Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Paliatīvā aprūpe Mazsalacā – pacientam ir jābūt visa centrā

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Skolēnu vardarbība pret skolotājiem. Divi pieredzes stāsti

Bezvēsts pazudušie bērni: kas notiek pēc desmit gadiem

14 gadi pēc divu meiteņu pazušanas Aizkraukles pusē. Vai kāds viņas vēl meklē?

Annamarijai Indānei šogad būtu 29. dzimšanas diena. Laurai Strazdiņai – 21. Abas bez pēdām pazuda Daugavpils šosejas rajonā ap Aizkraukli. 16 gadus vecā Annamarija pazuda 2006. gada septembrī. Laura, kura tikko bija sākusi skolas gaitas, gadu iepriekš. Kas ar abām meitenēm noticis, policijai nav izdevies noskaidrot. Lai gan versijas bija dažādas, neviena aizturētā nav. Kopš meiteņu pazušanas pagājuši aptuveni 14 gadi. Abu meiteņu meklēšana ir nonākusi pasīvajā fāzē, un policija cer, ka ar laiku kāds atzīsies, un izdosies pazušanu atrisināt šādā veidā.

Kā pazuda Laura un Annamarija

Annamarija bija no Viesītes, Jēkabpils pusē, un mācījās apmēram stundas brauciena attālumā Vecbebru profesionālajā vidusskolā. Laura bija vietējā. Aizkrauklē šos senos notikumus atceras. "Jā, bija tāda lieta mūsu pagastā," sacīja Aizkraukles pagasta pārvaldes vadītājs Jānis Bāliņš. "2005. gadā tas notika. Aizkraukles pagasta sākumskolas 1. klases skolniece ceļā no skolas uz mājām pazuda."

Septiņus gadus vecā Laura tikko bija sākusi iet skolā. Meitene dzīvoja netālu no dzelzceļa stacijas. Apmēram trīs kilometrus no skolas. Meiteni audzināja vecmāmiņa, jo mamma strādāja ārvalstīs. Bāliņš atminas, bija plānots, ka oktobrī Laura paliks diennakts grupā, tātad nakšņos skolas internātā. "Bet to septembra mēnesi viņu veda klases biedrenes tēvs. Tur līdz celiņam, kas iet pāri dzelzceļam," stāstīja Bāliņš.

Bāliņš atcerējās, ka liktenīgajā dienā viss notika citādāk. "Bet tai dienā viņš bija to meiteni paņēmis, viņam kaut kas pazvana, un viņš to meiteni neaizved līdz tam ceļam, kur viņa iet pāri dzelzceļam, bet izlaiž laukā tur pie Viršiem, krustojumā. Cilvēki bija redzējuši, ka meitene nāk te uz pagasta centra pusi un devusies pa ceļu lejā, uz māju pusi. Neiet pa lielo ceļu, pa šoseju, bet pa to lauku ceļu. Nu un tas arī viss."

Mājās pie vecmāmiņas Laura nepārnāca. No skolas līdz mājām varētu būt kādi trīs kilometri, dienu pirms 14 gadiem atcerējās arī Aizkraukles pagasta sākumskolas direktore Janīna Zolotorenko. Viņa norādīja, ka klases biedrenes tēvs stāstījis, ka Lauru izlaidis pusceļā uz mājām.

Kad vecmāmiņa sacēla trauksmi, ka bērns nav pārnācis mājās, apkaimē sākās liela meklēšana. Bāliņš arī piedalījās:

"Zemessargi bija pieaicināti. Izmeklējām visu, gan dzelzceļa malu, kur tas mazais mežiņš, gan visus krūmus apkārtējos, bet tā arī neatrada."

Meklēja trīs dienas. Lauru neizdevās atrast. Versijas bija dažādas. Visas pārbaudītas. Gan Bāliņš, gan skolas direktore par tām runāt negrib, sakot, ka tās bijušas vien baumas. Bāliņš stāstīja, ka vairāki cilvēki redzējuši mazo bērnu uz ceļa ar mugursomu plecos.

Jautāts, kāda bija septiņus gadus vecā meitene, Bāliņš teica: "Viņa bija tāda sabiedriska. Viņa gāja mājās, tad viņa ar tantēm aprunājās pa ceļam. Tāda... tāda sabiedriska bija." "Lauriņa bija ļoti, ļoti uzticīga, viņa tāda ļoti laipna bija. Varēja arī gadīties, ka viņa varēja iesēsties kādā mašīnā. Viņa tāda labestīga ļoti bija," versiju par senajiem notikumiem izteica skolas direktore.

Gadu vēlāk, aptuveni tajā pašā rajonā, pazuda tobrīd 16 gadus vecā Annamarija Indāne. Meitene mācījās Vecbebru profesionālajā vidusskolā. Pirms 14 gadiem pēdējo reizi viņa redzēta Koknesē, kad devās "balsot" automašīnas uz šosejas, lai dotos uz mājām Viesītes novadā. Viņai bija gara bize, brilles un brūna soma. Arī Annamarija joprojām ir bezvēsts prombūtnē.

Gan Annamarija, gan Laura pazuda aptuveni vienā un tajā pašā šosejas posmā. Un arī aptuveni vienā diennakts laikā. No diviem līdz trijiem dienā.

Pieļauj, ka pastrādāts noziegums

"Ja mēs paanalizējam situāciju Latvijā, tad protams, kategorija - bērni, kas atrodas aprūpes centros. Nelabvēlīgās ģimenes. Ir arī gadījumi, kad bērni vienkārši grib pievērst sev uzmanību vai konfliktē ar vecākiem, pamet dzīvesvietu. Tā ir lielākā kategorija," stāstīja Valsts policijas Kriminālizmeklēšanas pārvaldes slepkavību atklāšanas un personu meklēšanas nodaļas priekšnieks Romāns Jašins, norādot, ka šie bērni visbiežāk mēdz nonāk policijas meklēto sarakstā.

Vēl viena kategorija ir tie bērni, kurus pēc šķiršanās dala vecāki. Nespējot vienoties, māte vai tēvs atvasi aizved uz ārzemēm. Principā nolaupa. Trešā kategorija – nelaimes gadījumi. Piemēram, avārija vai bērns apmaldās mežā.

Vēl policija saskaras ar gadījumiem, kad bērna pazušana ir saistīta ar noziegumu. Bērns ir kļuvis par noziedznieka upuri.

Abu meiteņu pazušanu sākumā izmeklēja vietējie policijas spēki. Gadu pēc Annemarijas izgaišanas Valsts policija atjaunoja Cilvēku meklēšanas nodaļu. Tas bija saistīts ne tikai ar tobrīd skaļi izskanējušām pazudušo bērnu lietām, bet arī Latvijas iekļaušanos Šengenas zonā. Pirms diviem gadiem pazudušo meklēšana nonāca Romāna Jašina vadītās nodaļas pārziņā. Ir izstrādāta reaģēšanas taktika. Kāda tā ir, tas nav zināms, jo tā ir ierobežotas pieejamības informācija. Reaģēšanas taktiku izmantoja mazā Ivana meklēšanā Liepājā pirms diviem gadiem. Ivanu atrada, bet jau mirušu, viņš nosala. Jašins sacīja, ka instrukciju nemitīgi pilnveido un darbiniekus apmāca.

Analizējot Annamarijas un Lauras lietu materiālus, Jašins pārliecināti sacīja, ka šīs pazušanas ir saistītas ar noziegumu. "Pie tādiem apstākļiem, pie kādiem viņas pazudušas: pazušanas rajons, laiks, gads, tās ir tās pazīmes, pēc kurām mēs varam secināt, ka tomēr ir noticis noziedzīgs nodarījums," sacīja Jašins.

Neraugoties uz to, ka noziegums nav atklāts, Jašins uzskata, ka iepriekšējie kolēģi strādāja labi.

"Izanalizējot lietas materiālus, mēs varam pateikt, ka izdarīts bija maksimālais, kas varēja būt izdarīts tajā laikā. Cilvēki, kas strādāja, atstrādāja principā gandrīz visas versijas, kādas varēja atstrādāt. Pārbaudīja vairākas informācijas, pārbaudīti vairāki cilvēki, bet diemžēl situācija rāda, ka līdz šim brīdim mēs nevaram pateikt viņu atrašanās vietas," norādīja policijas pārstāvis.

Izmeklēšanā policija skaidroja, vai meiteņu pazušanā nav iesaistīts Gundars Paipals. Vīrietis izcieš mūža ieslodzījumu par 13 gadus vecās Justīnes Legzdiņas izvarošanu un noslepkavošanu 2007. gadā. Izrādījās, ka tolaik, kad pazuda Annamarija un Laura, Paipals kārtējo reizi atradās cietumā.

"Pateikšu tā, versiju tur tiešām bija ļoti daudz. Principā visas uz to brīdi bija atstrādātas. Neviena no versijām, kas bija izvirzītas, mēs neguvām apstiprinājumu. Viss, kas bija, - vai nu baumu līmenī, vai fakti, kas neapstiprinājās," teica Jašins.

Viena no versijām ir, ka noziedznieks bija iebraucējs. Atbrauca, izdarīja noziegumu un aizbrauca. Tāpēc policija cilvēku meklēšanā parasti strādā starptautiskā līmenī. Tomēr tagad abu meiteņu meklēšana ir nonākusi pasīvajā fāzē. Pagājuši aptuveni 14 gadi, un policija cer, ka ar laiku kāds atzīsies un izdosies pazušanu atrisināt šādā veidā.

"Tas ir aktīvs darbs ar tiem cilvēkiem, kuri jau paveikuši noziegumu. Bez viņiem, ja viņš neparādīs vai nepateiks, kur viņš to izdarīja, ja viņš strādāja viens, izdarīja, tad būs grūti atrast pašu spēkiem. Tātad darbs ar aizturētajiem, darbs ar pārējam lietām, lai atrastu kaut kādu sakritību vai pierādījumu, ka tieši šis cilvēks varētu būt saistīts ar arī ar mūsējo noziegumu," norādīja Jašins.

Tātad, policija pastiprināti pievērš uzmanību aizturētajiem, kurus tur aizdomās noziegumos pret bērniem. Un cer, ka kāds aizturētais pedofils atzīsies, ka ir vainojams arī šo bērnu pazušanā. Pagaidām – bez rezultāta.

Gadā pazūd 500 bērni, lielāko daļu atrod

Tuviniekiem skarbākais ir tas, ka atbilstoši likumam pazudušos meklē 10 gadus. Tas attiecas arī uz pazudušiem bērniem, skaidroja Jašins. "Pēc 10 gadiem tiesa var pasludināt cilvēku par mirušu, jā. Pēc prokurora vai pēc radinieku lūguma."

Ja tāds lēmums netiek pieņemts, tad cilvēks no meklējamo datu bāzes nepazūd. Taču tad meklēšana notiek pasīvajā fāzē. Annamarija un Laura par mirušām nav pasludinātas. Aizkraukles pagasta pārvaldes vadītājs Bāliņš sacīja, Lauras vārds joprojām atrodams iedzīvotāju reģistrā. Abu meiteņu fotogrāfiju gan vairs nav bezvēsts pazudušo sarakstā Valsts policijas mājaslapā.

Tur 2017. gada beigās bija 49 bērni, pērnā gada beigās – 30 bērni. Jašins sacīja, vidēji gadā tiek reģistrēti apmēram 500 pazušanas gadījumi. Lielāko daļu atrod ātri. Te liela loma ir arī sabiedrībai. Jau vairākus gadus cilvēku meklēšanā brīvprātīgi iesaistās organizācija "bezvēsts.lv". Tās brīvprātīgais, advokāts Aleksandrs Bogdanovs ir piedalījies vairākos bērnu meklēšanas pasākumos. Meklēja arī mazo Ivanu no Liepājas.

Bogdanovs sacīja, ka biežāk tiek meklēti bērni, kuri ir apmaldījušies, pārvērtējuši savus spēkus.

Tāpēc vecāku uzdevums ir pārrunāt ar savām atvasēm dažādas situācijas. Vecāki var pat neiedomāties, ka mazs bērns spēj mērot tālus gabalus.

"Bērnībā es pats, esot sešu gadu vecumā, spēlējos laukos. Man bija zobens, man bija mamma, kas strādāja puskilometra attālumā no mājas. Un, kad es pateicu, ka iešu uz citu ciemu pie vecmammas, man teica: "Jā, ej". Neviens neuztvēra nopietni to pasākumu. Bet tur bija deviņi kilometri ko iet. Un labi, ka es atcerējos ceļu, un mani panāca ar mašīnu. Un nekas nenotika, bet mierīgi varēja notiks kaut kas savādāk."

Bērnu pasaules uztvere ir citādāka, viņi nejūt briesmas. Tāpēc vecāku uzdevums ir viņiem tās izskaidrot. Izstāstīt, kā jāuzvedas konkrētās situācijās. Piemēram, ejot kopā uz mežu sēņot, ogot vai pastaigāties, jāpiekodina – vienmēr jāatrodas tādā attālumā, lai mamma, tētis vai cits pieaugušais būtu redzami. Bērns jāsaģērbj spilgtās drēbēs, lai var pamanīt. "Jāizstāsta, kas ir upe, jāizstāsta, kas ir purvs. Jāpastāsta, kāpēc jāturas pa gabalu no šiem objektiem," klāstīja Bogdanovs.

Bērnam jāpiekodina: ja gadās apmaldīties, lai viņš nekur neiet, bet paliek uz vietas un gaida, kad viņu atradīs. Ja dzird, ka tiek saukts viņa vārds, tad jāatsaucas. Lai pievērstu sev uzmanību, var kliegt vai ar koka zaru sist pa koka stumbru.

Un nedrīkst piemirst izstāstīt jau zināmo – svešās mašīnās ir aizliegts kāpt un nedrīkst iet līdzi svešiem cilvēkiem.

Bogdanovs sacīja, ka ir veikta virkne sociālo eksperimentu, kuros secināts, ka bērni nereti labprātīgi dodas līdzi svešiniekam.

"Ir tādi sociālie eksperimenti, kad cilvēks veic mēģinājumu, ar vecāku piekrišanu mēģina aizvest bērnu no smilšu kastes vai no kaut kurienes. Un viņam bieži vien tas izdodas," klāstīja Bogdanovs.

Šādi scenāriji ir nopietni jāpārrunā un jāpiekodina – svešiem cilvēkiem sekot nedrīkst.

Skolā atgādina par Lauras pazušanu

Aizkraukles pagasta sākumskolā, kur mācījās Laura, tagad ar bērniem pārrunā drošības jautājumus, sacīja skolas direktore Zolotorenko. Bērniem par seno notikumu atgādinot.

"Mēs arī varbūtības izsakām, ka jūs varat vairs neredzēt ne tēti, ne mammu. Jūs izgājāt vieni paši, un jūs varat vairs neatgriezties.

Jūs vairs nekad mājās nebūsiet un neredzēsiet savus vecākus," teica Zolotorenko.

Toreiz, pirms 14 gadiem, izmeklēšanu veica arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija. Pārkāpumus neatrada, lai gan skolas direktore atzina, ka Izglītības likums liek skolai rūpēties par mazu bērnu nokļūšanu mājās, ja nav pieejams sabiedriskais transports.

Skolai vajadzēja pievērst uzmanību Laurai, noteica direktore. Pēc viņas pazušanas bērnus mājās sāka vadāt ar pagasta auto.

Vai izdosies uzzināt, kas ar abām meitenēm noticis? Gan policija, gan "bezvēsts.lv" pārstāvis saka, cerību atmest nedrīkst.

1 komentārs
Anonīms lietotājs 35028
Ar iespējamību 95% var apgalvot, ka vainīgs klases biedrenes tēvs. Policistiem bija intelekta deficīts, lai to saprastu. Ja tas nebūtu viņš, tad tā mazās meitenes pazušana nenotiku tieši tai dienā, kad viņu neizveda līdz galam. Neviens cits maniaks, kurš viņai varēja sekot, nevarēja zināt, kur viņa tai dienā izkāps no mašīnas. Ja tas nebūtu klases biedrenes tēvs, tad pazušana notiktu jebkurā citā dienā, bet ne tieši tajā, kad viņa devās mājās pa citu celu un citā laikā nekā parasti.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti