Politologs, sabiedrisko attiecību speciālists Filips Rajevskis valdības vadītāja Krišjāņa Kariņa ("Jaunā Vienotība") piedāvājumu par izmaiņām valdībā saistīja ar premjera rīcību iepriekšējā Ministru kabinetā.
Rajevskis sacījs: "Šis ir kaut kas līdzīgs, – mēs redzējām, kā Kariņš menedžēja iepriekšējo valdību, ka visi ar zobu sāpēm, bet var pieņemt un pārkāpt kaut kā tām problēmām un iet uz priekšu."
Savukārt publicists Māris Zanders pauda: "Atklāti sakot, [Ilzes] Indriksones kundze varētu tikai atviegloti uzelpot, saprotot, ka viņai vairs nebūs jānodarbojas ar enerģētiku un arī ar Nacionālajai apvienībai ne visai patīkamu jautājumu, kas ir darba tirgus. Sauksim lietas īstajos vārdos – darba tirgus atvēršana imigrācijai. Līdz ar to es domāju, ka viņi galīgi nav apvainojušies – Nacionālā apvienība. Viņi varbūt kaut ko teiks, bet nu tā... "Apvienotajam sarakstam" šis stāsts par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju (VARAM) ir nedaudz sāpīgāks. Taisnība."
Līdzīgu viedokli Latvijas Radio intervijā pauda Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes katedras docente, politoloģe Lelde Metla-Rozentāle, norādot, ka "Apvienotais saraksts" ir vairāk apmierināts ar iespējamo valdības nākotnes scenāriju, bet Nacionālā apvienība esot neizpratnē.
Tāpat politologs Rajevskis norādīja: "Ja mēs runājam par konkrētajām ministrijām un personālijām, te netieši jāskatās, ko teica prezidents. Prezidents iezīmēja: sadales tarifi – tā ir problēma, un tā ir tipiska Ekonomikas ministrijas problēma. Tieša kritika vides ministram par to, kā tiek menedžēta krīze Dobelē. Tas, ka tiek iets ar paziņojumiem, pirms ir apzināta situācija, un tā tālāk. Tas iezīmē ļoti precīzi kritikas punktus, kurus, man liekas, Kariņš tālāk varētu izmantot savā argumentācijā, kāpēc viņš grib izmaiņas šajās ministrijās."
Tikmēr Metla-Rozentāle uzskata, ka Kariņa piedāvājums par izmaiņām valdībā ir pietiekami loģisks un "šī loģika varētu atdzīvināt valdību". Politoloģe norādīja, ka, iespējams, ministru portfeļu maiņa liks partijām atkāpties no savām "stingri nospraustajām pozīcijām", no kurām politiskie spēki nav spējuši izkāpt ārā.
KONTEKSTS:
Krišjāņa Kariņa ("Jaunā Vienotība") otrā valdība sāka šūpoties pēc Valsts prezidenta vēlēšanām, kurās koalīcijas partijas nespēja vienoties par atbalstu vienam kandidātam. Tādēļ valdību veidojošās partijas "Jaunā Vienotības" kandidātu Edgaru Rinkēviču par prezidentu ievēlēja ar opozicionāru — Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) un "Progresīvo" — balsīm.
Pēc prezidenta vēlēšanām Kariņš sāka sarunas par iespējamu koalīcijas paplašināšanu ar ZZS un "Progresīvajiem". Līdzšinējie partneri – Nacionālā apvienība (NA) un "Apvienotais saraksts" (AS) – iebilda koalīcijas paplašināšanai un boikotēja sarunas.
Tikmēr "Jaunā Vienotība" sarunās ar ZZS un "Progresīvajiem" atrada kompromisus jautājumos par reformām izglītībā, Stambulas konvenciju, valsts uzņēmumu akciju tirgošanu biržā un citos jautājumos. Tieši šo jautājumu raitākai risināšanai Kariņš vēlējās paplašināt koalīciju.
Pēc ilgākas "Jaunās Vienotības" un tās līdera Kariņa klusēšanas par iespējamām izmaiņām valdībā Kariņš piedāvāja pašreizējiem koalīcijas partneriem – NA un AS – turpināt strādāt pašreizējā valdībā, mainot ministrus un atbildības jomas. Ja partneri tam nepiekritīs, Kariņš sāks jaunas valdības veidošanu ar ZZS un "Progresīvajiem".
