Heinrihs Trūps-Trops dzimis Barkavas pagastā zemnieku ģimenē, absolvējis ne tikai Rīgas Garīgo semināru, bet arī Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultāti. Viņš vairākus gadus bija latgaliski vislasītākā laikraksta "Latgolas Vōrds" redaktors. 1938. gadā viņa Sv. Jēkaba katedrālē vadītos dievkalpojumus katru trešo mēneša svētdienu un visos katoļu svētkos translēja Rīgas Radiofons. Vēl Ulmaņlaikos viņa darbs tika novērtēts ar Atzinības krustu.
Kāpēc Kurmene?
Savā atmiņu grāmatā viņš skaidroja, ka Kurmeni kā savu patvēruma vietu izvēlējies tādēļ, ka tā skaitījusies nomaļus esoša, jo pagasts atrodas uz pašas robežas ar Lietuvu un no Rīgas to atdala lieli meži.
1945. gada janvārī Rīgā Trūps-Trops tika apcietināts, kādu laiku turēts Stabu ielā baisos apstākļos, badināts, utu apsēsts un biedēts.
Viņš atklāja, ka tad pēc kādas pratināšanas piepeši tika atbrīvots, tikai bijis jāparaksta "papīrītis, ka par runāto nevienam neko neizpaudīšot un lojāli sadarbošoties ar drošības orgāniem. Izmocīts, nobijies Trops toreiz neaptvēra šī dokumenta īsto jēgu un parakstījās. [..] Pēc mēneša H. Trops tika uzaicināts pie kāda Sobačkina, kas izrādījās čekas aģents. Viņš Tropam paskaidroja, ka turpmāk katru mēnesi tam būšot jāierodas pie viņa ar ziņojumu, ja kur būtu manīta kāda pretvalstiska darbība".[1] Trūps-Trops par notikušo informēja arhibīskapu Antoniju Springoviču, kurš izlēma, ka viņam Rīga jāpamet un jāpatveras kādā pavisam nomaļā vietā.
Beidzoties Otrā pasaules kara darbībai, Kurmene bija pamatīgi izpostīta. Vairāk nekā mēnesi pagasts atradās frontes līnijā, 1944. gada vasaras beigās Sarkanajai armijai nesekmējās Mēmeles forsēšana, jo vācieši bija labi nocietinājušies tās krastos. Kurmene atradās aktīvas apšaudes zonā, un cieta pagasta ēkas un zemnieku saimniecības. Pirms padomju okupācijas Kurmene bija pārticis un pašpietiekams pagasts. Tam bija pagastnams ar lielu zāli, stalta baznīca, divas skolas, ķieģeļnīca un kaļķu ceplis, pienotava, bibliotēka un izglītības biedrība "Vilnis", darbojās vairākas saimnieciskas biedrības un kooperatīvi. Iedzīvotāji lielākoties nodarbojās ar lauksaimniecību un mežsaimniecību.
1945. gada vasarā Kurmenē izveidojās spēcīga nacionālo partizānu vienība Ludviga Putnieka un Viktora Ančeva vadībā, kurā lielākoties apvienojās bijušie leģionāri, Kurmenes un kaimiņu pagastu iedzīvotāji, kuri nebija pakļāvušies padomju mobilizācijai. Viņi bija pārliecināti, ka padomju vara Latvijā ir uz īsu laiku un ka tūlīt rietumvalstis atbrīvos Baltiju. Partizāni par savu mērķi uzskatīja padomju iekārtas nostiprināšanās nemitīgu traucēšanu līdz tā dēvētājai angļu un amerikāņu atnākšanai. To arī viņi darīja, un partizānu akcijām apkaimē bija plaša rezonanse. Viena no tām – uzbrukums Stelpes pienotavai, kurā pēc čekas ziņām tika rekvizēti 291,5 kilogrami sviesta un 75 litri krējuma. Jau 1946. gada sākumā padomju drošības dienestiem izdevās likvidēt šīs nacionālo partizānu vienības līderus un pēc tam apcietināt arī pārējos partizānus.[2] Tomēr Latvijas Nacionālajā arhīvā glabātie Kurmenes nacionālo partizānu tiesāšanas dokumenti nedod skaidru atbildi uz jautājumu, kā padomju drošības struktūrām izdevās tik sekmīgi īstenot šo partizānu vienības likvidācijas operāciju.[3] Tās nav arī nedaudzajās laikabiedru liecībās.
Kurmenes pagasta attiecības ar padomju režīmu 40. gadu otrajā pusē bija klaji rezervētas. Laikraksts "Bauskas Darbs" regulāri vēstīja, ka Kurmenes pagasts vissliktāk no apriņķa pagastiem pilda labības, piena, gaļas, kokmateriālu nodošanas valstij plānus, tāpat arī gausi maksā nodokļus un iesaistās valsts aizdevumu līdzekļu iekasēšanas kampaņās. 1949. gada 25. marta izsūtīšanas Kurmeni skāra ļoti smagi, no šī nelielā pagasta, kurā pēc 1935. gada tautskaites datiem bija 1469 iedzīvotāji, tika izsūtīti 103 cilvēki.
Kurmenes draudzē
Trūps-Trops atmiņās stāstīja, ka Kurmenē viņam klājies ļoti labi. Cilvēki priecājušies par viņa ierašanos, žigli sarūpējuši viņam dzīvošanai nepieciešamās mēbeles, sadzīves lietas un pārtiku un ar lielu entuziasmu iesaistījušies baznīcas atjaunošanas darbos. "Darbs Kurmenes draudzē man ļoti iepatikās. Tā bija pirmā lauku draudze, kurā man iznāca strādāt. [..] Manos laikos baznīcu apmeklēja cītīgi, bija savs koris [..]. 1945. un 1946. gada vasarā biju noorganizējis bērnu apmācību ticības mācībā. Vasaras brīvlaikā trīs reizes nedēļā salasījās skolnieki no visām klasēm. Stundas noturējām gan baznīcā, gan brīvā dabā – baznīcai blakus esošajā parkā. Vietējā partordze Jansone to redzēja, bet neprotestēja," raksta Trūps-Trops.[4]
Pateicoties izcilajām komunikācijas prasmēm, viņš atrada kopēju valodu ar pagasta un Bauskas apriņķa oficiālo varu.
No tās pat tika saņemts atbalsts remontiem vajadzīgo kokmateriālu un stikla iegādei. Trūpa-Tropa stāvokli vietējā sabiedrībā nostiprināja piedalīšanās medībās, no Rīgas draugiem dabūtā atļauja organizēt vietējo Mednieku biedrības nodaļu un labā bise. Kopā ar viņu medībās devās gan Kurmenes vecie mednieki, gan jaunās padomju elites ļaudis, turklāt ik pa laikam uz Lietuvas pierobežas mežiem devās arī "augsti kungi" no galvaspilsētas.
Trūpam-Tropam izdevās arī mācītāja mājas, kas nodega nelaimes gadījumā 1946. gadā, ātra atjaunošana. Tas gan viņam lika kļūt par laikraksta "Padomju Jaunatne" satīriskā pielikuma dzēlīgas karikatūras varoni.[5]
Mācītājs atzina, ka darbs Kurmenē bija sarežģīts un emocionāli piesātināts. Viņam nācies izvadīt gan nacionālos partizānus, gan miličus, gan šāvienu nejaušus upurus, mierināt ļaudis un dot viņiem cerību, dzīvot bailēs par savu dzīvību. 1949. gada marta izvešanu laikā nenakšņojis mājās, bet gan upesmalā.
Trūps-Trops atmiņās raksta, ka līdz pat 1948. gadam čeka likusi viņu mierā, mācītājam pat šķitis, ka izdevies no tās izsprukt.
Tomēr Trūpam-Tropam tika pavēlēts ik mēnesi doties uz sarunām Rīgā. Par savu otro braucienu viņš stāstīja, ka ceļā devies, "līdzi paņemdams pāris zaķu, šķiņķa gabalu. Saņēmis tik lielu kuli, Smetaņins kļuva ļoti priecīgs, draudzīgi sarunājās. Es sāku lūgt, lai mani atbrīvo no šādas braukāšanas. To šis nevarot, bet, lai es tikai uzrakstot pāris vārdus, ar to pietikšot. Kad vēl pēc kāda laika ar tādām pat dāvanām atraucu pie Smetaņina, tad pat prašņāšana nekāda nenotika".[6] Situācija mainījās, kad par Trūpa-Tropa kuratoru kļuva majors Liholeds. Viņš to dēvē par "briesmīgu cilvēku" un atzīst, ka "mani nervi sāka uzdot" un ka jāmeklē izeja no situācijas. 1949. gadā rudenī Trūps-Trops no Kurmenes pārcēlās uz kaimiņos esošo lielāko Skaistkalnes draudzi.
"Lursen-S" un arests
Strādājot Skaistkalnes draudzē, Trūps-Trops iekļuva padomju un britu izlūkdienestu operatīvajā spēlē "Lursen-S" kā viens no iespējamajiem kandidātiem, kurš no Latvijas PSR dotos uz Rietumiem un britiem nodotu padomju dienestu piespēlēto informāciju. Šai lomai viņu rekomendēja sens draugs Rīgas Garīgā semināra profesors Valeriāns Zondaks, kurš jau labu laiku bija sadarbojies ar padomju drošības orgāniem. Viņš Trūpam-Tropam piedāvāja bēgt uz Zviedriju.
Kurmenes bijušais prāvests tam piekrita, jo cerēja tā aizmukt no čekistu uzraudzības.
Sākās gatavošanās bēgšanai, tai vajadzēja notikt 1950. gada novembrī. Taču tieši pirms došanās ceļā Trūps-Trops pieredzēja kaut ko dīvainu. Viņš atminējās: "Naktī jutu, man kaut kas iedur mugurā. Kad pamodos, jutu, ka visa istaba pilna ar smacējošiem dūmiem."[7] Nākamajās dienās sākās kāju paralīze. Iecavas un Jelgavas ārstiem izdevās to apturēt. Domājams, ka čeka izmantoja kādus speciālus preparātus, lai Trūpu-Tropu darītu darbības nespējīgu, jo visdrīzāk tā nemaz neplānoja Trūpu-Tropu sūtīt uz Rietumiem. Mācītājs tika izmantots par kauliņu lielajā izlūkdienestu spēlē vai kā piesegs īstajam uz Rietumiem sūtāmajam čekas kandidātam.[8] Pēc šī notikuma Trūpam-Tropam ejot bija vajadzīgs spieķis.
1953. gada februārī Trūpu-Tropu apcietināja. Viņš tika apsūdzēts valsts nodevībā (bēgšanas mēģinājumā uz Zviedriju), par darbošanos dažādās reliģiskās organizācijās, kā arī par Padomju Savienības nomelnošanu Ulmaņlaika presē.
Viņa izmeklēšanas lietā ir arī Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas 4. nodaļas izziņa, ka Trūps-Trops 1945. gadā "savervēts kā aģents ar pseidonīmu "Aleksejevs". Vervēšanai pakļāvās bez vēlēšanās. Darba periodā nekādus materiālus nedeva un jau no vervēšanas pirmajām dienām nostājās uz divkosības ceļa".[9] Šajā lietā nav nekādu mācītāja liecību par Kurmenes posmu, izņemot kādā protokolā fiksētu Trūpa-Tropa norādi, ka kopš 1945. gada ir sadarbojies ar padomju drošības iestādēm.[10] Padomju okupācijas periodā pastāvošais Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas Kara tribunāls 1953. gada 25. septembrī Trūpam-Tropam piesprieda 10 gadus, un viņš nonāca nometnē Karagandā. No ieslodzījuma Trūpu-Tropu atbrīvoja 1956. gadā. Viņš strādāja Jaunbornē, Ilūkstē, Rēzeknē un citur, bija Rīgas Garīgā semināra profesors. Viņš uzrakstīja mācībgrāmatu "Katoļu baznīcas vēsture" (1992). 1991. gadā Latvijas Republikas Augstākā tiesa Heinrihu Trūpu-Tropu reabilitēja.
Kāda bija Heinriha Trūpa-Tropa loma kurmeniešu likteņos?
Vēstures detektīva "Tas notika šeit" uzdevums bija noskaidrot, kāds ir kurmeniešu viedoklis par prāvestu un attieksme pret viņu kā čekas savervētu ziņotāju. Kurmenē izdevās sastapt tikai dažus cilvēkus, kuri atceras Trūpu-Tropu. Viņi 40. gadu otrajā pusē bija bērni. Jānis Zālītis saka, ka viņam saglabājies labs iespaids par mācītāju. Tā domā arī Cecīlija Zvilna, kura atminas, ka viņas tēvs Mārtiņš Lauris augstu vērtējis prāvestu, daudz viņam palīdzējis un kopā devušies medībās. Pa telefonu izdevās iztaujāt Kurmenē dzimušo prāvestu Bernardu Kublinski, kura agrīnās jaunības gados Trops-Trūps darbojās Kurmenes draudzē.
Viņi visi ir pārliecināti, ka Trūps-Trops nekā slikta Kurmenei nav nodarījis, viņš bijis godīgs un arī pietiekami gudrs, lai tiktu galā ar čeku.
Trūps-Trops palicis atmiņā kā laipns, rosīgs un saviesīgs cilvēks, labs mednieks un makšķernieks, kā arī kā izcils sprediķotājs, kuru klausīties brauca ļaudis arī no tālākas apkaimes. Vēl viens spilgts atmiņu mirklis saistās ar kādiem Kurmenes tradicionālajiem svētkiem – Pētera dienu –, kurā prāvests bērnus cienājis ar reti redzētu gardumu – balto krējuma saldējumu. Trūpam-Tropam garšojusi pildīta līdaka, kuru viņam gatavojusi pagasta izcilākā saimniece Briežu Vera.
Trūpu-Tropu savā studiju laikā Rīgas Garīgajā seminārā saticis arī pašreizējais Kurmenes Sv. Pētera katoļu draudzes prāvests Andrejs Mediņš, kurš kādu laiku bijis profesora šoferis. Viņš uzsver, ka Trūps-Trops bijis izcila personība. Mediņš arī norāda, ka profesors viņam mācījis novērtēt un cienīt dzīvi un ka ir pārliecināts – Trūps-Trops ar čeku ir ticis galā un Kurmeni no tās sargājis.
Meklējot atbildes par katoļu baznīcas sadarbību ar padomju drošības institūcijām, vēstures detektīva laikā aptaujājām arī šīs tēmas ekspertus vēsturniekus Inesi Dreimani un Zigmāru Turčinski. Viņuprāt, Trūps-Trops Kurmenes periodā par dzīvi pagastā un vietējo noskaņojumu čekai nav ziņojis. Ar secinājumu, ka nav nekādu drošticamu liecību par Kurmenes Sv. Pētera katoļu draudzes prāvesta Heinriha Trūpa-Tropa sadarbību ar čeku 40. gadu otrajā pusē, 2023. gada jūlijā noslēdzās vēstures detektīvs "Tas notika šeit" Kurmenes pagastā.
Citi vēstures detektīva "Tas notika šeit" stāsti
