Līdz šim aizturētie vjetnamieši, gaidot drošības iestāšu lēmumu par tālāku rīcību, uzturas īpašā centrā Daugavpilī. Tā kā daudzi no viņiem ir bez dokumentiem vai pat apzināti slēpj savus personas datus, daži šajā centrā atrodas pat vairākus mēnešus.
Uz “Aizliegtā paņēmiena” uzdotajiem jautājumiem ar tulka palīdzību piekrita atbildēt tikai retais, turklāt stāstītais lielākoties bija ļoti skops.
Lielākā daļa notverto robežpārkāpēju pirms ierašanās Latvijā kādu laiku pavadījuši, strādājot Krievijā, bet uz Eiropu devušies lielākas peļņas un labākas dzīves meklējumos. Atšķirībā no patvēruma meklētājiem Eiropas dienvidos daudzu vjetnamiešu galamērķis ir Polija.
“Viņš cer, ka, tiekot uz Poliju, būtu iespēja dzīvot labāku dzīvi un pelnīt naudu. Bet viņš saprot, ka pašlaik ir Latvijā, izmitināšanas centrā,” kāda vīrieša teikto atstāstīja tulks.
Intervētais vīrietis atzinās, ka par iespēju nokļūt Polijā līdz šim viņš samaksājis tikai 200 dolāru, taču, sasniedzot galamērķi, būtu jāmaksā vēl vairāk nekā 7000 dolāru.
Arī par pašu robežas šķērsošanas procesu vjetnamieši stāstīja izvairīgi. Informācija par iespēju nokļūt Eiropā it kā saņemta mutiski, savukārt pāri robežai pārvedis kāds eiropietis.
Iemesls, kādēļ vjetnamieši izvēlas doties uz Poliju, slēpjas apstāklī, ka jau kopš padomju gadiem šajā valstī ir gana liela vjetnamiešu diaspora, ko pēdējos gados papildina ievērojama nelegālo ieceļotāju straume.
“Vjetnamā tiek uzturēta leģenda, ka Polija ir valsts, kas atbrīvojusies no komunisma. Un arī tas, ka šeit ir bijis Romas pāvests un no šejienes cēlies Jānis Pāvils II, kas vjetnamiešiem ir lielas autoritātes. Kā nekā, Vjetnama ir otrā lielākā katoļu ticīgā valsts Āzijā,” intervijā raidījumam paskaidroja vjetnamiešu organizācijas aktīviste Polijā Ton Van Anha.
Par vjetnamiešu kopienas centru Polijā kļuvusi Volkakosovskas pilsēta netālu no Varšavas. Tautā Volkakosovsku pilsētā mēdz dēvēt par Mazo Hanoju - tajā dzīvo jau vairāki tūkstoši vjetnamiešu, iznāk avīzes vjetnamiešu valodā, kā arī darbojas nevalstiskās organizācijas, kas rūpējas par ieceļotāju labklājību.
Ton Vana Anha, kas savulaik pati kā pusaudze Eiropā ieceļojusi legāli, atklāja, ka viņas tautieši, ierodoties Polijā, nezina, kas viņus sagaida - viņi maksā lielu naudu, lai nokļūtu Eiropā, taču neapzinās, ka izvēlētais ceļš ir ļoti bīstams un nelegāls. Bieži vien pēc ierašanās viņi ir spiesti strādāt kā vergi, bet sievietēm nākas saskarties pat ar vardarbību.
Lai gan tiešu pierādījumu neesot, situācija liecina, ka milzīgo naudas summu dēļ nelegālajā robežšķērsošanā iesaistās ne vien atsevišķi cilvēku pārvadātāji, bet pat dažādas iestādes, sacīja Ton Vana Anha.
Turpat Volkakosovskā “Aizliegtais paņēmiens” satika arī kādu vjetnamieti, kurš ceļā uz Poliju kājām šķērsojis Krievijas un Latvijas robežu.
Vīrietis atklāja, ka arī viņa ceļš uz Eiropu bijis smags - ejot cauri mežiem, nav bijis, ko ēst un dzert, turklāt kādā ceļojuma brīdī starpnieki nobijušies no kontroles un atstājuši viņa grupu mežā. Vairākas dienas imigranti pavadījuši mežā un pēc tam nonākuši kādās mājās, no kurienes piezvanījuši paziņām Varšavā, kas tad savukārt atkārtoti sazinājās ar starpniekiem, kas viņus bija atstājuši.
“Tādu kā es ir ļoti daudz. Tāpēc es nejūtos tik slikti, jo daudz cilvēku ir tādā pašā situācijā. Protams, ir sevi jāierobežo, nedrīkst nekur doties, ir jāsēž uz vietas, bet, salīdzinot ar apstākļiem Krievijā, šeit ir daudz, daudz labāk,” piebilda Polijā nelegāli dzīvojošais vjetnamietis.
To, kādēļ tik daudziem izdodas nelegāli šķērsot Latvijas austrumu robežu, "Aizliegtais paņēmiens" noskaidroja gan eksperimenta veidā mēģinot neatļauti uzturēties robežjoslā un vairākkārtīgi to šķērsot, gan apsekojot austrumu robežas teritoriju posmā no Grebņevas līdz Šķaunei.
Izrādījās, ka robežsardzei savu darbu nākas veikt, rēķinoties ar ierobežotiem tehniskajiem līdzekļiem. Robežas šķērsošanu netraucē ne žogs, ne pietiekami plata pēdu josla, savukārt 32 metrus augstie novērošanas torņi izvietoti reti, un redzamību no tiem ierobežo meži un privātzemju īpašnieku sastādītie koki.
Vietām pašā pierobežas joslā izvietoti kustības un siltuma sensori, taču arī to ir krietni par maz, turklāt daļa regulāri nestrādā. Turklāt šie sensori signalizē arī par meža dzīvnieku pārvietošanos. Visvieglāk šķērsojama valsts robeža ir naktī. Diennakts tumšajā laikā robežsargi apgaitā neejot, jo, kā viņi apgalvo, ar lukturiem tikai nodod sevi, bet atbilstošas nakts redzamības iekārtu arsenāls ir ļoti niecīgs.
Kā pastāstīja robežsardzes darbinieki, visbiežāk noķer tos nelegālos imigrantus, kas kaut kādu iemeslu dēļ paliek bez pavadoņa, apmaldās mežā un spiesti palikt līdz rītam, kad tos sāk meklēt. Nereti, lai tā nenotiktu, migrantiem tiek uzticēts aparāts ar GPS koordinātēm, taču ne visi māk ar to rīkoties. Pārvadātāji turklāt arī rēķinoties, ka kāda grupa iekritīs un tiks notverta, bet, kamēr to meklēs, ceļš būs brīvāks citiem robežpārkāpējiem.
Pie valsts robežas dzīvojošie Sergejs un Larisa papildināja robežsargu teikto, apgalvojot, ka nelegāla robežas šķērsošana parasti notiek naktī, turklāt daži pierobežas saimnieki palīdzot un ļaujot imigrantiem uzturēties savos īpašumos.
“Dienā viņi [robežpārkāpēji] nelien. Jā, kaut kādā vietā paliek, tur pie ezera. Kādā šķūnī ielien. Te mājas stāv pamestas, cilvēku nav vispār,” sacīja Sergejs.
"Aizliegtais paņēmiens" secināja, ka Latvijas austrumu drošības stūrakmens joprojām ir robežsardzes personāla profesionalitāte. Precīzu informāciju, cik tieši cilvēku strādā uz austrumu robežas, robežsardzes vadība nesniedz, taču pēc neoficiāliem datiem vienai patruļai, ko veido trīs līdz četri robežsargi ar automašīnu, savas dežūras laikā jāpārrauga apmēram 20-30 kilometru garš robežas posms. Iekšlietu ministrija jau šī gada pavasarī atzina, ka visas teritorijas apsekošanai kopumā uz austrumu robežas nepieciešami vēl vairāk nekā 260 robežsargi.
