"Kārļa Kraujas" nacionālo partizānu vienība
Patvērumu Saldū, Striķu ielā 33, Visvaldis Brizga un Juris Krusts meklēja pēc tam, kad čekisti 1949. gada 17. martā bija aplenkuši "Kārļa Kraujas" partizānu grupas bunkuru Īles mežā. Piecu stundu ilgā nevienlīdzīgā kaujā pret LPSR VDM iekšējā karaspēka 36. strēlnieku pulka 1. un 3. rotas un 32. strēlnieku pulka 1. rotas vairāku simtu karavīru pārspēku, pirms tam pieņemot kauju no abām bunkura lūkām, pretiniekiem divās vietās uzspridzinot bunkura pārsegumu un sametot tajā iekšā un mēģinot aizdedzināt rokas granātas, krita 15 (daži izdarīja pašnāvību), bet tika apcietināti un vēlāk notiesāti septiņi latviešu un divi lietuviešu nacionālie partizāni. Veiksmīgas sagadīšanās un citu iemeslu dēļ šajā dienā partizānu bunkurā neatradās pats grupas komandiers Visvaldis Brizga, Juris Krusts un vēl viens partizāns Reinis Ercs ("Hanss").
Šī nacionālo partizānu grupa ir pazīstama arī ar to, ka tās darbība diezgan fragmentāri, bet izteikti tendenciozā padomju ideoloģijas stilā ir atspoguļota arī rakstnieka un padomju kolaboracionista Arvīda Griguļa savulaik labi zināmajā romānā "Kad lietus un vēji sitas logā" (1965, divus gadus vēlāk pēc tā motīviem uzņemta arī režisora Aloiza Brenča spēlfilma ar tādu pat nosaukumu). Arī 50. gadu sākumā ar atzīmi "pilnīgi slepeni" vīzētajā LPSR VDM izziņā ir atzīmēts, ka "Krusta-Kraujas banda" savas pastāvēšanas laikā 1945.–1950. gadā ir veikusi virkni "pārdrošu terora aktu pret padomju–partijas aktīvu un aplaupījusi desmitiem zemnieku saimniecību, kooperatīvu un kolhozu" Jelgavas, Bauskas, Elejas, Dobeles, Auces, Saldus, Kuldīgas un Tukuma rajonos".
Turpretī Latvijas Republikas Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūras prokurores Vilmas Upmaces 1998. gada 4. maija slēdzienā ir konstatēts, ka
šo grupu veidojušie nacionālie partizāni ir "cīnījušies pret okupācijas režīma militārajiem formējumiem un komunistiskā režīma administrāciju, kā arī propagandējuši Latvijas Republikas atjaunošanas ideju un atklāti vērsušies pret komunistisko okupācijas režīmu un tā iedibināto kārtību un ideoloģiju".
Visvaldis Brizga, Juris Krusts un citi nogalinātie vai represētie partizāni ir reabilitēti kā komunistiskā režīma nepamatoti represētas personas un ir atzīstami par nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem.
Kauja pret čekas karaspēku Striķu ielā
Saskaņā ar vairāku LPSR VDM Saldus daļas virsnieku parakstītu aktu par 1950. gada 24. februārī Striķu ielā 33 un 35a notikušo, čekistiskā karaspēka operācija pret "bandītiem" sākusies plkst. 14.00 pēc tam, kad no sešiem cilvēkiem sastāvoša LPSR VDM iekšējā karaspēka 36. pulka 3. bataljona 7. strēlnieku rotas rezerves vada trieciena grupa vecākā seržanta Kazanceva vadībā aplenkuma grupas aizsegā pietuvojusies mājai Striķu ielā 33 un piedāvājusi "bandītiem" padoties, bet tie atbildējuši ar spēcīgu automātisko uguni. Juris Krusts un Visvaldis Brizga centās izlauzties no aplenktās mājas, lai gūtu patvērumu tuvējā Veides mežā. Viņu atkāpšanos ar ložmetēja zalvēm no ēkas loga sedza partizānu atbalstītāja Līze Bergmane (dzimusi – Ķepsne), kuras raidītā uguns neļāva čekstiem māju ieņemt arī atkārtotā triecienā, bet tie bija spiesti ēkas iekšienē raidīt rokasgranātas un apšaudīt to ar automātiskiem ieročiem.
Par Līzi Bergmani čekisti vēlāk ar apbrīnu teikuši: "Čortavaja baba, kak ona streļala! (Velna sievišķis, kā viņa šāva! – krievu val.)".
Izlaušanās mēģinājums tomēr beidzās neveiksmīgi, jo Juris Krusts, nāvīgi ievainots, mira uz mājas kāpnēm, bet Visvaldis Brizga, izlauzies no aplencējiem, tika nošauts 80–100 metrus tālāk uz meža pusi sadursmē ar nākamajā ielenkuma lokā pozīcijas ieņēmušajiem čekas karavīriem. Līdz pat plkst. 19.00 ilgušajā kaujā krita divi partizāni, tika nogalināti četri civiliedzīvotāji un nodega abas čekistu ielenktās mājas. Bez Līzes Bergmanes nošauto vai dūmos jau nosmakušo cilvēku vidū bija arī tēvs (viņa sieva izdzīvoja, jo apšaudes laikā atradās darbā) un dēls Kuršinskis no nama Striķu ielā 35a, kas partizānus bija atbalstījuši, kā arī L. Ezerkalne, kas par tā saimnieku sakariem ar mežabrāļiem nemaz nav zinājusi. No partizānu uguns cieta smagi ievainotais 36. strēlnieku pulka 3. bataljona 7. strēlnieku rotas jaunākais seržants Pangenko un ierindnieks Mihailovs, bet vieglu ievainojumu rokā guva jaunākais leitnants Vikulovs.
Vietējie iedzīvotāji vēlāk stāstīja, ka ievainotie čekisti evakuēti ar lidmašīnu, kas nosēdusies uz Saldus ezera.
Šodien 86 gadu vecumu sasniegusī Dzintra Andersone (dzimusi – Pavāre) atceras, ka, būdama 12–13 gadus jauna meitene, kopā ar vecākiem 1949.–1950. gada ziemā ciemojusies pie sava krusttēva Žaņa Šimetova Striķu ielā 33, kur spēlējuši galda spēli "Loto". Jau vairākus gadus pēc šiem notikumiem krusttēvs atzinis, ka radu viesošanās reizēs viņš vienmēr satraucies, lai mežabrāļi nejauši neatklāj savu uzturēšanās vietu mājas pagrabā. Dienā, kad noticis čekas karaspēka uzbrukums Striķu ielā 33, Dzintra ar mammu atradusies netālu esošajās mājās Atzaru ielā, no kurienes tālumā bijusi redzama arī Žaņa Šimetova māja, jo starp tām bijis klajš lauks un skatāmību vēl nav aizseguši vēlāk tur ierīkotie mazdārziņi. Dzintra jau bijusi pārnākusi mājās no skolas, kad dienas vidū pie krusttēva mājas apstājusies ar padomju formas tērpos ietērptiem karavīriem pilna smagā automašīna un pēkšņi atskanējuši šāvieni. Nav bijis iespējams pateikt, kurš pirmais atklājis uguni, bet šaušana notikusi gan no mājas Striķu ielā 33, gan blakus esošās ēkas Striķu ielā 35a.
Pirmās sajūtas bijušas tādas, ka notikusi kāda kļūda, iedomājoties, ka kravas automašīnā esošie karavīri braucot Striķu poligona virzienā sajaukuši mācību treniņa vietu.
Mamma pat aizsūtījusi Dzintru pie toreizējā milicijas priekšnieka Ābariņa, lai tas iejaucas un novērš šo pārpratumu, jo viņš Striķu ielā 35a dzīvojušiem Kuršinskiem pat esot bijis labs paziņa. Uz to Ābariņš atbildējis, ka esot tur jau bijis, bet uz viņa saucieniem nešaut Kuršinski nav reaģējuši. Vēlāk abas ar mammu aizgājušas uz notikuma vietu, kas kādu laiku pēc tam vēl apsargāta, un ieraudzījušas, ka tur viss bijis nodedzis vienos gruvešos. Dzintra arī atceras, ka Saldus iedzīvotāji vēl labu laiku pēc tam baidījušies, ka atbrauks krievi un apšaus arī citus cilvēkus. Saldenieki "slēguši ciet durvis, nolikuši pa rokai smagākus priekšmetus, ar ko aizstāvēties pret iebrucējiem, ja kāds nāks iekšā", bet nekas tāds vairs nav noticis.
Uzmanības trūkums vai pārgalvība?
1950. gada 24. februārī Saldū norisinājušies dramatiskie notikumi ir atstājuši arī virkni līdz šim vēl līdz galam neatbildētu jautājumu. Viens no tiem ir šo nacionālo partizānu atklāšanas iemesli, par ko atšķirīgas un ne vienmēr līdz galam precīzas versijas vai minējumi ir izteikti gan padomju drošības iestāžu dokumentos, gan tā laika norišu līdzdalībnieku un laikabiedru jau vēlāk sniegtajās atmiņu liecībās.
Bijušie "Kārļa Kraujas" vienības mežabrāļi visi kā viens ir raksturojuši Visvaldi Brizgu kā drošsirdīgu, patriotisku un partizānu kara pieredzē labi norūdītu komandieri. Viens no 1949. gada 17. marta Īles kaujas dalībniekiem Alfons Kalniņš ("Edgars") atceras, ka partizānu grupā valdījusi cieša disciplīna, pa dienu tīrīti ieroči un pārbaudīta munīcija, drošības nolūkos bunkura apkārtne esot bijusi mīnēta, ārpus tā atradies sardzes postenis, lai signalizētu briesmu gadījumā, un mežabrāļu vidū ievērota stingra kārtība un subordinācija. "Vakarā pirms gulētiešanas visi nostājāmies ierindā vakara jundai. Vispirms Krauja izstāstīja, ja bija kādi jaunumi, tad nolasīja rītdienas posteņa kārtību un citus norīkojumus. Visbeidzot nodziedājām "Dievs, svētī Latviju!" un "Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils".
Tā kā starp mums bija arī nedaudz lietuviešu, tad arī tie nodziedāja savas valsts nacionālo himnu un lūgšanu "Maria, Maria"".
Turpretī padomju drošības iestāžu apcietinātā Striķu ielā 33 dzīvojošā Žaņa Šimetova krimināllietā atrodamie viņa un vēl citu liecinieku nopratināšanas protokoli, kuros ietverta informācija par nepilnu gadu pēc Īles kaujas Saldū notikušo, liek domāt, ka vismaz uz to brīdi ne Visvaldis Brizga, ne Juris Krusts ne tuvu nav ievērojuši vajadzīgo piesardzību, lai spētu sekmīgi izvairīties no čekas represijām. Striķu ielā 33 vairākkārt notikusi iedzeršana un izklaides ar sievietēm. Ņemot vērā padomju drošības iestāžu metodes pretošanās kustības dalībnieku diskreditēšanā un vainas pierādīšanā, šie apgalvojumi jāvērtē kritiski, vienlaikus liekot domāt, ka tie nav radušies gluži bez pamata.
Ne mazāk kritiski ir jāaplūko arī saldenieku vidū vēlāk cirkulējošie nostāsti. Tie svārstās amplitūdā no pieņēmuma, ka čekas uzmanības lokā partizāni nonākuši, jo, kaut arī maskēšanās nolūkos nēsājuši padomju karavīru formas, tomēr, būdami iereibuši, pārāk skaļi uzvedušies vietējā Saldus kafejnīcā Striķu un Rīgas ielas stūrī, apciemojot L. Bergmani, kas tobrīd tur strādājusi par oficianti, līdz baumām, ka uzbrukums ēkai Striķu ielā 33 noticis pēc tam, kad tajā atrodošies partizāni iepriekšējā dienā neapdomīgi apšaudījuši braucošu padomju armijas smago automašīnu, tā pievēršot sev nevajadzīgu uzmanību. Nākamajā dienā viss kvartāls aplenkts, apkārtējās ielās izsludināta komandantstunda, un nav laisti klāt arī ugunsdzēsēji, lai dzēstu aizdegušās mājas.
Vai nodevība?
Līdzās iespējai, ka piecus gadus nelegālā stāvoklī atrodušos un ilgstoša partizānu kara fiziski un garīgi nogurdināto Visvalža Brizgas un J. Krusta atklāšanu un bojāeju veicināja arī tīri cilvēcīgas vājības, ticamāka tomēr liekas dažviet izteiktā versija, ka padomju drošības iestādes vēl pirms mežabrāļu ierašanās toreizējā Līzes Bergmanes dzīves vietā Striķu ielā 33 to jau uzraudzīja un laicīgi ar savas aģentūras palīdzību saņēma ziņas, kas ļāva sagatavoties 24. februārī notikušajai aplenkuma operācijai. Vēl precizējamas ir arī LPSR Valsts drošības ministra ģenerālmajora Alfona Novika 1950. gada 1. maijā Sevišķās apspriedes pie PSRS VDM sekretariāta priekšniekam ģenerālmajoram Anatolijam Esaulovam nosūtītajā pilnīgi slepenajā ziņojumā sniegtās ziņas, ka tiesas procesā pret Žani Šimetovu nebūtu vēlama izmeklēšanas gaitā kompromitētās Striķu ielā 11 dzīvojušās Marijas Vorums (citur uzvārda rakstība – Vorms-Ciza) identitātes atklāšana, jo viņa bijusi padomju drošības iestāžu aģente, kas sniegusi ziņas par "bandītiem", kopā ar kuriem tā bijusi arī šīs nacionālo partizānu grupas likvidēšanas brīdī.
Vērā ņemami ir arī Īles kaujas pētnieka arheologa Normunda Jēruma atzinumi, ka šajā nacionālo partizānu vēstures epizodes izzināšanā objektīvu apstākļu dēļ ir ieviesusies virkne neprecizitāšu. Patiesībai neatbilst atsevišķu 1949. gada 17. marta Īles kaujā izdzīvojušo mežabrāļu pieņēmums, ka partizānu bunkurs atklāts, pateicoties bēdīgi slavenā čekas aģenta, pēc kara pazīstamā mākslinieka Marģera Vītoliņa nodevībai, jo nav nekādu pierādījumu viņa saistībai tieši ar šo čekas operāciju. Daudz ticamāk, ka īstais nodevējs varētu bijis neviens cits kā 1950. gada 24. februārī Saldū Striķu ielā 33 nogalinātais Juris Krusts ("Arvīds"). Ļoti iespējams, ka viņa sadarbība ar čeku sākusies tad, kad viņš 1946. gada augustā vispirms izteicis vēlēšanos legalizēties, bet pēc kāda laika tomēr nolēmis palikt mežā.
Jura Krusta pievienošanās Visvalža Brizgas partizānu grupai notikusi, jo tās komandieris bijis pazīstams ar viņa vecāko brāli Leonu Krustu (Otrā pasaules kara laikā kā leitnants dienēja latviešu 267. policijas bataljonā Krievijā, apbalvots ar Austrumu tautu medaļas 2. šķiru bronzā un Kara nopelnu krusta 2. šķiru ar šķēpiem; vēlāk "SS Jagdverband Ostland" štāba rotas komandieris Kurzemē; pēc kara nacionālais partizāns, smagi ievainots sadursmē ar čekistiem 1946. gada 27. maijā, nāvessods izpildīts 1947. gada 3. martā Rīgas Centrālcietumā).
No Rēzeknes apriņķa Dricānu pagasta cēlušās Krustu ģimenes neapskaužamo likteni apstiprina arī fakts, ka kopā ar brāļiem Leonu un Juri nacionālo partizānu vienībā Kurzemē darbojās arī viņu jaunākais brālis Heinrihs Krusts ("Mazais"), kuru ar sava tēva – iznīcinātāju bataljona kaujinieka automātu Kuldīgas apriņķa "Oškalnos" 1947. gada 11. jūlijā nošāva komjaunietis Jānis Līcītis. Tomēr attiecībā uz Juri Krustu – Normunds Jērums pat pieļauj, ka kaujas laikā Striķu ielā Visvaldis Brizga, saprazdams, ka Juris Krusts varētu būt bijis nodevējs, pats nošāvis viņu pie mājas ieejas, kā ticamību pārbaudīt mūsdienās gan ir diezgan problemātiski.
Krituši, bet neapglabāti
Vairāki minējumi ir izteikti arī sakarā ar iespējamo Striķu ielas kaujā nogalināto nacionālo partizānu un viņu atbalstītāju iespējamo kapa vietu, ko nav izdevies noskaidrot vēl šodien. Saldus iedzīvotāji atminas, ka iebiedēšanas nolūkā šo cilvēku mirstīgās atliekas nosviestas pie Saldus izpildkomitejas, bet vēlāk aizvestas nezināmā virzienā. 2001. gadā pat notika vienas iespējamās vairāku ekstrasensu norādītas vietas pārbaude Gardenes pagastā netālu no Dobeles, kas gan beidzās bez taustāmiem rezultātiem, jo nekādus pierādījumus, ka te atvesti bojāgājušie, tā arī neizdevās iegūt. Saldenieks Jānis Rudzītis, kurš uzaudzis Striķu ielas apkārtnē un savulaik aptaujājis arī vecāka gadagājuma pilsētniekus, par ticamāku uzskata iespēju, ka nogalināto cilvēku līķi drīzāk aizvesti uz netālu esošajiem Saldus vecajiem kapiem, kur pamesti zem vairāk nekā 100 gadus veciem vācbaltiešu apbedījumu futrāļiem.
Striķu ielas 33 saimnieku Žani Šimetovu, kuram izdevās palikt dzīvam, jo čekas uzbrukuma laikā viņš bija devies pēc papildu alkohola, padomju drošības iestādes apcietināja pēc pusotra mēneša ilgas bēguļošanas 1950. gada 9. aprīlī un notiesāja uz 10 gadiem ieslodzījumā par "bandītu" atbalstīšanu. Pēc atrašanās ieslodzījumā lēģerī Karagandā, Kazahijas PSR (mūsdienās – Kazahstānā), viņam piespriestā soda ilgums tika samazināts. 1956. gadā Žanis Šimetovs tika atbrīvots un vēlāk atgriezās dzimtenē, kur mira 1973. gadā 60 gadu vecumā, un ir apglabāts Brocēnu Leibu kapos.
Mājas Striķu ielā 33 pamati vēl 10–15 gadus bija labi pamanāmi Striķu un Lauku ielas stūrī, bet ēkas Striķu ielā 35a vietā vēlāk tika uzcelta cita māja. Tikai 1996. gadā, kad Latvijā ieradās Čikāgā dzīvojošā Silvija Mack (dzimusi Brizga, – Visvalža Brizgas māsa), ar viņa draudzenes – aucenietes Olgas Kramiņas starpniecību izdevās noskaidrot, ka "Kārlis Krauja" un Visvaldis Žanis Brizga ir viena un tā pati persona. 1998. gada 7. maijā pēc Brocēnu politiski represēto biedrības iniciatīvas šeit atklāja pieminekli 1950. gada 24. februāra kaujā kritušajiem nacionālajiem partizāniem un viņu atbalstītājiem.
Nākamgad būs pagājuši jau 75 gadi kopš šiem notikumiem, kas varētu būt labs iemesls līdz tam apzināt un kritiski izvērtēt visas mūsdienās pieejamās dokumentārās un mutvārdu vēstures liecības par šo ne tikai Saldus, bet arī plašākai Latvijas sabiedrībai nozīmīgo bruņotās pretošanās kustības vēstures epizodi.
Lasi arī
Pētniecības darbs par pretošanās kustību īstenots ar Latvijas Zinātnes padomes finansējumu, projekts "Neatkarības arheoloģija: jaunas pieejas nacionālajai pretestības vēsturei Latvijā", projekta nr. VPP-LETONIKA-2021/2-0003. Publikācijas tapšanu finansiāli atbalsta Kultūras ministrija. Par saturu atbild Latvijas Okupācijas muzeja biedrība.
