Prezidenti un ārpolitika
Pagājušajā nedēļā Latvijā tika ievēlēts jauns Valsts prezidents – Edgars Rinkēvičs. Ko tas nozīmē Latvijas starptautiskajām attiecībām Ukrainas atbalsta kontekstā?
"No Vašingtonas ir ļoti pozitīvas atsauksmes par to, ka Rinkēvičs tika ievēlēts par prezidentu, tāpēc ka daudzajos gados ārlietu ministra amatā viņš ir uzturējis ļoti labas attiecības ar ASV, ir uzticams un paredzams. Īpaši kara laikā. Ja mēs skatīsimies, kā būs uz priekšu, ir skaidrs, ka sabiedrotie, tajā skaitā ASV, zina, ko sagaidīt, ka būs stabilas un sekmīgas attiecības starp Latviju un lielāko sabiedroto ASV," vērtēja Bērziņa.
Pirms nedēļas tika plaši apspriests, kā Ukrainas kara aizsegā Polijā tiek ierobežota demokrātija un cilvēktiesības, bet Latvijā, no malas raugoties, izskatās, ka notiek tieši pretējais, norādīja drošības politikas eksperte.
"Tas, kā šo jautājumu ceļ gaismā Vašingtonā, ir, ka Latvija rāda priekšzīmi, ka te notiek labas lietas. Nav tādas bažas [kā par Poliju], ka ir jāatbalsta valsts tikai tāpēc, ka tā palīdz Ukrainai," norādīja Bērziņa.
Ekspertes Kristīnes Bērziņas rubrika raidierakstā "Drošinātājs"
Drošības politikas eksperte, Māršala fonda pētniece Vašingtonā Kristīne Bērziņa Latvijas Radio raidierakstā "Drošinātājs" ik nedēļu saistībā ar karu Ukrainā izcels gan svarīgākos nedēļas notikumus pasaules un Latvijas kontekstā, gan to, kas varbūt informācijas gūzmā paslīdējis garām, kā arī sniegs komentāru, kāpēc tie ir svarīgi un kādu ietekmi varētu izraisīt.
Tikmēr Francijas prezidents Emanuels Makrons nesen Bratislavā, Slovākijā, notikušajā drošības konferencē, kurai bija pievērsta gana liela uzmanība, teica sekojošus vārdus – mēs neesam jūsos pietiekoši ieklausījušies, jūsu aicinājumos ņemt vērā jūsu vēsturi un sāpīgās atmiņas. Tāpat Makrons, atsaucoties uz pretrunīgajiem bijušā Francijas prezidenta Žaka Širaka izteikumiem 2003. gadā, uzsvēra – daži ir teikuši, ka jūs esat palaiduši garām iespēju paklusēt, es saku, ka dažbrīd mēs esam palaiduši iespēju ieklausīties jūsos, šis laiks ir beidzies.
"Tas izklausās skaisti, bet vai Francija tiešām šodien uzvedas Ukrainas interesēs, Eiropas interesēs?
Nu, vairāk nekā toreiz, Francija tomēr atbalsta Ukrainu ar ieroču sistēmām un diplomātiski, vairāk nav runu, ka prezidents Makrons regulāri runātos ar prezidentu Putinu. Nē, tie laiki vairs nav, bet vai pavisam ir mainījusies Parīze? Nē, tāpēc, ka pirmajā vietā Francijai ir Francija un prezidentam Makronam ir tieši Francijas intereses – ja runā par NATO stiprināšanu, tas nav tik viennozīmīgi," vērtēja Bērziņa.
Francija savā ārpolitikā lielāko uzmanību velta tām organizācijām un forumiem, kuros tai ir vislielākā teikšana, un, lai gan NATO darbībā liela ietekme ir visām lielajām dalībvalstīm, lielākā teikšana tajā tomēr pieder ASV un Lielbritānijai.
"Daudzus jautājumus Francija cenšas risināt Eiropas Savienības ietvaros, cīnās par to, ka jautājumi ir jāceļ vairāk tur, kur Francijai ir lielāka ietekme, bet šāda veida vilcināšanās savā ziņā, mēģinot atrast vispareizāko ceļu, lai risinātu pasaules problēmas tā, lai Francijai būtu labāk, tas es neteiktu, ka ir ātrākais ceļš līdz risinājumiem vai palīdzībai Ukrainai," norādīja Bērziņa.
Protams, šobrīd Austrumeiropa var paļauties uz daudz lielāku Francijas atbalstu nekā iepriekš, bet vēl joprojām Francijas diplomātija un rīcība ir vērsta uz Francijas pašas interesēm, nevis pēc iespējas ātrāku jautājumu atrisināšanu.
Ukrainas ceļš uz NATO
Pagājušajā mēnesī Ukrainas aizsardzības ministrs Oleksijs Reznikovs pauda cerību, ka šovasar Viļņā plānotajā NATO samitā Ukraina varētu saņemt ceļa karti uz NATO – kad un kā tā varētu iestāties NATO. Tikmēr Vācijas ārlietu ministre Annalēna Bērboka nupat norādījusi, ka kara laikā nevaram runāt par jaunām dalībvalstīm, kuras varētu tikt uzņemtas NATO, proti, ar to domājot Ukrainu.
"Šobrīd spriež par to, ko varētu Ukrainai piedāvāt Viļņas NATO samitā, kas ir jau apmēram pēc mēneša. Skaidrs, ka ar soļiem ir jāiet uz priekšu, ka nevar būt tikai solījums, ka Ukraina varēs kļūt par dalībvalsti, ir jābūt kaut kam vairāk, bet pirms gandrīz nedēļas Bērboka pauda nostāju, ka kara laikā Ukraina nevar pievienoties NATO. Tāda atklāta nostāja, pēc manām domām, šobrīd nepalīdz, tāpēc, ka, pirmkārt, jā, Ukrainai ir jāuzvar, un tad ir jāiestājas miera stāvoklim. Kas būtu ļoti slikti – ilgstošs un karsts karš Ukrainā.
Bet, ja rietumvalstis tagad pasaka atklāti, ka ir nepieciešams miera stāvoklis, lai Ukrainu uzņemtu NATO, tā būs motivācija Krievijai turpināt jebkā ar jebko kara stāvokli, lai de facto nav miers," vērtēja Bērziņa.
Viņasprāt, sarunas par nepieciešamo miera stāvokli, lai varētu domāt par NATO paplašināšanos, tikai veicina Krievijas apetīti turpināt karu vai pat iesākt kaut ko citās valstīs.
"Ja ilgstošs konflikta stāvoklis nozīmē to, ka NATO paliks pašreizējās robežās, tad tas savā ziņā Kremlim varētu likties kā burvīgs iznākums. Man liekas, ka Vācijai un citām valstīm ir tiešām jāpadomā, ko tas nozīmē, kad pauž tādu nostāju, vai tomēr nevajadzētu būt ceļam, kā Ukraina var pietuvoties faktiski un arī uz papīra juridiskos dokumentos [NATO], lai nedotu iespēju Krievijai nākošos 20 gadus veicināt kaut kādu karu un atlikt šo jautājumu," pauda drošības politikas eksperte.