Pētījumā darba devējiem bija ietverts jautājums, kāds, viņuprāt, ir darbinieku īpatsvars viņu uzņēmumā, kuri nav pakļauti nekādiem riskiem. Pērn 27% norādīja, ka neviens nav pakļauts nekādiem riskiem. Tomēr tas nav precīzi – jebkurš darbinieks jebkurā darbā ir pakļauts kādam riskam. Tādējādi ceturtā daļa no darba devējiem, kas uzskata, ka darbiniekiem nav nekāda potenciāla apdraudējuma, neko nedara, lai riskus novērstu vai mazinātu.
Pētījums ir ļoti plašs un ļauj novērtēt situācijas izmaiņas ilgākā laika posmā, jo tajā apvienoti dati ne tikai par laika posmu no 2019. līdz 2021. gadam, bet daudzos jautājumos pat kopš deviņdesmito gadu vidus. Piemēram, ir izteikti redzams, kā laika gaitā sarucis darba vietās bojāgājušo skaits – no 76 cilvēkiem 1995. gadā līdz 38 cilvēkiem 2021. gadā.
Tendence gan ir tikai nosacīti pozitīva, norādīja RSU Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš:
"Laikam kaut kas slikts jāpasaka. Tas sliktais, ko es gribu pateikt, – mēs joprojām, runājot par Eiropas līmeni, kā mēs Eiropā rēķinām, uz 100 000 nodarbināto, nu mēs faktiski joprojām esam virs Eiropas līmeņa, zem divi noteikti. Robežās 1,7, 1,6, 1,5. Ir valstis, kur ir ap vienu."
Aug darbavietās reģistrēto negadījumu skaits – to Vanadziņš uzskata par pozitīvu tendenci, jo tikai reģistrētos gadījumus iespējams izmeklēt. Taču arī šajā ziņā vēl arvien atpaliekam no citām Eiropas valstīm, proti, par daudziem negadījumiem darba devēji nemaz neziņo.
Vēl augšupejoša līkne ir arodslimnieku skaitam, taču ar piebildi, ka drīzumā varētu trūkt speciālistu, kuri spēj arodslimības diagnosticēt – tāpat kā veselības aprūpes sistēmā kopumā, arī šajā nozarē draud arodārstu deficīts, jo esošie noveco, bet pietiekami daudz jaunu vietā nerodas.
Pandēmijas gados arvien vairāk arodsaslimšanu saistītas ar stresu un apstākļu mainīgumu. Šajā slimību grupā ietilpst arī, piemēram, izdegšana.
Tā ir draudīga tendence, jo šāda veida saslimšanas ir sarežģītāk diagnosticējamas un ārstējamas nekā, teiksim, lauzta roka vai kāja, akcentēja Vanadziņš:
"Šī ir ļoti bīstama tendence valsts līmenī, jo darbaspēju zudumi var būt ļoti gari, ilgi, ārstēšanās iznākums – ne vienmēr skaidrs, prognozējams un pozitīvs. Tās nav labas ziņas kopējai darbaspēka kvalitātei un kopējai sabiedrības veselības situācijai Latvijā."
Pētījums arī atklāja, ka pat darba aizsardzības speciālisti domā, ka attālinātajam darbam nekādi riski nav jānovērtē, līdz ar to darbinieki, kuri strādā no mājām, nekādi netiek instruēti par darba drošību, drošu darba vidi un citiem aspektiem.
Visretāk darba vides risku novērtējums pilnībā veikts zivsaimniecībā, tekstilizstrādājumu un apģērbu ražošanā un metalurģijas uzņēmumos. Bet nekas nav zināms par daļu lauksaimniecības, galvenokārt mazām saimniecībām, kurās strādājošie likuma izpratnē nav tādi darbinieki, kas ietilpst Valsts darba inspekcijas redzeslokā.
