Latvijas Radio: Ja Latvijā lielākās masveida deportācijas notikušas 1949. gada martā, tad Lietuvā lielākais deportēto skaits sasniegts 1948. gadā, pavasara operācijā "Vesna". Visu Baltijas valstu gadījumā šīs deportācijas pēc kara notika, lai iznīcinātu pretošanos kolektivizācijai, lai atbrīvotos no pretošanās kustības dalībnieku ģimenēm un atbalstītājiem, tāpēc – kādus iemeslus var minēt "Vesna" īstenošanai tieši Lietuvā?
Bens Navakausks: Kopumā Lietuvā īstenotas aptuveni 15 līdz 20 deportāciju operācijas. 1948. gada operācija pamatā bija paredzēta, lai apkarotu pagrīdes un bruņoto pretošanos, un lielākā daļa cilvēku, kuri tika deportēti, bija ģimenes locekļi apcietinātiem vai nogalinātiem partizāniem – Lietuvas brīvības cīnītājiem. Tas bija diezgan tipiski arī Ukrainai. Proti, Ukrainai un Lietuvai, šķiet, bija visilgākā un visintensīvākā bruņotā pretošanās reģionā. Izsūtīšanas, lai iznīcinātu pretošanos kolektivizācijai, – šis aspekts Lietuvā izteiktāk bija vērojams 1949. gadā un īpaši 1951. gadā. Savukārt laikā no 1945. līdz 1948. gadā deportāciju mērķis bija konkrēti partizānu ģimenes locekļi.
Vēl viens "Vesna" iemesls, par ko, manuprāt, bieži nerunā, ir noteikti ekonomiskie apstākļi Padomju Savienībā. Tātad 1948. gada deportācijas sakrita ar japāņu karagūstekņu atbrīvošanu – tie bija aptuveni 700 tūkstoši japāņu karagūstekņu Padomju Savienībā. Tā kā viņi tika repatriēti atpakaļ uz Japānu, tad viņu vietā palika milzīgs tukšums, īpaši kokrūpniecībā, jo Padomju Savienība izmantoja piespiedu kārtā nodarbinātos. Deportētie no Lietuvas tika īpaši sūtīti uz šiem kokrūpniecības uzņēmumiem, un daļa no viņiem nonāca kādreizējās karagūstekņu darba nometnēs, kas tika pārveidotas par gulaga apmetnēm.
Kāpēc Lietuvā, kā jūs pats esat norādījis iepriekš, bijusi tik spēcīga bruņotā pretošanās kustība?
Starpkaru periodā Lietuvā ļoti populāras bija paramilitārās vienības, proti, Lietuvas Strēlnieku savienība. Vēlāk ļoti izteikti pārklājās cilvēku darbība šajās vienībās un pēc tam došanās mežā, lai darbotos pretpadomju pretošanās grupās. Vēl viens iemesls, visticamāk, ir tas, ka Lietuva nepiedalījās vāciešu organizētajās militārajās vienībās. Bija dažas šādas vienības, piemēram, Lietuvas teritoriālie aizsardzības spēki, taču tās tika izmantotas tikai Lietuvā, tās nekad netika aizsūtītas uz Austrumu fronti vai uz dienvidiem, piemēram, Itāliju. Līdz ar to šādas vienības saglabājās kā ļoti lokālas, un tas deva Lietuvai milzīgu pamatu ar cilvēkiem, kuriem šķita dabiski pāriet uz pretpadomju pretošanās grupām.
Skaitļi, protams, var atšķirties dažādos dokumentos. Bet, ja mēs runājam par 1948. gadā deportēto cilvēku skaitu no Lietuvas, tad aptuveni cik cilvēkus tas skāra?
Sākotnējais plāns bija izsūtīt 48 000 cilvēku. Padomju represīvajām struktūrām parasti bija galvenais saraksts un arī rezerves saraksts. Tādējādi cilvēkiem radās iespēja izbēgt no deportācijas, balstoties uz rezerves sarakstu, bet tā rezultātā padomju represīvās struktūras nesasniedza iecerēto kvotu, un 1948. gadā deportēto cilvēku skaits bija aptuveni 40 000.
Tātad daudzi pretošanās kustības dalībnieki bija arestēti pirms deportācijas, daudzi turpināja cīņu partizānu karā. Latvijā partizānu kara noslēgumu parasti attiecina uz 1957. gadu. Vai tā tas ir arī Lietuvā?
Uz to var raudzīties dažādi. Pēdējais partizāns, kurš nomira, būdams iesaistīts bruņotā pretestībā, bija Antans Kraujelis, kurš nomira 1965. gadā. Taču pēc 1953. gada partizānu kustība bija ļoti fragmentēta, parasti tie bija atsevišķi cilvēki vai mazas grupas ar vienu līdz diviem cīnītājiem. Mūsu historiogrāfijā pieņemts apgalvot, ka 1953. gads iezīmē beigas aktīvai bruņotai pretošanās kustībai.
Tālāk par 1949. gada deportācijām. Skaitļi atkal atšķiras – ir avoti, kas norāda, ka 1949. gadā no Lietuvas tika izsūtīti vairāk nekā 30 000 cilvēku, dažkārt tiek minēti aptuveni 20 000 cilvēku. Bet vai fakts, ka tik daudzas pretošanās kustības dalībnieku ģimenes bija izsūtītas iepriekšējā gadā, pamato to, kāpēc 1949. gadā no Lietuvas izsūtīja mazāk cilvēku?
Es tā neteiktu. Skaitlis, pie kura mēs pieturamies operācijas "Priboi" gadījumā, ir vairāk nekā 32 000 izsūtīto Lietuvas iedzīvotāju. Un arī starp operācijām "Vesna" un "Priboi" notika deportācijas, tieši tāpat arī starp "Priboi" un operāciju "Oseņ" 1951. gadā notika deportācijas. Grūti pateikt, kāpēc 1949. gadā tika sasniegts tieši šāds cilvēku skaits, bet viens no iemesliem varētu būt tāds, ka līdz 1949. gadam bija izveidojies ievērojams skaits cilvēku, kas katru gadu bija pamanījies izvairīties no deportācijas. Tāpat bija būtiska cilvēku daļa, kas bija izbēgusi no deportācijas un atgriezusies Lietuvā, un viņi bija meklēšanā. Tā ka laika posmā starp 1948. un 1952. gadu deportēto skaits tika sadalīts pa dažādiem gadiem.
Tātad šobrīd esam nonākuši pie nākamās lielās Lietuvas iedzīvotāju deportācijas, un tā ir operācija "Oseņ". Un atkal – kāpēc tā specifiski skar tieši Lietuvu? Vai sanāk, ka padomju vara vēl joprojām nebija sasniegusi savus mērķus attiecībā uz izsūtāmo skaitu?
Sibīrijā allaž bija milzīgs pieprasījums pēc piespiedu darba veicējiem – šis aspekts saglabājās aktuāls 1940. un 50. gados. Taču 1951. gada deportāciju gadījumā ir atšķirības no agrākajiem notikumiem. Un vienu no iemesliem jūs jau minējāt sākumā – tā bija piespiedu kolektivizācija. Kolhozi Lietuvā parādījās visai vēlu. Pirmais kolhozs Lietuvā pēc Otrā pasaules kara parādījās 1947. gadā, un pēc tam turpmāko divu gadu laikā process attīstījās ļoti strauji, bet Lietuvā tas bija visai sarežģīts process. Cilvēki izvairījās no kolhoziem, un sākumā, manuprāt, pat padomju varas iestādes nolēma aktīvi neiesaistīties, lai piespiestu cilvēkus, taču tas mainījās ap 1950. gadu. Tādējādi galvenais iemesls operācijai "Oseņ" bija iebiedēt cilvēkus, lai viņi tomēr pievienotos kolhoziem, tāpat arī lai nacionalizētu visu atlikušo privātīpašumu, privātās zemes un lauksaimniecības inventāru.
Bet "Oseņ" gadījumā ir vēl viena atšķirība. Operācija skāra arī specifiskas Lietuvas sabiedrības grupas, piemēram, Jehovas lieciniekus, ko vara uzskatīja par sociāli deviantu sektu, tāpat arī tika deportēts ievērojams skaits Lietuvas poļu. Padomju dokumentos tas arī ir minēts – tas bija mēģinājums atbrīvoties no tā dēvētās Andersa armijas veterāniem. Tie bija Polijas bruņotie spēki, izveidoti Otrā pasaules kara laikā PSRS teritorijā, kam pēc kara ļāva dzīvot mierīgi, bet līdz ar 1951. gadu viena no cilvēku grupām PSRS rietumos bija jāaizvāc. Lūk, tāda izskatījās operācija "Oseņ" – lielā mērā zemnieki, lauku iedzīvotāji, cilvēki, kuri izvairās no kolhoziem, un specifiskas cilvēku grupas, tātad Andersa armijas veterāni un Jehovas liecinieki.
Jau minēts, ka līdztekus lielajām masveida deportācijām notika arī citas mazākas, un viena no tādām Lietuvā notikusi 1945. gadā, kas paredzēja etnisko vāciešu izsūtīšanu uz Tadžikistānu. Kā jūs komentētu šo notikumu?
Jā, tā bija ļoti specifiska operācija. Tā bija vienīgā deportācija, kuras galvenais vadmotīvs bija etniskā piederība. Vismaz Lietuvā, jo ir zināmas Otrā pasaules kara deportācijas, kas skāra kalmikus, Krimas tatārus, čečenus – visi šie cilvēki līdztekus vāciešiem un somiem tika uzskatīti par ienaidniekiem pēc etniskās piederības. Lietuvā tas izpaudās 1945. gadā, taču padomju priekšstats par to, kas ir Lietuvas vācietis, bija ļoti nekonkrēts. Lielākā daļa no šiem cilvēkiem patiesībā nebija vācieši. Tie bija vai nu lietuvieši ar vāciskiem uzvārdiem vai vācu valodas skolotāji, vai vienkārši praktizējoši luterāņi. Tā bija vienīgā masveida deportācija, kas uz Centrālāziju aizsūtīja 900 cilvēku, un droši vien tā bija vispostošākā deportācija, jo gandrīz 300 cilvēku no šiem 900 mira Tadžikistānā, tātad trešā daļa.
Latvijā nav ļoti daudz vēsturnieku, kuri pētītu sāpīgos 20. gadsimta vēstures notikumus. Jūs esat norādījis, ka Lietuvā ir līdzīgi. Vairums lietuviešu apgalvotu, ka 20. gadsimta sabiedrības trauma ir deportācijas, taču pēdējo 10–15 gadu laikā augstskolās nav tapušas doktora disertācijas, kas būtu veltītas šim tematam.
Un man bija interesanti dzirdēt, ka 1949. gada deportāciju diena Latvijā ir piemiņas diena. Mums Lietuvā šī piemiņas diena ir 14. jūnijs saistībā ar 1941. gada deportācijām. Visas citas deportāciju dienas publiski tiek pieminētas, taču drīzāk simboliskā veidā, par ko gādā bijušo deportēto un politieslodzīto kopiena.
Attiecībā uz operāciju "Priboi" jums nav izteiktas piemiņas dienas, bet vai šīs operācijas gadījumā uz Lietuvu attiecināms konkrēts datums? Tātad Latvijai tas ir 25. marts.
Parasti mēs pieņemam 25.–28. martu, bet, ja jāizvēlas konkrēts datums, tas būtu 25. marts. Piemēram, operācijas "Oseņ" gadījumā tas ir atšķirīgi, jo lielās operācijas notika 2. un 3. oktobrī, taču deportācijas notika jau nedēļu agrāk, septembra beigās. Tā ka ir diezgan grūti pateikt, kurš tad ir īstais datums, bet parasti pieņem, ka 2. oktobris.
