Vaicāta par to, kā iejutusies Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu premjeru vidē, Siliņa atzina, ka tajā ir savi izaicinājumi, taču katrs no 27 ES dalībvalstu līderiem ir jārespektē un jāciena.
"Valodas barjeras man nav, jo pārsvarā visi līderi runā angliski, ar atsevišķiem izņēmumiem. Eiropadomēs lielās valstis un dažas mazās gribēja runāt savā valodā. Ar Zviedrijas premjeru Kristersonu pārspriedām, ka viņš pārsvarā runā angliski, bet reizēm, kad ir ļoti kaut kas emocionāls, gribas runāt zviedriski, bet nav pārliecības, ka iztulko pareizi. Tad abi nospriedām, ka tomēr runāsim angliski, bet, iespējams, būs kādi emocionāli brīži, kad pašiem tonis ir svarīgāks, kādā runājam, un ceram, ka uzcītīgie tulki visu iztulko. Lielu problēmu man nav," klāstīja Siliņa.
Premjere stāstīja, ka viņai Eiropadomes laikā bija jāvada sešu premjeru ("NB6") sanāksme, proti, tās ir trīs Baltijas valstis un trīs Skandināvijas valstis – Somija, Zviedrija un Dānija.
"Mums arī ir pievienojušies īri, jo viņiem, Lielbritānijai aizejot no ES, vairs nav draudziņu pulka. Pēdējā tikšanās reizē mums pievienojās arī Polija, jo viņi negribēja būt tuvi Višegradas valstu grupai," pastāstīja Siliņa.
Šīs grupas koordinācija iedevusi atspērienu tieši pirms pēdējā Eiropadomes samita, kurā lēma par ES iestāšanās sarunu sākšanu arī ar Ukrainu.
"Nezinājām, kā mēs reaģēsim uz [Ungārijas premjera Viktora] Orbāna izteikumiem, nezinājām, vai visi 26 esam vienoti. Mēs katrs atnācām [uz sanāksmi] ar savām domām, katram ir savas sarkanās līnijas attiecībā uz finansējumu, bet vienojāmies, ka, lai vai kas, bet par Ukrainu stāvēsim un kritīsim. Mēs visi aizgājām stiprāki un vienojāmies, ka Orbānu neliksim mums priekšā, bet atstāsim aizmugurē," liktenīgā samita aizkulises atklāja Siliņa.
"Man un pārējiem [premjeriem] tas iedeva vienotu un koordinētu sajūtu, ka mēs esam kopā," uzsvēra Siliņa. "Vienojāmies – ja jutīsim, ka kaut kas neiet tā, kā gribam, es sasaukšu viņus atkal kopā, un tā arī izdarījām.
Mēs, šis bloks, veidojamies tāds spēks, kas ļoti labi izprot, kāda ir Krievija, kāda ir Baltkrievija, ko nozīmē nebūt ļoti lielām valstīm, bet cīnīties par savu iedzīvotāju interesēm un būt skaļiem," pauda premjere.
"Mēs neesam tur kaut kāda mazā Baltija, jo kopš kara sākšanās Ukrainā Baltijas valstis, arī Skandināvijas valstis – Somija, kas piedzīvoja Krievijas iebrukumu, spējam diezgan labi tulkot kolēģiem to, kas notiek," turpināja premjere.
Viņa arī uzskata, ka vairs nav tādu valstu, kurām būtu jāskaidro, kāda ir Krievija un Baltkrievija. Taču jāsaprot, ka ne visām ES dalībvalstīm šis jautājums ir tik akūts kā mums.
"Jāsaprot, ka daudzām dienvidu valstīm ir milzīga migrācijas problēma un viņiem ir jāatbild saviem iedzīvotājiem uz nelegālās migrācijas spiedienu, bet viņi tajā pat laikā atbalsta Ukrainu," norādīja Siliņa.
Runājot par Ungārijas bloķēto ES finanšu palīdzības paketi Ukrainai, Siliņa skaidroja, ka ES jau šobrīd ik mēnesi Ukrainai piešķir 1,5 miljardus eiro un tas tā arī turpināsies. Taču šis finansiālais atbalsts iedotu stabilitātes sajūtu ukraiņiem ilgtermiņā – viņi zinātu, ka atbalsts no ES būs turpmākos trīs gadus.
"Nav tā, ka Eiropa nesniedz Ukrainai atbalstu. Sniedz. Ilgtermiņa aspekts ir tas, par ko vēl diskutēsim, no kādiem avotiem finansējumu rast," paskaidroja premjere, paužot pārliecību, ka ES izdosies par šo paketi vienoties. Nākamā sanāksme paredzēta 1. februārī.
Uz jautājumu, vai ir bažas, ka Ungārijas piemēram varētu sekot arī Slovākija, kuras premjers Roberts Fico ir paziņojis, ka Ukrainai militāri nevajadzētu palīdzēt, Siliņa atzina, ka pirms samita nebija pārliecības, ko Fico teiks.
"Nezinājām, vai esam 26. Fico runas nebija patīkamas, viņš nav ļoti patriotisks atbalsta ziņā, bet viņš nebloķēja kopējo ES nostāju. Tas ir ļoti svarīgi, ka viņš to nedarīja," akcentēja Siliņa.
"Mums kā Eiropai ir svarīgi, lai gan Ungārija, gan Slovākija, arī Slovēnija, Polija paliktu Eiropas demokrātiskajā zonā. Nav jau liela uzvara, ja iegūsim Ukrainu, bet zaudēsim Ungāriju," uzsvēra Siliņa.
Viņa uzsvēra, ka Polija šobrīd ir ieguvusi tādu līderi – premjeru Donaldu Tusku –, kurš "spēj būt demokrātisks un pārstāvēt likuma varu, un ir sajūta, ka viņam nav problēmu ar eiropeisko kursu un pret Krievijas kursu".
