ĪSUMĀ:
- Problēmu aktualizēšana – latviešu valodas attīstība un globalizācijas ēnas puses.
- Robežu dzēšana starp "mēs šeit" un "viņi tur".
- Kā uzturēt latvietību ārpus Latvijas.
- Austrālijā aktīvo jauniešu skaits samazinās.
- Lai arī individuāla, latvietība plaukst sadarbojoties.
Aktuālās problēmas – drauds latvietībai
Divas dienas vairāki desmiti jauniešu no dažādām pasaules malām piedalījās semināros un praktiskajās darbnīcās, mainījās ar pieredzi, idejām, diskutēja par aktuālo. Galu galā tieši jaunieši ir tie, kam būs jādzīvo šodien izveidotajā nākotnē.
Jaunieši atšķiras ne tikai ar īpašu degsmi un aizrautību, bet arī apbrīnojamu konstruktīvismu, kas, īpaši diasporas jauniešos, apvienots ar latvieša dvēselei raksturīgo estētiku un jūtīgumu.
Foruma noslēgums noritēja kultūras un mākslas centrā "Noass". To ievadīja diskusija par mūsdienīgu latvietību. Jauniešu pārstāvji skaidri akcentēja aktuālās problēmas. Kā pirmais drauds latvietībai tika minēts valodas apdraudējums – šobrīd latviešu valoda attīstās pārāk lēni, tādēļ trūkstošo vārdu vietā ienāk anglicismi vai angļu valodas vārdi, tad tiem seko frāzes, un tālāk jau nemanot komunikācija norit angļu valodā. Arī globalizācija tika piesaukta ne tikai pozitīvā aspektā, jo, domājot un dzīvojot globāli, sekojot globālām tendencēm, ir tieksme atstāt novārtā lokālo.
Par mūsdienīgo latvietību, protams, tika runāts arī jauniešu aktivitāšu un organizāciju kontekstā. Kā viena no problēmām tika minēta dzīvošana "burbuļos", maz zinot, kas notiek ārpus tiem. Vairāki jauniešu organizāciju pārstāvji tādēļ uzteica forumu, jo te bija iespēja satikties klātienē un uzzināt par citviet notiekošo sarunās "dzīvajā".
Diasporas latvieši minēja arī izolētības sajūtu; sajūtu, ka, dzīvojot citur, viņi dzīvo it kā "citā Latvijā". Tomēr kā pozitīvais moments tika minēts, ka globālā latviešu kopiena ir vienota, tajā valda kopības gars, kamēr sabiedrība Latvijā ir salīdzinoši vairāk sašķelta.
Pēc oficiālās daļas, kā jau pieklājas, bija pusoficiālā, kur jaunieši vienojās danču ritmos, pēc tam neoficiālajā daļā bija īsta ballīte dīdžeja liktās mūzikas skaņās, bet pašā, pašā noslēgumā jaunieši brīvi vienojās kopīgā dziedāšanā ģitāras pavadībā, ar aizrautību izdziedot senās un katram tuvās dziesmas. Daudzi no viņiem piedalās Dziesmu un deju svētkos, arī rīkotājbiedrības "Eiropas jaunieši – EJ" valdes priekšsēdētājs Jānis Skrebels, kurš estrādē dzied kopā ar Londonas latviešu kori.
Latvija nav atdalīta no pasaules
"Sēžu ar lielu smaidu sejā un beidzot naktī mierīgi gulēšu – tas nozīmē, ka rezultāts ir!" pa jokam, taujāts, vai sasniegti plānotie pirmā foruma mērķi, Jānis smejas, bet turpina nopietnāk: "Galvenais mērķis bija satikties vienkopus, iepazīties. Lai var tad izaugt jaunas draudzības, iniciatīvas, idejas, projekti. Ir jauniešu organizāciju pārstāvji no Austrālijas, Ziemeļamerikas, Kanādas, ASV. Eiropa ļoti labi pārstāvēta, arī Latvija, protams."
Pēdējo gadu tendence ir dzēst robežu starp "mēs šeit" un "viņi tur", jo visi ir latvieši, un pat tie, kas fiziski šeit nav, ir ar Latviju sirdī un dara daudz tās labā.
"Man ir prasījuši – vai es drīkstu būt biedrībā "Eiropas jaunieši", ja es dzīvoju Latvijā? Pēdējo reizi, kad paskatījos kartē, Latvija bija tepat, Eiropā!" saka Jānis. "Es piedzimu, uzaugu Latvijā, mana izvēle šobrīd ir būt ārpus Latvijas. Bet mēs visi esam kopā. Ir atšķirības, bet tikpat labi ir atšķirība starp to, kurš uzaug Rīgā un to, kas audzis Zilupē! Kāpēc Latvijas robežu uzskatām par žogu, kas sadala, un, ak Dievs, tikai tāpēc, ka tu dzīvo robežai otrā pusē, pēkšņi esi cits cilvēks? Jā, mums ir dažādas pieredzes, es nekad neteikšu, ka Īrijā uzaudzis jaunietis ir tāds pats kā Latvijā uzaudzis, bet mums ir vairāk kopīgā nekā atšķirīgā. Arī diasporu nevar likt vienā kastītē, tā ir ļoti heterogēna kopiena."
Atklāta dalīšanās ar pieredzi
Arī biedrības vicepriekšsēde Laima Kraule, atšķirībā no Jāņa, kas šobrīd uzturas Londonā, dzīvo Latvijā un saka – vēl pirms pieciem gadiem vispār nemaz nav zinājusi neko par latviešiem ārpus Latvijas: "Kas ir diaspora, uzzināju pirms pieciem gadiem, kad "Erasmus" programmas ietvaros biju Nīderlandē. Iepazinos ar aktīviem jauniešiem, tad dzima "Eiropas jaunieši – EJ", un pēc trim gadiem jau biju valdē! Un, tā kā esmu no Latvijas, tas arī organizējot palīdzēja sasaistīt latviešus no visurienes. Es varu teikt, ka izdevās, un viss ritēja kā pa diedziņu. Ir iepazīti jauni cilvēki, visapkārt smaidīgas sejas. Noteikti ir jauni kontakti, ievirzes projektiem. Semināros satikās tie jaunieši, kas ir darboties griboši un kuriem rūp, un, manuprāt, iegūtās draudzības un sadarbības tieši ar diasporas jauniešu organizācijām un tīkla veidošana ir tas būtiskākais, kas notika šajā pasākumā. Domāju, ka pasākumam ir liels potenciāls turpināties, tikai vēl grūti teikt, kur un kā."
Jauniešu organizāciju pārstāvji arī nolēma, ka ir vērts vismaz reizi gadā vai pusgadā saslēgties kopā virtuāli un neformāli, bet konstruktīvi pārrunāt, kā kurā pusē iet un kas jauns. "Mums strādā šis, bet nestrādā tas; mums ir tādi plāni, varbūt varam darīt kopā," stāsta Jānis. "Ne tikai starp organizācijām veidot sadarbību, bet arī saites privāti, savā starpā. Divas dienas notika semināri, kur jaunieši aktīvi mācījās dažādus rīkus, bija darbnīcas, kur apguva sociālo tīklu specifiku, kā tos izmantot organizāciju darbībā. Kā iesaistīt esošos biedrus un piesaistīt jaunus. Reālas lietas. Mums bija līderības darbnīcas, kur varēja kaut ko paņemt ne tikai organizāciju līmenī, bet arī katrs kaut ko sev personiski. Bija pieredzes apmaiņa par četriem lieliem, dažādiem projektiem: Austrālijas jaunatnes dienām, "Olimpisko Lāčplēsi" no Eiropas, "Līksmības zižļa" grāmatas izdošanu ASV un Latviešu Nacionālās jaunatnes apvienības Kanādā projektu "Šī māksla ir jauna". Katrs dalījās ar pieredzi ļoti atklāti, ar to mēs tiešām lepojamies. Ņemiet, dariet, šīs te ir kļūdas, kas mums bija, ja jūs varat no tām izvairīties, ļoti labi! Tādā veidā. Tā bija savstarpēja domu un pieredzes apmaiņa. Pārsteidzoši, ka līdz šim tāda nav bijusi! It kā viens otru pazīstam, bet bija tāds zināms vakuums. Varbūt gribējās par tām lietām vairs nerunāt, jo tā ir tik liela daļa no dzīves, ka satiekoties jau gribas runāt par kaut ko citu!"
Jānis teic – dalībnieki sacījuši, ka pasākums bijis vērtīgs. Un tas arī esot galvenais – paņemt to pieredzi, kas var noderēt, uzlabot darbu un ar iedvesmu darīt tālāk.
"Vistuvākie draugi ir latvieši"
Foruma dalībnieks Kārlis Kuškēvics ir dzimis un audzis ASV, bet lieliski runā latviešu valodā. "Ģimenē runājam latviski, mūsu ģimene ir ļoti aktīva latviešu sabiedrībā, mana mamma strādā Latvijas vēstniecībā Vašingtonā, tāpēc viņai regulāri katru dienu sanāk ar latviešu valodu darboties. Esmu gājis svētdienās uz latviešu skoliņu, vasarās bija īpašas vasaras vidusskolas," Kārlis paskaidro. Viņa abi vecāki ir latvieši, bet arī dzimuši ASV, savukārt vecvecāki emigrēja uz turieni pēc Otrā pasaules kara.
Latvijā Kārlis ir bijis, bet pirmo reizi atbraucis uz visu vasaru. Kopā ar Vašingtonas kori viņš pirmo reizi arī piedalās Dziesmu svētkos, pēc tam dosies uz 2x2 nometni un strādās Rīgā prakses ietvaros.
Par latvietības uzturēšanu viņš saka: "Kādreiz grūti balansēt starp abām pasaulēm. Amerikā neviens īsti nesaprot, kas ir tā latvietība. Nav vienmēr viegli. Man nepietiek laika draudzēties ar amerikāņu draugiem. Lai gan jāsaka, ka vistuvākie draugi tomēr ir latvieši! Viņi arī vairāk turas kopā – ir kopīga pieredze, ir uzsvars uzturēt latvietību."
Kārlis darbojas Amerikas Latviešu jauniešu apvienībā, bet ir arī "Eiropas jaunieši – EJ" biedru rindās, jo pērn četrus mēnešus nodzīvoja Spānijā: "Man pēdējā gada laikā ir bijusi pieredze iepazīties ar latviešiem abās okeāna pusēs un salīdzināt Eiropu un ASV. Vispār man patīk labāk Eiropā, un man gribētos kaut kad uz ilgāku laiku arī varbūt dzīvot, mācīties, strādāt Latvijā."
Uz Pasaules latviešu jauniešu forumu ieradies kā minēto organizāciju biedrs, lai tiktos klātienē. Turklāt tā ir pirmā reize, kad pasaules latviešu jaunieši sanāk kopā. Tiesa, pirms vairākiem gadu desmitiem notika Vispasaules latviešu jaunatnes kongress, bet no Latvijas toreiz tika tikai daži pārstāvji, jo bija vēl padomju laiki un Dzelzs priekškars.
"Šis forums bija ļoti laba iespēja iepazīties ar jauniešiem no visas pasaules, un pēdējā vakara saiets ar diskusiju, dziesmām, dančiem tik skaistā vietā ar skatu uz Rīgu, un ārā ir tik labs laiks!" priecājas Kārlis. "Es vienmēr saku, ka Latvija ir perfekta lieluma valsts, esam mazi un visi cieši pazīstamies, un ir tāda jušana, ka, ja satiec latvieti, vari viegli iepazīties, un viņš varbūt pazīst kādu, ko tu pazīsti, bet tanī pašā laikā mēs esam pietiekami liela un spēcīga valsts, kas var uzvarēt ASV komandu hokejā. Visi latvieši Amerikā bija par Latvijas komandu! Bronzas uzvara bija nozīmīgs notikums pašapziņās celšanai, turpinām ar Dziesmu svētkiem, ceru, ka tas arī palīdzēs visu Latviju kaut kā apvienot, atgādinās, ka mums ir daudz kā kopīga, un mums nevajadzētu to aizmirst."
Austrālijā aktīvo jauniešu skaits samazinās
Andrejs Jaudzems šurp devies no tālās Austrālijas, kur arī nācis pasaulē. Tāpat kā Kārlis, viņš nāk no aktīvas latviešu diasporas ģimenes. Abi ar māsu beiguši Melburnas Latviešu biedrības Daugavas skolu, Melburnas latviešu vidusskolu un Annas Ziedares Vasaras vidusskolu. Palīdz rīkot Austrālijas jauniešu dienas. Viņš turklāt ir Latviešu jauniešu apvienības Austrālijā kasieris, "Daugavas Vanagu" Adelaides nodaļas biedrs, un vēl dzied divos koros – Adelaides "Daugavas Vanagu" vīru korī "Daugava" un Adelaides jauktajā korī "Dziesmu laiva", ar kuru piedalās arī Dziesmu svētkos.
Andrejs jau kādu laiku sekojis līdzi arī Eiropas jauniešu aktivitātēm, tāpēc, kad nācis uzaicinājums piedalīties forumā, nav bijis divu domu, jo gribējies visus virtuāli pazīstamos sastapt arī dzīvē: "Ļoti gribējās satikties, parunāties neformālā vidē, padiskutēt. Pēc tikšanās klātienē tās attiecības tomēr uzreiz citādāk veidojas."
Šī Andrejam ir jau astotā ciemošanās reize Latvijā, bet pirmie kā Dziesmu svētku dalībniekam, lai gan pagājušajos piedalījies, bet ne uz estrādes: "Iepriekšējos biju kā skatītājs. Bija tautas mūzikas koncerts, un diriģents Ivars Cinkus, kas bieži brauc pie Austrālijas koriem un kuru pazina, gribēja, lai es tur esmu pie skaņu pults! Tā bija jauna, kolosāla pieredze tāda līmeņa pasākumā. Tagad būs atkal jauna pieredze, vienīgi žēl, ka nepaguvu uzdziedāt vēl arī vecajā estrādē."
Andrejs saka – Latvijā jūtoties kā absolūts latvietis, bet arī Austrālijā jūtoties vairāk kā latvietis, nevis austrālietis: "Pabeidzu vietējo vidusskolu Melburnā, kur dzīvoju, tad pārcēlos uz Adelaidi, visi kontakti zuda. Bet tie draugi, ar kuriem gāju kopā latviešu skolā, tie palika. Latvieši kaut kā vairāk turas kopā. Arī latviešu kopiena, kas tiekas varbūt reizi gadā pasākumos, nemainās. Man lielākā daļa sociālās dzīves paiet ar latviešiem."
Andrejs tomēr saka, ka latviešu centros aktīvāki esot vecākās paaudzes cilvēki, viņu esot vairāk. Pēdējā laikā diemžēl aktīvo jauniešu skaits samazinoties.
Latvietība ir individuāla, bet plaukst sadarbojoties
Par jauniešu aktivitāti bažas pauž arī Jānis Skrebels. Jauniešu ārvalstīs ir daudz, bet aktīvā daļa ir neliela: "Visvieglāk ir nedarīt neko. Savukārt tie, kas dara, dara visu. Bet viņi vienā brīdī var izdegt, nogurt, un tad iestāsies apātija."
Vēl viena sāpīga problēma ir paaudžu pāreja, pusaudžu piesaistīšana: "Tā ir liela sāpe, tur ir liels caurums. Problēma, kas kopīga visās valstīs, neatkarīgi no reģioniem. Šie jaunieši ir jāpārķer, par to runājam jau ilgi. Ja būtu zelta recepte, kā to izdarīt!
Bet tieši caur šādiem forumiem mēs varam mēģināt atrast kaut kādu risinājumu no citu pieredzēm. Tur ir tik daudz apgrūtinājumu, bet arī daudz iespēju."
Jāņa vēlme arī šajā forumā bija skatīt latvietību caur citu prizmu, tvert plašākā kontekstā: "Biju sarunu festivālā LAMPA, tur bija brīnišķīga atmosfēra, bet reizēm man tur uzmācās sajūta – nu, mēs te sapulcējamies visi līdzīgi domājošie, parunājam, un kur ir darbība? Kas notiks tālāk? Kas ir sausais atlikums? Mūsdienu latvietības, identitātes jautājumi ir tik netverami, ka tas sausais atlikums gan man, gan klausītājiem ir redzēt kaut kādu citu identitātes prizmu, citu stāstu. Ka latvietība ir individuāla. Pavērt horizontu nedaudz plašāk un skatīties uz pasauli un latvietību drusku plašāk."
Jānis Skrebels arī teic, ka sadarbībā ir spēks, un jaunieši, piemēram, nebūt nav pret vecajiem, bet nāk ar savu skatījumu, svaigām idejām, kā veidot nākotni, kurā pašiem būs jādzīvo: "Jaunieši jau arī kādreiz kļūs veci, tas ir tas laika rats, tā notiek. Svarīgi uzturēt nepārtrauktību, lai neveidotos tukšumi. "Jūs esat jauni, tad jau jums droši vien nepatīk veci cilvēki" – ja kāds nejaunietis nāk ar šādu bināru, melnbaltu skatījumu, sāk ar šo "pret", tad tur gan grūti ko auglīgu izdarīt. Mēs esam jaunieši, mums ir svaigas idejas. Mēs esam gatavi sadarboties ar visiem. Neviens nekad nav ieguvis nesadarbojoties. Mēs esam gatavi uzklausīt, mēs arī mācāmies. Nav jēgas no jauna izgudrot to, kas jau ir, var pārņemt pieredzi. Pēctecība ir liels šī foruma mērķis."
