Sacensību dalībniekiem tik tiešām nācās izkaptis kārtīgi iztrīt, jo sacensībām paredzētajā pļavā viņus gaidīja kārtīgs pārbaudījums. Zāle, kas, gaidot sacensības, šopavasar nebija pļauta, saulē un karstumā bija gluži vai sakaltusi. Pļāvēji stāstīja:
"Tā ir tā nokaltusi, tā izžuvusi, tur būs grūti kaut ko izdarīt, jābūt ļoti asai izkaptij, jābūt rasai, mitrumam, mitru zāli jebkurā gadījumā ir daudz labāk pļaut, un tur vajag baigo ātrumu, lai tādu sliktu, sausu zāli pļautu."
"Tas nav nekas, ja tā ir gara, galvenais, lai tā būtu tāda mīkstāka, lai būtu rasiņa biški, bet nu nebūs."
"Nu, kāda ir, tāda jāliek zemē! Ko tu padarīsi!" vērtēja šo sacensību idejas lolotāja Rita Dūda-Čača.
Taujāta, vai šodien, kad ir tehnika, trimmeri, roboti, laukos izkapts ir vēl darba ierindā, viņa atzina, ka ir gan. "Jā, ir! Pavasarī, kur tu iesi ar to robotu? Paņem izkapti, – žik, žik! un gatavs, ar trimmeri, kamēr tu paņem, uzvelc, uzkar, a tā paķer izkapti un laid!"
To, ka laukos bez izkapts neiztikt, atzina arī sacensību dalībnieks Juris Žūriņš. "Bez izkapts nevar iztikt! Robežstabi [jāapļauj], ap ābelītēm… (..) Trimmera man nav.
Var jau trimerēt, bet priekš kam smirdināt pasauli un ausīs džinkst, un turklāt tu taču, cilvēks pavingro.
Kas var būt veselīgāks rīta rasā, nu man tā ir tāda "slimība" no bērnības. Kad mammas gotiņai bija jāsapļauj, jo tēvs bija "augstskolā", ziniet paši, kādā augstskolā, un man no 14 gadiem bija jāpļauj gotiņai siens."
Bez vīriem siena vālā gatavas stāties arī vairākas dāmas. Maruta Gaile atbraukusi no Limbažiem.
Maruta Gaile: "Pilsētas meitene, pilnīga pilsētas meitene!"
Latvijas Radio: "Bet jūs redzat to zāli?"
Maruta Gaile: "Es jau baidos, baidos, reāli baidos! Pļauts nav kādus gadus divdesmit, tad, kad mums vēl bija kāda govs, tad govij uz nakti sapļauj kaut kādus striebuļus, bet zāli, protams, es nemāku pļaut."
Siena vālā gatavi stāties bija gan pieredzējuši pļāvēji, gan arī ne tik pieredzējuši:
"20–30 gadus neesmu pļāvis, nu vakar vakarā drusku ieskrēju tādos te pašos "rudzos" pamēģināt, nu it kā īsti lāga nav, bet jācenšas."
"Piemēram, es, es domāju, ka es māku, tad jau šodien redzēsim."
Un nu jau pienācis brīdis, kad jādodas pļavā. Īsa instruktāža, pļaujamo gabalu izloze un neliela iesildīšanās ar dziesmu jeb, kā sacensību dalībnieki paši sacīja – pļāvēju himnu.
Protams, saules izkaltētā zāle, kurā arī ne mazums jau nobrūnējušu, cietu lupīnu, nav nemaz tik viegli zemē noguldāma, pirmajai to paveikt izdodas Ilzei Šulcai.
"Patiesībā nekā traka. Mums jau agrāk neprasīja, vai tu gribi pļaut vai negribi pļaut. Mamma lika, un bija jāpalīdz.
Tagad drusciņ aizmirsies, jo visur ir trimmeri. Bet, lai atjauninātu iemaņas, es pirms kādām trijām dienām pie mājas pamēģināju burkšķus nopļaut; nu tas, kas bērnībā ielikts, nekur jau nevar pazust," atzina Šulca.
Arī otra veiksmīgākā pļāvēja – sieviete, Ilze Žūriņa-Davidčuka.
"Grūti – sausa zāle, ļoti, ļoti grūti pļaut," sacīja Žūriņa-Davidčuka. Jautāta par seno tradīciju atdzīvināšanu, viņa sacīja: "Es domāju, ka ir daļa, kurai viņas vispār nav pazudušas. Es ar trimmeri arī nemāku pļaut un pat negribu pļaut un, ja kas lielāks ir jāpļauj, paņemu izkapti. (..) Man tas nav nekas svešs. Vienai jaunatnes daļai, kas nedzīvo laukos, nu, viņi droši vien, ka nezina, kas ir izkapts."
"Zināt, kā ir, baigais prieks, ka var paņemt ārā šo veco instrumentu, baigi labā sajūta. Šitā ir manas mammas, ar ko mamma pļāva un daudz pļāva. Pļāva lopiem zāli, pļāva cūkām zāli, tā kā viņa ir mantojumā, stāv nolikta, bet šad tad izvelkam," piebilda Šulca.
Tātad izkapts laukos vēl nebūt nav seno darba rīku muzeja eksponāts, tā vēl joprojām ir ierindā.
