Kad pirms 24 gadiem Aivars ar Liliju, meklējot brīvdienu māju, nonāca Džūkstes pagasta ''Ataugās'', viņi nedomāja, ka kļūs par zemniekiem, bet, kad šāds lēmums bija pieņemts, bija skaidrs, ka tā noteikti būs bioloģiskā saimniecība.
„Mērķis un pārliecība bija, ka tas ko mēs radām nekaitē sev, nekaitē dabai un tiem, kam mēs to pēc tam piedāvāsim.
Es galīgi nesaprotu tos bioloģiskos zemniekus, kuri saka, ka viņi kļuvuši ar bioloģiskajiem tikai tāpēc, ka pietrūkst nauda ķimikālijām,” norādīja zemnieku saimniecības „Ataugas” saimnieks Aivars Ansons.
„Ataugas” ir pirmā bioloģiskā saimniecība Tukuma apkaimē, un tāpat kā vairums no bioloģiskajiem zemniekiem, arī Ansoni visu paveic pašu spēkiem. Lielāko daļu no apsaimniekotajiem četriem hektāriem aizņem augļu dārzs, kurā audzētos ābolus esot baudījusi pati Anglijas karaliene. „Tas ir absolūts mīts, ka burkāns būs šķībs un greizs, un normāls ābols būs tārpains. Mums tāpat kā konvenciālajiem audzētājiem ir noteiktas prasības. Ir 1.,2. šķira un pēdējie ir pārstrādei, kas arī tā ir jāmarķē,” skaidro Ansons.
Saimnieki pamanījuši, ka pilsētnieku interese par bioloģisko produkciju ar katru gadu pieaugot,bet pieaug arī konkurence. Jau otro gadu pēc kārtas interesi par bioloģiskās saimniecības statusa iegūšanu izrāda daudzi jauni zemnieki. „Skaidrojums ir tāds, ka cilvēks saprot ko viņš grib darīt. Bioloģiskā lauksaimniecība, bioloģiskā pārtika ir iespēja attīstīt savu uzņēmējdarbību. Skatoties uz konvenciālo lauksaimniecību, tā nav perspektīva,” norādīja Latvijas bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas valdes priekšsēdētājs Gustavs Nokārklis.
Asociācijas priekšsēdētājs gan noliedz, ka vēlme saimniekot „zaļi” pieaug, jo vieglāk saņemt atbalstu projektiem, vai dēļ subsīdijām, kas esot tikai par 20% lielākas kā tradicionālajām saimniecībām. Visvairāk bioloģisko saimniecību joprojām reģistrētas Vidzemē un Latgalē.
