Piemēram, 2021. gadā 443 bērni piedzima meitenēm vecumā no 10 līdz 19 gadiem, bet 2022. gadā veikts 31 aborts 15–17 gadus vecām meitenēm. Tāpat esam otrajā vietā Eiropas Savienībā (ES) pēc HIV transmisiju skaita. Diemžēl pieaugoša tendence ir arī datiem par bērniem, kas cietuši no seksuālas vardarbības. Šīs jau ir konkrētas sekas tam, ka ilgstoši šajā jomā nav nekas darīts.
Savukārt centrs "Dardedze" trešdien publiskoja aptauju datus par bērnu seksuālo uzvedību savā starpā, kas jau bieži vien ātrāk signalizē, ka cilvēku, tostarp bērnu uzvedība ir riskanta.
"Seksuāla rakstura komentāri vai darbības ir klātesošas bērnu dzīvē, vairumā gadījumu tomēr skolā. Biežāk nozīme netiek saprasta, un vēlāk tiek novērtēta. Arī piespiedu rakstura darbības ir novērtētas, un 26% pēc tam arī jutās slikti, tikai neliela daļa par to stāstīja tuvākajiem cilvēkiem un saņēma atbalstu," informēja centra "Dardedze" pārstāve Anda Avena.
Šī aptauja liecināja, ka arī speciālistiem zināšanu trūkst.
Kārtējo reizi var secināt, ka tā ir ilūzija, ka bērni bez seksuālās izglītības dzīvo kaut kādā mērā pasargātākā vidē. Tieši otrādi.
Savukārt Rīgas Stradiņa universitātes pētījuma rezultāti rāda, ka Latvijā pieaugušo vidū otrā populārākā izsargāšanās metode joprojām ir pārtrauktais dzimumakts, kas veiksmes gadījumā var pasargāt vien no grūtniecības, bet vienlaikus ir zaļā gaisma seksuāli transmisīvo slimību pārnēsāšanai.
Šī ir tikai viena daļa no datiem, taču pazīmes, ka sabiedrībai ir kritiski nepieciešama šāda veida izglītība, ir ļoti daudz. Šis tas izglītības programmā iekļauts ir, bet, kā redzams, ar to nepietiek.
Pašlaik Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) izveidotā darba grupa strādā pie praktiskajiem soļiem, kā šo ieviest izglītības sistēmā. Taču ministrijā, uzskaitot šos praktiskos soļus, radās sajūta, ka vēl vesela paaudze var paspēt izaugt un, iespējams, vēl nekas nebūs mainījies. Taču eksperti mudināja politikas veidotājus izmantot jau esošas programmas, kas strādā citās valstīs, kur ir jau paredzēts, kas būtu jāstāsta konkrētās vecuma grupās.
"Programmas ir, tikai lēmums, ka to ieviešam valsts līmenī un tam seko finansējums, ir vajadzīgs. Nevajag jaunu," norādīja Rīgas Stradiņa universitātes pētniece Anda Ķīvīte-Urtāne.
Tātad darbs notiek, arī atbildīgās ministrijas apstiprina, ka beidzot šis ir jāpaveic, taču, cik ilgu laiku tas prasīs, pašlaik prognozēt ir sarežģīti. IZM vēl plāno monitoringa darbu, lai noteiktu, kas tieši pusaudžiem ir nepieciešams. Tas varētu notikt nākamajā mācību gadā, ja izdosies saņemt nepieciešamo finansējumu.
