Sēlijas Nacionālo partizānu brāļu kapi Aknīstē ir viena no daudzajām apstāšanās vietām, kuru apmeklēšana, aizdedzot svecītes, kļūst par tradīciju nelielai sēļu domubiedru grupai. Te viņiem uz īsu brīdi pievienojas arī pašvaldības darbinieks Gints Audzītis, kas cer tepat netālu atjaunot partizānu bunkurus.
"Mums nav uzdevums tikai bunkurus atrast, bet atrast tos cilvēkus, kas ir palikuši mežā cīnoties un nav pārapglabāti. Pagaidām ar to neveicas labi, bet ceram, ka kādreiz varēsim to izdarīt," pastāstīja Jēkabpils novada kultūras darbinieks Gints Audzītis.
Tēvs aizsargs, dēls partizāns – par brīvu Latviju iestājās vienas ģimenes vīri dažādās paaudzēs. Viņu mantinieki vēlas, lai padomju okupācijas kaldinātie sētie maldi beigtos.
"Nē, tie bija bandīti un viss. Viņiem neinteresē fakti," dažu cilvēku attieksmi pret partizāniem raksturoja strēlnieka mazdēls, nacionālā partizāna brāļa dēls Aigars Snikus.
"Ir kaut kādā momentā jālauž tas. Mēs atpazītam Īles kaujas, Stompaku kauju, tādas lielās kaujas tagad atceras. Bet tas viss ir uz tādiem lokāliem interesentu pulciņiem," pauda Snikus.
Bet Rubeņu pagasta iedzīvotājs Reinis Dobkevičs norādīja, ka "padomju laikā, kad biju mazs, neskatoties uz to, ka dzimu 1969. gadā, es joprojām biju mazais fašists. Tāda bija tā attieksme no cilvēkiem."
Leišmalītē, Eglaines pagastā nacionālie partizānu piemiņas vieta blakus brīvības cīnītāju vietai, tiesa, lietuviešu. Šajā pusē Latvijas neatkarību palīdzēja izcīnīt poļi un lietuvieši.
"Vispār paralēles ir stipri izteiktas. Ienaidnieks bija tieši tas pats, Krievija. Mērķis cīņai bija tieši tas pats, par Latviju. Tikai šie cīnītāji jau bija nākamā paaudze. Tie, kuru tēvi vai vectēvi cīnījās Pirmajā pasaules karā vai Brīvības cīņās." novadpētnieks Uģis Drava.
Neatkarības cīnītāji šeit bija Augšzemes partizānu pulks, kas kopā ar lietuviešiem no Sēlijas 1919. gadā padzina lieliniekus. Viņi bāzējās Asarē, kur padomju okupācija liek noņemt, bet pateicoties vietējiem nespēja iznīcināt piemiņas plāksni varoņu piemiņai.
