Puķu laistītājs Kristers Borsuks Valmieras centrā rosās jau no rīta. "Apmēram seši septiņi kubi aiziet pa dienu ūdens laistīšanai. Pagājušogad, man liekas, varētu būt kādi seši vai pieci kubi. Šogad karstāks, vairāk iet ūdens," stāstīja SIA "Valmieras namsaimnieks" darbinieks.
Lielās zālienu teritorijas Valmierā ir izdegušas, sacīja SIA "Valmieras namsainieks" ainavu speciāliste Dzintra Miķelsone.
"Īstenībā ir ļoti, ļoti sauss, ja jūs tepat Valmierā paskatāties, visas mūsu lielākās zālienu teritorijas ir izdegušas.
Mums ir tāds uzraksts "Valmiera", kuru iedzīvotāji pieskata un grib, lai tas vienmēr skaisti ziedētu. Tas atrodas stāvā krasta nogāzē, kurā mums tiešām tā puķe tagad kritiski deg ārā," atklāja Miķelsone.
Valmierā apkopjamā teritorija ir plaša – piecsimt tūkstoši kvadrātmetru. Dramatiskais karstums un sausums ietekmē arī izmaksas.
"Līgums ar Valmieras pašvaldību nosaka 11 laistīšanas reizes, kas ir kādi 13 800 eiro, neskaitot PVN. Tas bija 11 reizes visas laistīšanas sezonas laikā. Tagad, ja mēs laistām katru dienu, tas nozīmē, ka mēs 20 reizes laistām vienā nedēļā. Līdz ar to varētu proporcionāli saprast, cik tas patēriņš ir lielāks," norādīja SIA "Valmieras namsaimnieks" valdes priekšsēdētājs Andris Kabraks.
Citā Vidzemes pilsētā Cēsīs situācija nav labāka. Pilsētā ir aptuveni 37 hektāri zaļās teritorijas, kas jāaprūpē: jālaista, jāravē, jāstāda.
"Sausums ir kritisks. Pēdējais lietus ir bijis aprīļa beigās, maijā… Jālaista katru dienu. Diezgan traki ir,"
sacīja Cēsu novada pašvaldības teritorijas apsaimniekošanas speciāliste Singa Ķerpe.
Zemnieku saimniecībai "Kliģeni", kas kopj Cēsu pilsētu, ik mēnesi izdevumi lēšami 50 tūkstošu eiro apmērā.
"Pagājušā gadā mēs laistījām trīs reizes nedēļā, bet šajā gadā piecas reizes nedēļā.
120 000 kubus mēs iztērējām pagājušā gadā viena mēneša ietvaros. Šogad mēs patērējam ap 200 000 kubiem mēnesī," norādīja zemnieku saimniecības "Kliģeni" dārzniece Indra Dzene.
Lai pilsētas nepārvērstos par tuksnesi un arī maciņš nepaliktu pilnīgi tukšs, ir no kaut kā jāatsakās – tiek mazāk laistīti koki, ir puķu dobes, kuras saņem mazāk ūdens. Tomēr ir arī zināma ekonomija šādos apstākļos – pašvaldībām nav jāpļauj, kas arī prasa līdzekļus.
