LU studentu saime svētdien ar Aristoteļa svētkiem atklāj jauno mācību gadu, šogad uzņemto jauno studentu skaits ir lielāks nekā vairākos iepriekšējos gados.
Ikviens students ir gaidīts
LU centrālajā ēkā tiekamies ar Studentu padomes pārstāvēm Lauru Šīraku un Lieni Eglīti. Dodamies uz Studentu padomes biroju, kur īpaši intensīvs darbs šobrīd svētku galvenajam rīkotājam Denisam Celuiko un padomes priekšsēdētājai Evai Borskai.
"Atnāc pulksten 12 un strādā līdz vakaram, tas ir aptuveni tā. Protams, vienmēr rodas kaut kādi "ugunsgrēki’, kas ir jādzēš, jo ir daudz ārējo un iekšējo partneru, ar kuriem jāsaskaņo lietas," stāsta Deniss.
"Mēs visu vasaru esam pie šī pasākuma strādājuši. Jāteic, diezgan veiksmīgi, tāpēc tagad jau parādās tie "patīkamie tauriņi", tās pasākuma gaidas," atzīst Liene.
"Manuprāt, galvenais "Aristoteļa" kā pasākuma uzdevums ir rosināt jauno studentu interesi par savu universitāti, šeit ikviens students ir gaidīts. Šie ir lielākie studentu svētki, un mēs ar katru gadu cenšamies pārspēt paši sevi, pierādīt to, ka mēs varam vairāk un vairāk," spriež Laura.
Jārunā arī par problēmām
Svētkos jauni, radoši risinājumi kombinēti ar stabili nemainīgajiem rituāliem, kas ir svinīgas uzrunas, dziesmas oficiālajā daļā, tad gājiens pa Vecrīgas ielām uz centrālo ēku, kur jau notiek neoficiālā daļa, ko pusnaktī vainago zvēresta došana.
"Visi metas ceļos, rektors lasa zvērestu, visi zvēr līdzi, ir forša atmosfēra, un tad pēc tam mēs visi dziedam studentu himnu," par gaidāmo pasākumu stāsta Deniss.
Līdzās valsts augstākajām amatpersonām svētku oficiālajā daļā klātesošos uzrunā arī Studentu padomes vadība, un padomes priekšsēdētāja Eva Borska izcels gan plašās iespējas, ko studentiem piedāvā studiju un ārpusstudiju dzīve, gan arī nevairīsies vērst uzmanību uz ne tik pozitīviem aspektiem.
"Mūsu izglītības problēmām, kas ir jau vairāk tāds nacionālā līmeņa jautājums – finansējuma trūkumam un daudz kam citam. Tā kā klātesoši ir valdības pārstāvji, tad jāizmanto iespēja par to runāt, jo studentiem jau rūp ne tikai tas, kas notiek universitātē, bet arī tas, kas notiek valsts līmenī," uzsver Eva.
Finansējuma trūkums kavē attīstību
Deniss Celuiko kā vislielāko problēmas sakni min to, ka ne augstākās izglītības, ne zinātnes finansējums joprojām nav atgriezies pirmskrīzes līmenī, un runa ir par 2008. gada krīzi pirms 15 gadiem.
"No finansējuma trūkuma loģiski ir ierobežotas attīstības iespējas, kas neļauj nodrošināt konkurētspējīgas algas pasniedzējiem ar privāto sektoru, kur nu vēl piesaistīt pasaules līmeņa ārzemju mācībspēkus, kas gribētu gan šeit pasniegt, gan šeit attīstīt zinātni."
Taču universitātei netrūkst arī ar ko lepoties, kā piemēru Borska min Akadēmiskā centra attīstību.
"Mūsu akadēmiskais centrs plaukst un zeļ, pateicoties tam, ka vairāku gadu garumā ir ieguldīts milzu darbs, lai būtu iespēja piesaistīt finansējumu, ko nav iespējams iegūt tik lielā mērā no valsts kā no dažādiem Eiropas projektiem un aizņēmumu veidā. Akadēmiskais centrs ir mūsu nākotne, kas nesīs labus augļus, kad praktiski visas fakultātes atradīsies tur un mēs visi būsim vienota LU saime."
