Tūrisms citā tempā
Cilvēkus ar kustību traucējumiem, neredzīgus vai vājredzīgus, arī vecus ļaudis vai citus, kuriem tādu vai citādu iemeslu dēļ parasto tūrisma operatoru temps ir pārāk ātrs, kopš pagājušā gada izbraucienos pa Latviju un arī tālāk ved firma "Difftravel". Tas ir sociālais uzņēmums, kura darbība nav orientēta vienīgi uz peļņu, bet arī uz pienesumu sabiedrībai.
Par to Latvijas Radio pastāstīja uzņēmuma vadītāja Santa Beitāne. Intervija notika viņas darba vietā – mācību automašīnā, jo otrs uzņēmuma darbības virziens ir braukšanas apmācība cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem. Santa Beitāne ir instruktore.
"Es jau par tūrismu cilvēkiem ar invaliditāti ļoti sen domāju, jau vismaz gadus... nezinu, cik, padsmit. Bet tad nebija infrastruktūras. Tagad jau vēl arī ir grūti, bet jau ir labāk," pastāstīja Beitāne.
Lai uzsāktu jauno pakalpojumu, vispirms ar "Altum" finansiālu atbalstu nopirkts busiņš, kas pielāgojams cilvēkiem ar invaliditāti. Specializētais transportlīdzeklis aprīkots ar pacēlāju.
Ar klientu piesaisti un praktiskiem padomiem palīdzējis invalīdu apvienības "Aizvējš" vadītājs Aivars Krūzmētra. "Šobrīd viņš man palīdz ar izvietojumu, kā kurš sēdēs, jo tas ir ļoti svarīgi. Daži ir ratiņkrēslos. Kas var, tas sēž krēslā; tā vienmēr tiek noorganizēts. Mums ir pakalpojums, ka mēs no rītiem aizbraucam visiem pakaļ un savācam, un vakarā aizvedam mājās. Bieži vien šie cilvēki ir vientuļi, reti kurš dzīvo kopā ar kādu, iespējas izkļūt no mājas ir diezgan sarežģītas," pastāstīja Beitāne.
Lai pielāgotos braucēju vajadzībām, pirms ceļojuma ar katru sazinās personīgi, noskaidro iespējas un vēlmes. Arī maršrutus veido atbilstīgi – ne tik piesātinātus, bet cilvēkiem ar invaliditāti sasniedzamus, bez steigas izbaudāmus arī tad, ja kāda no maņām, piemēram, redze, ir vāja vai tās nav.
"Lai programma ir tāda, kur var klausīties. Kāds kaut ko pastāsta, vai kaut ko var aptaustīt ar rokām vai pasmaržot, vai pagaršot. Tad tas ir piemēroti cilvēkiem ar redzes traucējumiem, jo var iesaistīt [citas] savas maņas," skaidroja Beitāne.
Trūkst izpratnes par pieejamību
Uzņēmuma "Difftravel" vadītāja atzina, ka vēl tikai uzkrāj pieredzi, taču viņa jau novērojusi – vairākas pieejamības problēmas atkārtojas un atkārtojas. Dažas atrisina paši, piemēram, līdzi vadā pārbrauktuvi, ko pārlikt pāris pakāpieniem, lai var pārbraukt cilvēki riteņkrēslā. Ar citām lietām tik viegli nevar tikt galā.
"Vēl aizvien grūti ir viesnīcās. Pārsvarā pielāgots ir viens numuriņš, reti kur ir vairāk. Pārsvarā ir viena vai divas istabiņas," pastāstīja Beitāne.
Piemērotu naktsmāju trūkumu ceļotājiem izcēla arī invalīdu un viņu draugu apvienībā "Apeirons". Kaut arī daudzu viesnīcu un viesu māju saimnieki ir ļoti viesmīlīgi un atvērti, trūkst izpratnes par to, ko nozīmē pieejamība.
"Piemēram, mēs zvanām uz kādu viesu namu un prasām, vai jūsu viesu nams ir pieejams. Īpašnieks saka – mums ir pilnībā pieejams viesu nams. Mēs prasām: kā nokļūt ēdamzālē? Viņš saka – jā, tur gan ir divi pakāpieni, bet tā viss pārējais ir pieejams. Tad mēs prasām, vai jums ir arī gulēšanas iespēja. Jā, mums ir super gulēšanas iespējas, bet otrajā stāvā. Lifta gan neesot, bet principā pieejams viss ir," piemērus minēja "Apeirona" valdes priekšsēdētājs Ivars Balodis.
Ceļot ar autobusu?
Taču līdz viesu namam vai kādam tūrisma objektam arī jātiek. Ja negribas ceļot grupā un nav pašam sava braucamā, varētu no punkta A uz punktu B pārvietoties ar sabiedrisko transportu. Taču cilvēkam ar invaliditāti tas nav vienkārši.
Latvijas Radio nolēma noskaidrot, cik vienkārši vai sarežģīti tas ir praksē. Izraudzīts maršruts Rīga–Lapmežciems, un internetā meklēti autobusu atiešanas laikus. Noskaidrojas, ka iespēja aizbraukt būtu, bet nav skaidrs, vai varēs uzņemt pasažieri riteņkrēslā, tāpēc nācās zvanīt uzņēmumam, kas nodrošina autobusu satiksmi:
Latvijas Radio: Sakiet, es gribētu šodien aizvizināt cilvēku ratiņkrēslā no Rīgas uz Lapmežciemu ar jūsu autobusu. Vai tas būtu iespējams?
Pārvadātājs: Ja nav iepriekš pieteikts, jo tur vajag pacēlāju. (..) Tikko 13.50 izbrauca viens autobuss.
Tas jau nokavēts.
Un pēdējais ir deviņos vakarā. Ā, vēl 17.45 no Rīgas.
Tātad aizbraukt uz Lapmežciemu varētu arī tajā pašā dienā, bet uzņēmuma pārstāvis ieteica – vislabāk šādu braucienu pieteikt dienu iepriekš. "Apeirona" pārstāvji gan norādīja – saskaņošana un autopārvadātāju sazvanīšana var izvērsties ļoti sarežģīta, sevišķi, ja līdz galamērķim jābrauc ar vairākiem autobusiem.
"Mēs nokavējam autobusu, nekas, aiziesim uz nākamo. Bet te tev ir tas pasūtītais… Un nākamā vairs nebūs. Un tev jāgaida. Pēc 36 stundām tu vari pasūtīt nākamo, ja esi nokavējis," pastāstīja organizācijas vides pieejamības eksperts Jurģis Briedis.
Testē un māca šoferus
Kopš gada sākuma "Apeirons" kopā ar Latvijas Autoceļu direkciju īpašu uzmanību pievērš starppilsētu autobusiem, testējot pieejamību un atgādinot šoferiem, kā izturēties pret pasažieriem ar invaliditāti.
"Mācām, kā rīkoties situācijās, ja ir nedzirdīgs cilvēks vai neredzīgs cilvēks. Ko ar suni-pavadoni darīt – stūķēt viņu bagāžas nodalījumā vai ļaut ar saimnieku kaut kur aizmugurē sēdēt. Kā rīkoties tādos brīžos, kad ir ratiņkrēsla lietotājs: kā tas pacēlājs strādā, ja tāds ir paredzēts, vai kā pareizi iestumt, iegrūst, ievilkt; piesprādzēties kaut kur, jo drošībai tomēr jābūt. Ja strauji bremzē, ātrāk uzsāk [braukšanu], sasveras autobuss, tu vari izkrist," pastāstīja Balodis.
"Apeirona" pārstāvji uzsvēra, ka testēšanas nolūks nav kādu pārmācīt vai sodīt, bet iemācīt rēķināties ar cilvēkiem ar invaliditāti. Arī šī mūsu sabiedrības daļa grib ceļot, izbaudīt brīvdienas vai atvaļinājumu tikpat bezrūpīgi kā jebkurš cits. Ja dažādu šķēršļu būtu mazāk, ieguvēji būtu visi, arī uzņēmēji.
"Zviedrijā bija izpētījuši, ka katrs pakāpiens uzņēmējiem ir mīnus 15% peļņas. Piemēram, ja mēs ejam pusdienās ar Voldemāru, tad mēs izvēlamies tuvāko kafejnīcu, kas ir pieejama. Tad tā pieejamā kafejnīca ir ar plus pieciem cilvēkiem, piemēram, vairāk katru dienu peļņas nekā nepieejamām kafejnīcām," sacīja Balodis.
Ivara Baloža pieminētais Voldemārs ir Voldemārs Lapa, "Apeirona" brīvprātīgais, vīrs ratiņkrēslā, kurš aktīvi piedalās vides pieejamības testos.
Viņš iedrošina grūtību priekšā nevis nolaist rokas, bet tomēr doties ceļā: "Ir jāskatās no pozitīvās [puses]. Būtībā, ja mēs gribam sakārtot, ir jāpiesaka tie pakalpojumi, ja mēs gribam, lai būtu labāk. Lai tie šoferi redzētu."
Pieejamības uzlabošana turklāt nav tikai invalīdu lieta, bet iekļūt transportā vai apskates objektos vēlas arī cilvēki ar maziem bērniem vai bērnu ratiņiem, vecāki cilvēki un tie, kuriem ir kāda pārejoša veselības problēma, kas ierobežo kustības, teiksim, sastiepta potīte.
