Katrs skaitlis statistikā slēpj arī skumju dzīvesstāstu – cieš gan pats pusaudzis, gan viņa ģimene, gan tie, ko aizskārusi atkarīgā jaunieša rīcība.
Neskaitāmi piemēri norāda uz preventīvā darba, profilakses neesamību.
Piemēram, preventīvajam darbam būtu jānotiek arī bērnunamos. Taču pieredze rāda, ka daļa bērnu kļūst atkarīgi tieši bērnu sociālās aprūpes centros. Nacionālais veselības dienests norāda - pērn mazāk pacientu stacionēti, bet vairāk konsultēti ambulatori.
“Pie narkologa var vērsties jebkurš bērns. Ar vecāku un attiecīgā ģimenes ārsta nosūtījumu saņems konsultāciju, ja ir tāda nepieciešamība," stāsta Nacionālā Veselības dienesta Ārstniecības pakalpojumu departamenta direktore Olga Andrejevska. "Ģintermuiža ir ārstniecības iestāde, kas nodrošina narkomānu rehabilitāciju tieši bērniem. Tā ir vienīgā iestāde, kas šādu rehabilitāciju nodrošina," norāda Andrejevska.
Sociālās rehabilitācijas iespējas bērniem ar atkarībām līdz šim ir bijušas teorētiski. Praktiski – tās jau ilgstoši izmantojis vien piliens jūrā no reāli atkarīgo bērnu skaita. Labklājības ministrijā uzskata, ka viens no iemesliem ir pakalpojuma zemā kvalitāte. Piemēram, Jaunpiebalgā, vienīgajā vietā, kur Latvijā bērni ar atkarībām varēja saņemt sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, Tiesībsarga birojs secināja, ka kvalitāte ne tuvu neatbilst prasībām par kvalitatīvu rehabilitāciju.
Lai gan skaidra atbilde vēl nav pateikta, no Labklājības ministrijas retorikas var saprast, ka programma “Solis Piebalgā” pēc mācību gada beigām, visticamāk, vairs netiks turpināta.
Lielākā daļa no dažādām vielām vai ierīcēm atkarīgo jauniešu gan nāk no ģimenēm.
Vērojot, kā bērnu slimnīcā daudzi jaunieši pēc saindēšanās ar atkarību izraisošām vielām nonāk atkārtoti, Bērnu slimnīcas fonda vadītāja Liene Dambiņa sākusi interesēties par rehabilitācijas iespējām un sapratusi, ka tādu ir pārāk maz. “Tad es sapratu, ka neko nepalīdzam, pēc būtības neko mēs nedarām, mēs viņus palaižam mājās un ceram, ka ar to tā problēma būs atrisināta," stāsta Dambiņa,
Oficiāli atkarīgo bērnu nav mazāk par četriem simtiem. Dambiņa uzskata, ka patiesais skaits nevienam nav zināms, jo līdz šim nav bijis tāda pakalpojuma, kas aptvertu visus, kam nepieciešama palīdzība.
Un te parādās vēl viens klupšanas akmens. Daudzu pakalpojumu saņemšanai priekšnosacījums ir diagnoze, bet no šāda ieraksta bērna biogrāfijā daudzi vecāki cenšas pasargāt savu bērnu. To ir iecerēts mainīt.
Situācijas risināšanai Bērnu slimnīcas fonds sācis īstenot programmu kvalificētam atbalstam pusaudžiem ar viedierīču, datora vai vielu atkarības risku. Tas paredz sadarbību ar pašu pusaudzi, meklējot kopīgu valodu. Pašlaik līdzekļi esot, lai nodrošinātu palīdzību līdz divsimt bērniem, bet, ja pieprasījums būs lielāks, Labklājības ministrija sola meklēt risinājumu.
