Kopš krīzes gadiem par integrācijas politiku atbildīgās iestādes ir nomainījušās četras reizes. Mainīgs bijis arī finansējums un iesaistīto cilvēku skaits. Eksperti gan norāda, ka par integrācijas politiku vairāk domāts vien tad, kad kaut kas notiek. Turklāt netiek meklēti saskares punkti, piemēram, pilsoniskā līdzdalība, demokrātija vai emigrācijas problēmas.
Lai gan integrācijas politikā mainījušies iesaistītie, tomēr tās virziens palicis nemainīgs "Pamata uzstādījumi ir vieni un tie paši – integrācijai ir jānotiek uz latviešu valodas un kultūrtelpas pamata. Lielākā problēma ir tā, kas saistās ar sociālo atmiņu," saka bijusī kultūras ministre, Rīgas domes deputāte Sarmīte Ēlerte.
Ēlerte uzskata, ka šāds sabiedrības saliedētības virziens ir izturējis laika pārbaudi. Ēlertes laikā Kultūras ministrijā tika pieņemtas integrācijas politikas pamatnostādnes 2012.–2018.gadam. Pašlaik tas ir galvenais politikas dokuments, uz ko balstās valsts integrācijas politika. Arī tā daļa, kā saliedēt latviešus un krievvalodīgos.
Nepietiek ar atsevišķiem projektiem
Mums integrācija ir svarīga tad, kad kaut kas notiek," saka Sabiedrības integrācijas fonda direktore Aija Bauere.
Bauere atceras, cik liels pacēlums gan finansiālā, gan uzmanības ziņā šajā jautājumā bija pēc referenduma par krievu valodu kā otro valsts valodu 2012.gadā. Tagad referendums ir aiz kalniem. "Arī interesanti, ka pirmajā gadā pēc referenduma latviešu valodas kursus mēs atklājām, šāda programma darbojās, bet 2013.gadā programmai naudu nepiešķīra. Es vienkārši varu izdarīt secinājums - ja integrācija notiks tikai kaut kādu atsevišķu projektu līmenī atsevišķos gados, bet tas nebūs nepārtraukts process, tad arī rezultātu īpaši gaidīt nevarētu," norāda fonda direktore.
Arī Ēlerte zina stāstīt, ka pēc referenduma finansējums atradies informatīvās telpas attīstīšanai, piemēram, Latvijas Radio 4, arī populārajam bērnu apmaiņas projektam, kurā latviešu bērni īsu laiku dzīvoja cittautiešu ģimenēs un otrādāk. "Integrācijas politikas pasākumi arī Nacionālajā attīstības plānā, kad tika veidotas prioritātes, ir ļoti, ļoti augšpusē. Tad, kad mēs tiekam līdz tam, cik naudas tam iedot, tad pēkšņi šīs iniciatīvas, kas nav nemaz tik naudietilpīgas, bet tas ir darbs, kas jādara regulāri, neatlaidīgi, tad ļoti bieži nepieciešamās naudas nav," saka bijusī ministre.
Minētajam ģimeņu apmaiņas projektam šogad finansējums nav piešķirts, bet citiem projektiem mainīta mērķauditorija. Līdz ar to Sabiedrības integrācijas fondā latviešu valodas apguve pieaugušajiem ir vienīgā integrācijas programma tieši Latvijas teritorijā, skaidroja Aija Bauere
Šobrīd integrācijas politika ir Kultūras ministrijas paspārnē. "Krīzes gados šis budžets bija vispār nekāds, ja nemaldos, 32 tūkstoši latu gadā," norāda ministrijas pārstāvis Ilgmārs Lejnieks. Viņš stāsta, ka šogad Kultūras ministrijai integrācijas pasākumiem valsts budžetā iezīmēti jau 500 tūkstoši eiro. Tā nav visa sabiedrības saliedēšanai paredzētā nauda, jo sarežģītais jautājums ir arī citu ministriju uzdevums.
Kā svarīgākos integrācijas pasākumus Lejnieks nosauc izglītības metodisko materiālu gatavošanu, programmas muzejos un Nacionālajā bibliotēkā. Ļoti liela interese ir par valodas mācīšanās iespējām. Pietiekami plašas iespējas iesaistīties konkursos kultūras un pilsoniskās aktivitātes uzturēšanai ir arī mazākumtautību organizācijām.
Svarīgāk par balalaiku – izglītība dzimtajā valodā
Man kā krievu tautības cilvēkam, kas dzimis un visu mūžu nodzīvojis Latvijā, balalaikas un kokošņiki, un krievu tautas tērpi nenozīmē gandrīz neko," atzīst komunikācijas pētniece Olga Procevska.
Procevska uzskata, ka reizēm Latvijā dzīvojošo cittautiešu kopienas tiek reducētas līdz etnogrāfijai. Krievu kultūras iekļaušana publiskajā telpā ir integrācijas politikas viltojums. "Īstā saruna par būtisko sākas tad, kad mēs runājam par šo kopienu ikdienas vajadzībām. Un krievu kopienai daudz svarīgāk par krievu tautas tērpiem ir iespēja izglītot bērnus dzimtajā valodā," skaidro Procevska.
Pētniece redz, ka integrācijas politika Latvijā ir vāji maskēta asimilācijas politika, un tāpēc tā nav devusi rezultātus.
Par pamatu integrācijas politikā ir latviešu valoda un kultūra, bet nosacītajai otrai pusei tiek piedāvāta iespēja tajā iekļauties. Netiek meklēti saskares punkti, piemēram, pilsoniskā līdzdalība, demokrātija vai emigrācijas problēmas. Kopš valodas referenduma integrācijas pieejā nekas nav mainījies un Procevska saka - ņemot vērā retoriku, visticamāk, arī nemainīsies.
Pārspīlēta loma integrācijas politikā esot piešķirta gan vienotai vēstures izpratnei, gan mediju telpām. "Cilvēki ir kaut kur saķēruši to nepareizo vēstures izpratni, un mums viņi ir jāizārstē, jāiedod pareizā vēstures izpratne. Un tas tiek uzskatīts par nosacījumu, lai varētu sākt dialogu par šīm kopīgajām tēmām. Bet tas ir izejas punkts, kas padara sarunu principiāli neiespējamu. Līdz ar to tā problēma nav komunikācijas kanālos, bet problēma ir pieejā šai komunikācijai. Ja tā ir hierarhiska, kad vienam ir dominējošā pozīcija un tas diktē likumus vai laipni piedāvā otrai pusei, vai nu iekļauties vai arī iet ratā, tad nekādi komunikācijas kanāli te nepalīdzēs," skaidro pētniece.
Lietas, ar ko vajadzētu sākt iekļaujošu integrāciju, neprasa lielu likumdošanas pārkārtošanu vai citus resursus, bet prasa mainīt domāšanu, uzskata pētniece. Krievvalodīgajiem ir jādod iespēja iegūt izglītību un informāciju no valsts iestādēm dzimtajā valodā. Integrācijai šķēršļus liek arī Satversmes preambula, kas ir izteikti etnocentriska.
Zīmogi, kas neveicina integrāciju
Veids, kādā tika izstrādāta Satversmes preambula, labi raksturo arī to, kā strādāts pie integrācijas politikas izstrādes, tā uzskata Sabiedriskās politikas centru "Providus" direktore Dace Akule. "Arī integrācijas pamatnostādņu veidošanas procesā tas nebija tik iekļaujošs, kā varēja būt, jo bija mērķis to visu uzlikt uz papīra un mazākumtautību viedokli neņemt tik daudz vērā, kā to gribētos. Tāpēc šajā dokumentā ir valsts nācija un imigranti – zīmogi, kas tiek uzlikti noteiktām sabiedrības grupām, kas neveicina integrāciju," saka Akule.
Akule stāsta, ka daļa sabiedrības un nevalstisko organizāciju šo integrācijas pamatnostādņu dokumentu un tā paredzēto tālāko attīstību ir boikotējuši. Piemēram, pērn, kad meklēja nevalstisko organizāciju pārstāvjus un akadēmiskos pētniekus, kas strādātu šo pamatnostādņu īstenošanas uzraudzības padomē, konkursu nācies atkārtot vairākas reizes.
Tomēr notikumi Ukrainā liek atdzimt politiskajai gribai risināt integrācijas jautājumus Latvijā, saka Akule, gan norādot uz vēlēšanu laiku. Viņa cer, ka integrācijai pievērstā uzmanība rezultēsies ar pārdomātāku lēmumu pieņemšanu un investīcijām šajā jautājumā.
