – ēkas būvinženieri Ivaru Sergetu. Tas nozīmē, ka "Maxima" nav atzīta par vainīgu. Kādas ir jūsu pārdomas par tiesas lēmumu? Vai tas ir tāds, kādu gaidījāt?
Es domāju, ka neviens, ieskaitot mūs, nevarēja paredzēt to, ka notiks šāda traģēdija. Nesen uzbūvēto veikalu pārbaudīja speciālisti, vairāki eksperti. Un nepareizu aprēķinu dēļ konstrukcijas sagruva. Mēs respektējam tiesas spriedumu. Tai pašā laikā mēs vienmēr izjutīsim morālo atbildību par notikušo traģēdiju. Cieta mūsu kolēģi un mūsu pircēji. Tas bija skaļš modinātājzvans, ka nevari būt pārliecināts par nesen uzbūvēta veikala drošumu.
Tomēr, atskatoties uz tiesas procesiem, jūs teiktu, ka ir panākts taisnīgums?
Es teiktu, ka mēs respektējam tiesas lēmumu. Tai pašā laikā mēs vienmēr izjutīsim morālo atbildību par traģēdiju.
Vai ir vēl, kas ko es nepavaicāju un ko jūs gribētu pateikt?
Es domāju, ka tas ir viss.
Liels jums paldies par jūsu atvēlēto laiku.
KONTEKSTS:
2013. gada 21. novembrī Zolitūdē, iebrūkot lielveikala "Maxima" jumtam, dzīvību zaudēja 54 cilvēki un vēl vairāki desmiti tika ievainoti.
Lai skatītu apjomīgo krimināllietu par Zolitūdes traģēdiju, tiesa uz pirmo sēdi sanāca 2015. gada decembrī. 2019. gada jūnijā prokurors pabeidza savu debašu runu, apsūdzētajiem lūdzot piemērot maksimālos sodus. Visi apsūdzētie noliedza savu vainu.
Šajā lietā Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesa par vainīgu atzina būvinženieri Sergetu un astoņus lietā apsūdzētos attaisnoja. Sergets un daļa cietušo spriedumu pārsūdzēja, kā arī apelācijas protestu iesniedza prokurori.
Arī otrajā instancē Rīgas apgabaltiesa par vainīgu atzina tikai būvinženieri Sergetu, kam piesprieda sešus gadus un sešus mēnešus ilgu cietumsodu. Pārējos apsūdzētos tiesa attaisnoja.
