ĪSUMĀ:
- Dzīvs piemērs: Tatjana un Martins jau ilgstoši nespēj sadalīt aizgādību pār bērniem.
- Centrs "Marta": vardarbīgās attiecībās bērnus izmanto kā manipulācijas līdzekli.
- Bāriņtiesa var lemt par bērnu "sadalīšanu", ja vecāku strīdi ir tik lieli, ka tie apdraud bērna normālu attīstību.
- Lai izcīnītu aizgādību, tēvs un māte nolīgst ne tikai advokātus, bet arī psihologus.
- Latvija šogad zaudēja Eiropas Cilvēktiesību tiesā par nespēju tēvam savlaicīgi ļaut satikt bērnu.
- Lieta par bērniem, kas vēlāk nonāca Eiropas Cilvēktiesību tiesā, jāizskata paātrināti, bet nacionālās tiesas to darīja gausi.
- Lai bērni nekļūtu par ķīlniekiem ilggadējos vecāku strīdos par aizgādību, svarīga loma ir efektīvam bāriņtiesas darbam.
- Katru gadu bāriņtiesas vērtē aizgādības lietas par apmēram 900 bērniem.
- Tieslietu ministrijas darba grupā diskutē, kā uzlabot tiesas spriedumu pildīšanu lietās par saskarsmes tiesībām.
Tatjanas un Martina stāsts
Trīs bērnu māte Tatjana (vārds mainīts), kura dzīvo Rīgā, nu jau ceturto gadu šķiras no vīra un cīnās par bērnu aizgādību. Sieviete stāstīja: "Piecus sešus gadus mēs dzīvojām ļoti labā atmosfērā. Mums bija laba ģimene ar bērniem, ar prieku."
Tatjanas ģimenē aug trīs bērni – meita, kura ir vecākā, un divi dēli. Viņi visi ir vecumā līdz desmit gadiem. "Ar bērniem es runāju krieviski, ar vīru angliski, un bērnu tēvs ar bērniem angliski," sacīja Tatjana. Viņa ar vīru, austriešu uzņēmēju, iepazinās ārzemēs un tur arī apprecējās. Pāris nolēma ģimeni veidot Latvijā, kas ir Tatjanas dzimtene.
Nesaskaņas laulātajiem sākās vēl pirms trešā bērna piedzimšanas. Strīdi bija saistīti ar vīra nedienām biznesā. "Viņa uzvedība sāka mainīties, un viņš arī uzvedās ļoti dīvaini," pauda Tatjana.
Laulātie vienojās, ka jāšķiras. Vīrs sagatavoja dokumentus, kuros bērnu aizgādība bija noteikta tikai viņam. Tatjana tam nepiekrita, tāpēc lūdza tiesu šķirt laulību un lemt, ka bērniem jādzīvo pie viņas. Māte arī lūdza līdz sprieduma paziņošanai neļaut tēvam bez viņas atļaujas izvest bērnus no valsts. Tiesa šo prasību apmierināja.
Tobrīd jaunākajam dēlam bija vien daži mēneši, tāpēc ģimene turpināja dzīvot kopā.
Tatjana stāstīja: "Mēs izgājām ārā pastaigāties. Mazajam bērniņam bija desmit mēnešu. Kad es atgriezos, tas bija kaut kur ap pulksten 18, durvju slēdzenes jau bija nomainītas."
Viņa stāstīja, ka ar mazu bērnu rokās bija palikusi uz ielas: "Mans vīrs neatbildēja uz maniem zvaniem."
Sieviete izsauca pašvaldības policiju. Pēc ierašanās izsaukuma vietā Rīgas pašvaldības policijas darbinieks vēlāk iestādes ziņojumā notikumus aprakstīja šādi: "Dežūrdaļas darbinieki sazvanīja (..) vīru, kurš paskaidroja, ka no sarakstes ar sievu sapratis, ka sieva kontaktējusies ar personu, kura inficēta ar koronavīrusu. Un, ņemot vērā šī brīža situāciju valstī, pirms sieva tiekas ar pārējiem bērniem, viņai jāveic pārbaude, lai konstatētu, ka viņa nav inficējusies."
Tatjana policistiem skaidroja, ka ir nonākusi bezpalīdzīgā stāvoklī, un lūdza, lai viņu ved uz krīzes centru.
Fragments no Rīgas pašvaldības policijas ziņojuma: "Sievietei izskaidrots, ka nav nepieciešams ļaunprātīgi izmantot krīzes centru, ja viņai ir dzīvoklis, kurā neviens viņu neapdraud un kurā ir iespējams palikt."
Bērnu māte arī devās uz dzīvokli, kas viņai piederēja vēl pirms laulībām. Kopš brīža, kad vīrs viņu izlika no mājām, Tatjana tajā dzīvo kopā ar jaunāko dēlu. Tikmēr vecākie bērni dzīvo pie vīra.
Tatjana pauda: "Gadījās, ka meitu viņš atved pāris reizes. Viņa ir noskaņota [pret mani] un ļoti agresīva."
Bērni nevēlas Tatjanu satikt, jo tēvs viņus noskaņo pret māti. "Visa šī drāma… mani bērni ir tikai manipulācijas objekts," piebilda Tatjana.
Viņa vēl pirms izlikšanas no mājām vērsās policijā, jo bērnu tēvs iepriekš bijis gan fiziski, gan emocionāli vardarbīgs pret sievu. Pašvaldības policijā Tatjana vērsās vismaz četras reizes. Savukārt Valsts policija pēc mātes iesnieguma sāka resorisku pārbaudi, bet kriminālprocesu pret tēvu neierosināja.
Centrs "Marta": vardarbīgās attiecībās bērnus izmanto kā manipulācijas līdzekli
Tatjana Rīgas Sociālajā dienestā izgāja rehabilitācijas kursu no vardarbības cietušām personām. Tāpat pēc palīdzības viņa vērsās arī resursu centrā sievietēm "Marta".
Centra "Marta" sociālā darbiniece Liene Celmiņa stāstīja, ka visgrūtāk vardarbīgas attiecības pamest, ja tajās ir kopīgi bērni, jo viņus izmanto kā manipulācijas līdzekli: "Bieži vien sievietes arī saņem draudus, ka bērni tiks izvesti no valsts, ka viņa viņus nekad neredzēs."
Šādus gadījumus centra "Marta" darbinieki ir pieredzējuši daudz.
"Problēma ir tāda, ka viena no pusēm, kura prot labāk argumentēt un savu viedokli labāk izpaust, tai, iespējams, ir arī labākas izredzes paust viedokli, kas arī, iespējams, tiek ņemts vērā, kas tiek uzskatīts par patiesu. Mums jāatceras, ka šie gadījumi – emocionālā vardarbība, kas notikusi caur personām, to tikai viņas pašas zina," atzīmēja Celmiņa.
To, kurš pret kuru bijis vardarbīgs, līdz šim nav izdevies noskaidrot arī iestādēm, kas šķir Tatjanas un viņas vīra laulību.
Bērnu tēvs Martins (vārds mainīts) apgalvo, ka vardarbīga ir sieva, un šķiršanās lietā ir iesniedzis pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību. Viņš grib, lai Tatjanai liegtu satikties ar vecākajiem bērniem ārpus bāriņtiesas, kā arī lai sieva viņam netuvojas tuvāk par 50 metriem.
Martina lūgumu šovasar tiesa noraidīja, bet viņš to pārsūdzēja.
Nevienas tikšanās nebija
Kad Tatjana jau vairākus mēnešus dzīvoja atsevišķi no Martina un vecākos bērnus tikpat kā neredzēja, tiesa līdz sprieduma paziņošanai noteica kārtību, kādā vecākiem jāsatiek bērni.
Uz pirmo mātes un bērnu tikšanos bāriņtiesā ieradās tēvs viens pats, bet bērni palika uz ielas mašīnā. Viņš sacīja, ka viņi nevēlas kāpt ārā no auto. Arī nākamās tikšanās nenotika, jo bērni likuši noprast, ka nevēlas satikt savu māti. Kad Martins atstāja bāriņtiesu, Tatjana vīram sekoja. Sieviete filmēja, kā vīrs no viņas izvairās.
Turpretī Tatjana vīram atļauj satikt jaunāko dēlu, ar kuru dzīvo kopā, jo Martins ir bērna tēvs.
Pusgadu pēc tam, kad Martins nomainīja slēdzenes, Rīgas bāriņtiesa Tatjanai piešķīra atsevišķu aizgādību, jo nolēma, ka visiem bērniem būs labāk, ja viņi dzīvos pie mātes. Iestāde ņēma vērā arī to, ka Martins neļauj mātei satikt bērnus. Gala vārdu gan teica Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa. Tā nolēma, ka līdz sprieduma paziņošanai bērniem dzīvesvieta nemainīsies – jaunākais dēls turpinās dzīvot pie mātes, bet vecākie bērni pie tēva. Tiesnesis noteica arī laikus, kad abi vecāki var satikt visus bērnus.
Tatjana stāstīja: "Man tikai [atļāva tikšanos] trešdienās divas stundas bāriņtiesā, [kopā] ar kādu saskarsmes personu. Vienu nedēļu ar vienu bērnu, nepāra (nedēļā) ar otru bērnu – tikai četras stundas mēnesī. Neviena tikšanās nebija."
Viņa stāstīja – ja arī Martins atveda vecākos bērnus uz bāriņtiesu, tad drīz vien viņi aizgāja, jo neesot gribējuši runāt ar māti. Reizēm tēvs atnāca viens un parādīja Tatjanai video. Pēc Tatjanas teiktā, bija arī situācija, kad vīram uz satikšanos bija jāatved vidējais dēls, bet Martins atnāca viens un parādīja video, kurā bērns saka, ka negrib redzēt māti.
Iepriekš, kad visa ģimene vēl dzīvoja kopā, tad meita esot teikusi psihologam, ka grib būt blakus abiem vecākiem.
"Viņš apgalvo, ka bērni negrib tikties, bet mans dēls – viņš ir tādā vecumā, ka viņam ir ļoti grūti. Viņam bija tikai trīs gadi, kad mans vīrs nomainīja durvju slēdzenes. Tā ir traģēdija," sacīja Tatjana.
Bērnu noraidošās attieksmes dēļ bāriņtiesa pieņēma jaunu lēmumu, ka abiem vecākajiem bērniem jāturpina dzīvot pie Martina. Savukārt jaunākā dēla interesēs ir dzīvot atsevišķi pie Tatjanas, kurai noteica atsevišķu aizgādību.
Bāriņtiesa tādu piemēro gadījumos, ja vecāku strīdi ir tik lieli, ka tie apdraud bērna normālu attīstību.
Šajā gadījumā tēvs ar māti nespēja vienoties par dēla izglītību. Tēvs vienpersoniski viņu reģistrēja citā bērnudārzā – ne tajā, uz kuru jau iepriekš puiku veda māte.
Ģimenes strīdam tiesā ir daudz blakus sūdzību. Gan māte, gan tēvs tiesai sūta papildu pierādījumus – video, audio ierakstus, fotogrāfijas un psihologu atzinumus, ģimenes ārstu slēdzienus, un citu iestāžu atzinumus.
Tatjana stāstīja: "Man nav iespējas strādāt tāpēc, ka no rīta līdz vakaram es gatavoju dokumentus visādām instancēm, protams, ka no Valsts policijas nāk iesniegumi no mana vīra puses – arī vajag sniegt informāciju un visus pierādījumus."
Pērn pavasarī tiesa paziņoja spriedumu, kas neatšķiras no bāriņtiesas lēmuma. Proti, vecākie bērni dzīvo pie tēva, bet jaunākais – pie mātes. Turklāt Tatjanai ir atsevišķa aizgādība par jaunāko dēlu.
Gan Tatjana, gan Martins spriedumu pārsūdzēja. Tas nozīmē, ka viņi joprojām nav šķīrušies, bet cīņa par bērniem turpinās.
Tatjanai arī pēc tiesas lēmuma pasludināšanas nav izdevies atjaunot attiecības ar bērniem, jo vīrs spriedumu nepilda. Sieviete pat vairākas reizes nolīga tiesu izpildītājus, kuri fiksēja, ka Martina dēļ māte nesatiek vecākos bērnus.
Tā kā tēvs nepildīja spriedumu, tiesu izpildītāji vērsās tiesā. "Pirmo reizi, 2021. gadā, bija atteikums. Un šajā gadā tiesu izpildītāja atnāca trešo reizi, bet viņš neatveda bērnus. Tas bija konstatēts un iesniegts pieteikums tiesā. Tajā daļā [prasību] apmierināja. Viņam bija naudas sods 100 eiro," sacīja Tatjana.
Viņasprāt, šāds sods neko nemaina, jo nauda vīram nav problēma. Arī tēvs, kad tiekas ar jaunāko dēlu, ņem līdzi tiesu izpildītājus.
Tatjanas vīrs Martins nepiekrita intervijai ar Latvijas Radio. Viņš atsūtīja rakstisku atbildi e-pastā: "Man ir jārespektē bērnu intereses. Es nevaru sniegt plašāku informāciju sabiedrībai."
Martins arī norādīja, ka notiek tiesvedība un ka Tatjanas teiktais neatbilstot patiesībai: "Lūdzu, respektējiet bērnu privātumu un neko nepublicējiet, pamatojoties uz [mātes] pieņēmumiem vai teiktā. Rezultātā man diemžēl būtu jāvēršas tiesā pret jums personīgi un jūsu pārstāvēto iestādi."
Ne tikai advokāti, bet arī psihologi
Tatjana lūdza tiesu, lai tā nosaka tēvam psiholoģisko ekspertīzi. Viņa grib pārliecināties, ka Martins noskaņo bērnus pret māti. Vīrietis ekspertīzei nepiekrita, jo, pēc viņa teiktā, vairāki speciālisti viņu un bērnus jau psiholoģiski pārbaudīja.
Kā pierādījumus tiesā Martins pievienoja klīniskās psiholoģes Noras Razgailas atzinumus. Viņa pēc tēva pasūtījuma arī veica psiholoģisko izpēti. Tajā Razgaila secinājusi, ka meitai ir traumējoša attiecību pieredze ar māti. Psiholoģe piesauca gan emocionālu, gan fizisku vardarbību.
Razgaila ne tikai veica psiholoģisko pārbaudi, bet kopā ar Martinu veda bērnus uz tikšanos ar Tatjanu. Viņa arī sniedza psiholoģiskas konsultācijas bērnu tēvam.
Tatjana stāstīja, ka pie Martina par vienu no bērnu auklēm strādā Landa Razgaila. Viņa kā Martina tulce arī piedalījās bērnu saskarsmē ar vecākiem. Psiholoģes Noras Razgailas un Landas Razgailas sociālo tīklu konti liek domāt, ka abas varētu būt radinieces. Tomēr apstiprinājumu ne no Noras, ne arī Landas Razgailas raidījuma "Atvērtie faili" sērijas veidošanas laikā Latvijas Radio tā arī neizdevās iegūt.
Tā kā Nora Razgaila ne tikai veica psiholoģiskās izpētes Martinam, bet arī veda bērnus uz tikšanos ar māti, tad Tatjana par to sūdzējās Psihologu sertifikācijas padomē, kuras priekšsēdētāja ir Rita Niedre.
"Ētikas kodekss ļoti skaidri nosaka, ka, ja personai pirms tam ir sniegta psiholoģiskā konsultēšana, tad pēc tam nevar veikt psiholoģisko izpēti," norādīja Niedre.
Psihologu sertifikācijas padome arī secināja, ka Razgailas sagatavotajos sadarbības pārskatos iekļauto informāciju nevar uzskatīt par ticamu. Padome atbildes vēstulē Tatjanai arī norādīja, ka, "sadarbības pārskatos izteiktie spriedumi un secinājumi uzskatāmi par Razgailas subjektīvo viedokli, kas nav pamatots ar psiholoģiskā izpētē iegūtiem faktiem".
Tādēļ padome pieprasīja no Razgailas paskaidrojumu un pēc tam ar viņu pārrunāja, kā uzlabot darbu nākotnē.
Niedre stāstīja, ka vecākiem nav aizliegts pasūtīt psiholoģisko izpēti. Tomēr, ja tajā nepiedalās otrs vecāks, tas jānorāda kā rezultātu ierobežojums. To Razgaila bija izdarījusi.
Raidījuma veidošanas laikā Latvijas Radio neoficiālās sarunās uzzināja, ka nereti vecāki meklē speciālistus, kas viņiem sniegs labvēlīgus atzinumus tiesā. Tādēļ reizēm bērnus ved pat pie vairākiem psihologiem. Psihologu sertifikācijas padomes priekšsēdētāja Niedre tam nepiekrita.
Latvija zaudē Eiropas Cilvēktiesību tiesā par nespēju tēvam savlaicīgi ļaut satikt bērnu
Šovasar stājās spēkā Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums, kurā Latvija zaudēja, jo iestādes nespēja nodrošināt tēvam saskarsmes tiesības ar bērnu. Portāls "Delfi" šogad maijā rakstīja, ka bērna tēvs ir iepriekšējā sasaukuma Saeimas deputāts Edgars Kronbergs.
Tēva strīds ar bijušo sievu par bērna aizgādību ilga septiņus gadus. Kaut arī tiesa noteica, ka tēvam jāsatiek meita, māte spriedumu nepildīja un bērnu uz tikšanās reizēm bieži vien neatveda. Procesā iesaistījās tiesu izpildītājs, kurš sastādīja aktus par sprieduma nepildīšanu. Bet tiesa tos atcēla, jo māti nevar sodīt par to, ka bērns nevēlas satikties ar tēvu. Kad Kronbergs saprata, ka Latvijas tiesās visas iespējas ir izsmeltas, viņš vērsās Eiropas Cilvēktiesību tiesā.
"Ieraugot šo lietu, kur jau pa gabalu bija redzams, ka bērna māte izrāda ļoti lielu pretestību un būtībā Latvijas iestādes ir bezspēcīgas viņas priekšā, bija ļoti skaidrs, kāds varētu būt iespējamais Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums," norādīja tiesību zinātņu doktore, zvērināta advokāte Inese Nikuļceva.
Nikuļceva tiesvedībā Strasbūrā pārstāvēja Kronbergu.
Viņa stāstīja: "Eiropas Cilvēktiesību tiesa šajā spriedumā ļoti skaidri norādīja, ka bāriņtiesas darbības ir bijušas ļoti neaktīvas, ļoti formālas un ka būtu nepieciešama tāda jēgpilnāka attieksme. Šajā gadījumā vēl bija tā, ka bāriņtiesa pat lūdza tiesu vispār atbrīvot viņu no pienākumiem."
Eiropas Cilvēktiesību tiesa secināja, ka ir pārkāptas Kronberga tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību. Tiesa pārmeta bāriņtiesai, ka tai jau vairākus gadus bija zināms šis ģimenes strīds, bet iestāde nevarēja panākt, lai puses ievērotu tās lēmumus un rekomendācijas.
Kaut arī lietas par bērniem jāizskata paātrināti, nacionālās tiesas to darīja gausi.
Nikuļceva sacīja: "Es teiktu, ka nevis ir formāla tiesu pieeja, bet tiesas ir vienkārši aizgājušas pa nepareizu ceļu, kaut kā absolutizējot bērna vēlmi vai nevēlēšanos, neuzskatot, ka tiesu izpildītājam ir jāpaskatās pēc būtības."
Tiesa nolēma, ka par pamattiesību pārkāpumu Kronbergam no valsts pienākas 10 000 eiro liela kompensācija. Tomēr strīds starp abiem vecākiem turpinās vēl joprojām.
"Cik es saprotu, tad vēl aizvien iet kā pa celmiem. Saskarsme ar bērnu notiek, bet bērna māte vēl aizvien ļoti, ļoti pretojas. Pēc būtības es teiktu, ka tās problēmas, kas bija iepriekš, turpina pastāvēt," atzīmēja Nikuļceva.
Nikuļceva stāstīja, ka tas ir pirmais šāds spriedums pret Latviju. Viņa gan paredz, ka tas nebūs pēdējais, jo ir saņēmusi vairākus zvanus no vecākiem, kuri vēlas vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā. "Daži iesniegumi tomēr ir tapuši. Skatīsimies, vai Eiropas Cilvēktiesību tiesa pieņems šīs lietas un vai tur būs kāda tālāka virzība," piebilda Nikuļceva.
Lai bērni nekļūtu par ķīlniekiem, svarīga loma – efektīvam bāriņtiesas darbam
Kā šo tiesas spriedumu vērtē Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomē – iestādē, kas uzrauga zvērinātu tiesu izpildītāju darbu?
Padomes priekšsēdētāja Iveta Kruka norādīja: "Bērna viedoklis, protams, ir svarīgs, un tas tiek piefiksēts. Bet bērna nevēlēšanās ne vienmēr būs pamats atzīt, ka spriedums tiek pildīts."
Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums viņu nepārsteidza, jo praksē jau ir atklājušās vairākas problēmas. Tas ir abu vecāku pienākums motivēt bērnu satikt māti vai tēvu.
"Ja otrs vecāks, pie kura dzīvo bērns, nav pielicis visas saprātīgās pūles, lai bērnu sagatavotu saskarsmei, tad es uzskatu, ka viņš nav izpildījis tiesas spriedumu," sacīja Kruka.
Bet ne vienmēr tā uzskata arī tiesa. Un to bieži izmanto vecāki. "Bērns negrib. Tā ir šī brīža tendence," pauda Kruka.
Pēc Krukas teiktā – ja kāds no vecākiem arī nepilda spriedumu, tad pašreizējie sodi to neliek darīt.
"Mūsuprāt, šie sodi ir nesamērīgi mazi, kas neveicina pienākuma sajūtu, ka tas ir jāpilda, savādāk būs sliktas sekas. (..) Klasiski [sodi] – 20, 40, 50 eiro. Nesen kolēģis dalījās ar pieredzi – [sods] 100 eiro," stāstīja Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes priekšsēdētāja.
Kaut arī maksimālais naudas sods ir 1500 eiro, tiesa praksē piemēro mazus sodus, jo baidās, ka tas var ietekmēt bērna labklājību, iespaidojot vecāka finansiālās iespējas par bērnu parūpēties.
Ja tiesu izpildītājs atkārtoti konstatē, ka vecāks nepilda spriedumu, tad bāriņtiesa var atņemt aizgādības tiesības, savukārt policija var saukt pie kriminālatbildības.
Kruka gan stāstīja, ka vairumā gadījumu pēc sastapšanās ar tiesu izpildītāju vecāki sāk pildīt tiesas spriedumu: "Vai pārrunu ceļā, vai citreiz pietiek ar kādu vienu sodu, un tomēr tad tas process aiziet."
Pēc Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes priekšsēdētājas teiktā secināms, ka pie tā, lai bērni nekļūtu par ķīlniekiem ilggadējiem vecāku strīdiem par aizgādību, svarīga loma ir efektīvam bāriņtiesas darbam.
Katru gadu bāriņtiesas vērtē aizgādības lietas par apmēram 900 bērniem
Bāriņtiesu darbu uzrauga Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI).
Vai inspekcija saredz problēmas bāriņtiesas darbā, kad runa ir par ļoti ilgiem konfliktiem par aizgādību? VBTAI Bāriņtiesu metodiskās vadības un uzraudzības departamenta direktore Brigita Veidmane skaidroja: "Es neteiktu, ka mēs kaut ko ļoti šajās lietās varētu bāriņtiesām pārmest. Tas, ko mēs dažkārt redzam, – bāriņtiesas, iespējams, ilgstoši uzskatot, ka bērnam tomēr labāk palikt šī vecāka aizgādībā, kas nerealizē tiesas spriedumu, aizgādības tiesības nepārtrauc. Bet mēs kā inspekcija nevar norādīt bāriņtiesai pieņemt vienu vai otru attiecīgu lēmumu."
Šādās situācijās inspekcija bāriņtiesai atgādina, ka par tiesas sprieduma nepildīšanu tā var atņemt vecākam bērna aizgādības tiesības. Bāriņtiesas gan to dara reti.
"Ja nemaldos, pagājušajā gadā bija divi lēmumi, kad bāriņtiesas pārtrauca aizgādības tiesības vienam no vecākiem. Šogad jau zinām, ka arī ir divi gadījumi nepilna gada laikā, kad bāriņtiesas ir pārtraukušas aizgādības tiesības vienam no vecākiem, un bērns ir nodots otra vecāka aizgādībā," stāstīja Veidmane.
Bet – ja runa ir par tikšanos ar kādu no vecākiem, tad kāds svars ir bērna viedoklim? VBTAI vadītājas vietniece Valentīna Gorbunova sacīja: "Mēs ne vienu reizi vien esam norādījuši arī bāriņtiesām uz to, ka bērna viedoklis nav absolūts lielums. Proti, ja ilgstoši viņš ir bijis viena vecāka aprūpē un otram ir liegta saskarsme ar šo bērnu, vairāk vai mazāk, protams, ka šī vecāka tieša vai netieša ietekme ir uz bērna viedokli."
Katru gadu bāriņtiesas vērtē aizgādības lietas par apmēram 900 bērniem. Pērn bija 902 šādu bērnu, 2021. gadā – 897 un 2020. gadā – 934 bērni. "Tie nav tie bērni, kas, kā saka, "velkas" gadu no gada. Nē, tie ir katru gadu citi 900 bērni, kas tiek iesaistīti," atzina Gorbunova.
Kaut arī neviens neapkopo, cik vidēji ilgst viena lieta, kamēr vecāki cīnās par aizgādību, Gorbunova stāstīja, ka parasti tie ir vairāki gadi: "Ir bijušas situācijas, kur nereti bērni sasniedz pilngadību, šādā eskalētā situācijā dzīvojot trīs vai piecus, vai sešus gadus."
Pēc Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmuma Kronberga lietā tiesu izpildītāji vērsās Tieslietu ministrijā, kur izskaidroja problēmas.
Lai saprastu, kā uzlabot tiesas lēmumu pildīšanu šādās lietās, ministrijā izveidoja darba grupu. Līdz šim ir notikušas pirmās ekspertu diskusijas, kurās piedalās dažādu ministriju ierēdņi, tiesu izpildītāji, bāriņtiesas un VBTAI darbinieki, kā arī citu jomu pārstāvji.
Piemēram, viens no priekšlikumiem ir vecākiem noteikt, ka, pirms viņi var tiesāties par aizgādību, viņiem obligāti jāpiedalās mediācijā, lai mēģinātu vienoties.
Tatjanas ģimenes strīds tiesā ilgst jau četrus gadus. Abi vecāki stāstījuši, ka ir mēģinājuši vienoties par mediāciju, tikai otra puse tai nav piekritusi. Konflikta laikā bērni ir bijuši pie dažādiem speciālistiem, kuri viņiem ir vairākas reizes veikuši psiholoģiskās pārbaudes. Nesen veiktie tiesu psiholoģiskās ekspertīzes atzinumi apstiprina, ka vecāku konflikts nelabvēlīgi ietekmē bērnu pašsajūtu. Tāpat vecāku strīdu dēļ bērni ir bijuši pakļauti emocionālai vardarbībai.
Vaicāta, vai Tatjana vai viņas vīrs Martins domā piekāpties tieši tāpēc, lai šis strīds nebūtu tik ilgs, lai bērni mazāk ciestu, Tatjana sacīja: "Es nezinu, kādā veidā."
