ĪSUMĀ:
- Pēc neatkarības atjaunošanas plāni bija pieticīgi, parādījās tikai pirmās domas par ES un NATO.
- Par iestāšanos NATO bija jāpārliecina ne tikai sabiedrotie, bet arī cilvēki Latvijā.
- Latvijas ārpolitikā īstu neveiksmju nav bijis, bet bijušas divdomīgas situācijas.
Deviņdesmito gadu sākumā plāni bija visai pieticīgi
Kā uzskata Latvijas ārpolitikas institūta vadītājs un Rīgas Stradiņa universitātes docents Dr. Kārlis Bukovskis, Latvijas diplomātijas un ārpolitikas attīstību pēc neatkarības atjaunošanas var iedalīt četros posmos.
"Pirmais būtu postpadomju posms no 1991. līdz 1995. gadam, kad primārais uzdevums bija neatkarības atgūšana un savas juridiskās un faktiskās pastāvēšanas nodrošināšana. Tad otrais posms ir 1995. līdz 2004. gads, kas ir iestāšanās Eiropas Savienībā posms, kad mums bija jāpierāda, ka mēs esam spējīgi partneri, tostarp paralēli pievienojoties NATO," stāstīja Bukovskis.
"Nākamais posms būtu 2005.–2014. gads, ko varētu nosaukt par Eiropas Savienības mācību posmu, jo mums valstī ir pilnīgi jauna starptautiskā situācija un mēs mācāmies, kā uzvesties kā jauns spēlētājs. Un ceturtais posms ir no 2015. gada, kad sākās šis starptautiskās pašpārliecinātības pieaugums un kad mēs esam redzējuši, ka Latvija kļūst arvien uzstājīgāka un redzamāka, piemēram, sankciju jautājumos," skaidroja Bukovskis.
Vairāki no 1990. gada 4. maija neatkarības atjaunošanas deklarācijas parakstītājiem vēlāk turpināja darbu diplomātiskajā dienestā, un daži to turpina darīt arī joprojām.
Piemēram, bijušais Latvijas Tautas frontes aktīvists un Augstākās Padomes deputāts Indulis Bērziņš. Viņš bija ārlietu ministrs gadsimtu mijā un joprojām turpina darbu vēstnieka amatā, pārstāvot mūsu valsti kaimiņvalstī Lietuvā.
Indulis Bērziņš atgādināja, ka deviņdesmito gadu sākumā sākotnējie plāni bija visai pieticīgi.
"Uz to brīdi, kad mēs balsojām par neatkarību, mēs vēl daudz nedomājām par to, kāda šī neatkarība būs. Bet pirmās domas par to, ka droši vien vajadzēs atgriezties Rietumos un ka šāda atgriešanās Rietumos ir iespējama, tikai iestājoties Eiropas Savienībā un NATO, par to mēs vēl tobrīd nedomājām. Tas vēl nebija aktuāli. Aktuāli bija neatkarības atjaunošana.
Bet kopumā pirmās domas par to, ka mums ir jākļūst par Rietumu sastāvdaļu, jau parādījās," atcerējās Bērziņš.
Pievienošanās ES un NATO – pareizākais lēmums
Tieši Induļa Bērziņa ārlietu ministra amata pienākumu pildīšanas laikā Latvija pabeidza iestāšanās sarunas gan Eiropas Savienībā (ES), gan NATO. Pēc diplomāta vārdiem, pievienošanās abām šīm organizācijām ir bijis pareizākais lēmums, turklāt Baltijas valstis ir izmantojušas īsto brīdi un tā piedāvātās iespējas.
"Runājot par manu darbu, man vajadzēja pārliecināt ne tikai mūsu sabiedrotos Rietumos par to, ka mēs būsim labas Eiropas Savienības un NATO dalībvalstis. Vajadzēja pārliecināt arī cilvēkus Latvijā.
Bija daudzi, kas tagad to labprāt aizmirstu (bet es to vēl labi atceros), kas uzskatīja, ka pietiks tikai ar ES un galu galā – nav ko kaitināt Krieviju.
Šie vārdi ir daudzreiz pēc tam vēl skanējuši. Kaitinot vai nekaitinot, Krievija ir tur, kur viņa ir, – viņa ir iebrukusi neatkarīgā kaimiņvalstī Ukrainā. Daudzi uzskatīja, ka tas, ka mēs būsim tikai Eiropas Savienībā, ļaus mums kļūt par tādu kā tiltu starp Rietumiem un Austrumiem un mēs uz tā varētu labi nopelnīt. Tagad mēs redzam, ka šāda pieeja bija pilnīgi kļūdaina un, paldies Dievam, ka mēs izvēlējāmies visu, kas mums ir nepieciešams – ES un NATO! Un, paldies Dievam, ka mēs tur iestājāmies!" uzsvēra Bērziņš.
Indulis Bērziņš arī atgādināja, ka gadījumā, ja kāds Krievijā tagad vēlētos atjaunot Padomju Savienību, viņam būtu jāatjauno šī valsts bez Baltijas valstīm, jo īsi pirms sabrukuma Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarību atzina arī Padomju Savienība.
Vienlaikus viņš norāda, ka cīņa par Ukrainas neatkarību un uzvaru karā pret Krieviju pašlaik ir viens no galvenajiem Latvijas ārpolitikas un diplomātijas uzdevumiem.
Latvijas ārpolitikā īstu neveiksmju nav bijis, bet bijušas divdomīgas situācijas
Ilggadējais vēstnieks un diplomāts, tagad Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Gints Jēgermanis norādīja, ka kopumā kopš deviņdesmitā gada Latvijas ārpolitikā tādu īstu neveiksmju ar ilgi paliekošām negatīvām sekām nav bijis.
Taču var runāt par vairākām divdomīgām situācijām, kurās Latvijas ārpolitikas veidotāji vai nu personisko ambīciju, vai nepamatotu cerību dēļ ir nonākuši.
"Pirmā, kas man nāk prātā, ir prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas dīvainā tikšanās ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu Austrijas Alpos 2001. gadā. Tad vēl prātā nāk prezidenta Andra Bērziņa neskaitāmie braucieni uz Vidusāziju, koka stādīšana ar zelta lāpstu, un tas viss notika uz fona, ka Andris Bērziņš ļoti reti devās vizītēs pie Rietumu sabiedrotajiem. Un pati kulminācija, man šķiet, ir 2010. gadā, kad Valdis Zatlers devās vizītē uz Maskavu, tikās ar prezidentu Putinu, un šīs tikšanās laikā Zatlers uzdāvināja Putinam "Rīgas Dinamo" kreklu ar Putina uzvārdu un sauca Krievijas prezidentu par savējo. Šī, man liekas, ir tāda epizode, kas raisa ļoti daudz jautājumus un neskaidrības," sprieda Jēgermanis.
Kā norāda Ārpolitikas institūta direktors Kārlis Bukovskis, turpmākajos gados Latvijas ārlietu dienesta un diplomātu galvenais uzdevums būs nostiprināt Latvijas starptautisko lomu, aizsargāt starptautiskās tiesības, kā arī, iesaistot sabiedrību, uzlabot iekšpolitiskās diskusijas par ārpolitikas nozīmi valsts veidošanā. Tostarp globālajā līmenī.
